Putneņu egleite

LaKuGa 22. Decembris, 2010. gods Comments Off on Putneņu egleite

Tyvojūtīs svātkim, LgSC, kab ite radeitu svātku laika sajiutu, treis reitus sātys lopā publicēs Naaizmērstulis (Rozālejis Tabinis, vaira par jū var paskaiteit: http://ej.uz/naaizmerstule) Zīmyssvātku puorsokys. Šudiņ trešuo puorsoka.

 

PUTNEŅU EGLEITE

„Ak egleite, ak egleite,

Cik skaista esi tu!”

skaņ dzīsmeite, bārni smaidūšom acteņom skotuos myrdzūšā egleitē.

Cik tamā skaistu, gordu līteņu! Tur sorkons uobeleits, tur zalta rīksteņš, tur konfekte i vēļ daudz, daudz kuo gorda! Zoru zareņūs dag sveceitis, sorkonys, zalis, zylys, boltys. I kas tys? Ai, zvaigzneitis bērst! Vīns ūtrs grib nūkert zvaigzneiti, bet baist, ka rūcenis nasadag. Nu vīna zareņa nūkryta vasals zvaigzneišu leits.

– Kas zvaigzneitis bēre? – prosa kaids prīškklasis bārns sūpluok stuovūšam trešuos klasis skūlānam, sovom pat bruoļam.

– Tur breinumsveceite daga, – atbiļd zāns.

– Kam jei sadaga? Vai vēļ taida degs?

– Skotīs!

Nu ūtruo zora pabyra zalta zvaigzneitis i nu trešā, catūrta! Vysa egleite pīmirdzēja vīn, kod nu vērsyunis, nu leluos spūdruos zvaigznis iz vysom pusem suoka bērt mozys, vēļ spūdruokys zvaigzneitis. Leidz kū nūleja zvaigžņu leits, izreizis egleite palyka tymsa. Vysys cytys sveceitis izdaga. Pi egleitis pasaruodeja buols, bolts, kai snīga kupona, veceits. Jam placūs beja lels maiss. Apsveicis skūlas bārnus, veceits nūjēme maisu nu placim i suoka izdaleit duovonys.

Čaklim, ruotnim bārnim jis deve lobys, gordys lītenis, sliņkim pustukšys papeira kuleitis. Vīnam zānam pat žogoru padeve! Oi, rauduoja tys nabadzeņš i sūleja lobuotīs. Boltais veceits beja ļūti žālsirdeigs. Jis zynuoja, ka zāns lobuosīs, deļtuo tyuleit jam pīdeve i duovynuoja pruovu soldonumu kuleiti.

Izdalejis duovonys, boltais veceits saceja bārnim:

– Iz redzēšonūs, bierneni, leidz cytam godam! Audzit čakli, ruotni, lai cytu god’ es vysim varātu pylnys soldonumu kuleitis nest. Tod pasaklausot, kū vēļ jums grybu teikt: Maņ daudz cytu bierneņu, bet munu duovunu tī nagaida. Vēdereni tim cytaidi kai jums i soldonumu napanas. Kanepis, mīžu gryudeni, lynsāklys, kaltātuos ūgys, maizis drupatenis tim biernenim vairuok garšoj, na kai jums soldani peiredzeni. Vai kurs nu jiusu naatminēs, kas tī par biernenim?

– Putneni, putneni! nu vysom skūlys zālis pusem atskanēja saucīni.

– Nui, putneni. Šudiņ jī vysi izsolkuši. Zeme sasoluse, ar snīgu nūkluota, siekleņu tur dabuot navar. Voguleni, kuopureiši, kū putneni lobpruot ād, saleida dzili škērbēs, kryumūs ūgu vairs nav. Jums ir Zīmassvātku prīki, bet naboga putneni bodu i soltumu cīš. Vai nasareikuosit jius jim egleitis?

– Egleiti? Putnenim? Breinuojuos bārni.

– Nui, putnenim. Kuri apsūlej?

– Es, es, es! atsasauce nu vysom pusem.

Reitā bārni izmeklēja meža molā, aizvējē, skaistu, kuplu egleiti: sanese puškojumus i ādamuos lītys i vysu suoka kuort egleitē. Pēc pusstuņdis egleite beja raiba nūkuorta i solmu gradzynu kēdem apveita. Zorūs, radzamuokuos vītuos pakuore maizis, dažs sīra voi lašiņu gabaleņus, kasteitēs ībēre kanepu, cytā lynsāklu, cytā mīžu gryudeņu i pīstyprynuoja pi egletis zorim.

Vysa mīlastei sagatavuojuši bārni pasaslēpe bīzūknī i napacīteigi gaideja spuornuotūs boltuo veceiša bierneņus. Kur gadejīs, kur nā, pyrmais atskrēja zvērbuļs. Nadrūši jis atsasāda egleitis zorā pi maizis ricenis, īknuobe reizi, ūtru i jautri čyvynuodams aizalaide.

Jis varbyut sovus rodus i draugus mīlastē aicynuos! īsarunuoja bārni.

Kai tod! Nacik ilgi napaguoja, zvērbuļs otkon kluot, bet jau na vīns. Ar jū atskrēja vasals zvērbuļu puļceņš. Čyvynuodami, gaļvenis grūzeidami jī lākuoja nu zora zorā, nūgaršuoja vīna, ūtra, treša ādamuo, pamēginuoja papeirā, cysu kēdē īknuobt i, kai nazkuo satraucāti, tryukuos, apliduoja egleiti, sasamete kailajūs bārzu zorūs, pačyvynuoja i otkon liduoja pi egleitis, bet jau labi leluokā pulkā.

Zvērbuļu čāluošona izsauce nu meža cytus putneņus. Saskrēja palākuos i dzaltonkryušainuos zeiletis, stērstis, dadzeiši; zaltgaļveits ar krystgnēzi nūsalaide nu lelūs egļu vērsyunem, kur dzili zorūs jis pereklī slēpēs. Suocēs eistuo putnu balle.

Dejuodami, rūtaļuodami, sovā volūdā sasarunuodami putni mīluojuos ar tū, kas kuram vairuok garšuoja. Vīni aizalaide, ūtri pīskrēja. Tai tys ilga leidz pat vokoram.

Bārni, nūsaprīcuojuši leidz ar putnenim, nūlēme kotru dīnu nest jim šur kanepis, maizis druponys i cytus gryudeņus.

Pīnuoce pavasars. Vysa meža mola, augļu duorzi skanēt skanēja nu putnu dzīsmem. Pateiceigī putneni prīcynuoja bārnus ar sovom dzīsmem, teireja kūkus nu kuopurim i citim kukainim.

Rudinī augļu kūku zori leika zam augļu daudzuma, sakņu duorzūs saauga lelys, soldonys saknis, sasarytynuoja smogys kuopustu golvas. Nivīns kuopurs nadreikstēja duorzā pasaruodeit. Zvērbuļi pulkim vīn nūsalaide i aplaseja vysus lopu āduojus, sakņu maituotuojus. Deļkuo putneni tik čakli struoduoja?

 

Komentari slāgti.