Vuords „Advents” ar atvasynuots nu vuorda „advenio”, kas nūzeimoj tyvuotīs, atīt, īsarast. Bazneicys kalendera izpratnē itys laiks ir ticeigūs sasagataveišona Kristus dzimšonys svātkim. Adventa pyrmsuokumi īsasnīdz Francejā, catūrtuo godu symta ūtramā pusē kai sasagataveišonys i gaidiešonys laiks Zīmyssvātkim. Itys liturgiskais laika pūsms saisteits na tik ar grāku nūžālu, gavieni, lyugšonu i sasagataveišonu Kunga dzimšonys svātkim, a ari ar dūmom par Kristus ūtrreizejū atīšonu laiku beiguos.

Advents ticeigajim nūzeimoj gaideišonys, gareiguos sasagataveišonys i atsagrīzšonys laiku, deļtuo pi myusu kotra gostūs īt Kristus – Dīva Dāls. Īt na jau 24. decembra vokorā ci 25. i 26. decembrī, kod prīcojamēs par Juo dzimšonys dīnu, a atīt vysod, kod Juo gaida. Deļtuo, kab Jū kai vajag pījimtu, nav gona tik ar ceistu sātu, boguotim goldim i īsaiņuotom duovonom. Koč i pateikami svieteit svātkus tai, kab nikuo natryuktu, Kristum tys nimoz nav tik svareigi. Golvonais – kas nūteik myusu pruotūs i sirdīs.

Pi tuo cieški viņ teik aizmiersts ari par Adventa cytu aspektu. Advents – tys ir i eshatologiskuo laika gaideišona, kod mes asam aicynuoti aizadūmuot par „pādejom lītom”. Kuo tod eisti gaidom? Ci sovu nuovi? Ci pasauļa golu? Ci Kristus ūtrreizejū atīšonu gūdeibā?

Piec tuo vysa myusim ir juosailgoj saskaņā ar liturgiskuo laika nūzeimi, kurā mes asam īguojuši. Advents ir laiks, kod mes pīlyudzam Kristu, kas īīt myusu dzeivē, myusu pasaulī, nu Juo atīšonys Zīmyssvātku naktī leidz ūtrreizejai atīšonai laiku beiguos. Advents ir sova veida laiku litaneja: Jezus atguoja, Jezus īt i Jezus atīs otkon.

Īt itamā šaļtī, kod es piec juo ilgojūs, īt šaļtī, kod es asu aizjimts, īt – taidā mārā, kaidā muna sirds ir spiejeiga atpazeit Juo īsarasšonys veidus. Tālainai izasokūt – kristīts stuov vysod iz vakts, gaidūt, kod Kungs atīs taišni pi juo. Jis vāroj laika zeimis i tū, kai pasauļs tyvojuos Kunga ūtrreizejuos atīšonys dīnai. Kristīts teik aicynuots vysod byut nūmūdā.

Deļtuo i Dīva Vuorda liturgejā, kas izskaņ cauri vysim Adventa laika Sv. Mišim, teik citāti Jezus vuordi, ka Jis īs i ka Juo ūtrreizejuo atīšona daudzim byus nagaideita i puorsteigums. Partū ka nivīns nazyna, kod atīs itei šaļts, izjamūt pošu Dīvu. Sovu atīšonys dīnu Jezus nastuosta, sokūt, ka tei atīs kai zaglis naktī, taidā veidā myus pasorgojūt nu kārdynuojumu dzeivuot bezryupeigai, pavadeit laiku slynkojūt, byut kiutrim i lobū dorbu dareišonu atlikt iz vāluoku laiku. Kunga atīšonys dīna byus šaļtī, kod mes tuo nimoz nagaideisim. Var byut, ka gaideisim svātkus, paaugstynuošonu omotā, kaidu svareigu pierkumu i t.t. Var byut, ka tei dīna puorsteigs šaļtī, kod asam aizjimti ceļā, dorbā ci piec dīnys dorbu atsapyušam dziļā mīgā. Leidzeigi kai daudzus, kurus nagaideiti ir puorsteiguse nuove. Taida byus Jezus atīšona. Taida byus sasatikšona ar Jū.

Kū tod myusim dareit? Kai uzavest? Kuo gaideit? Iz itim vaicuojumim atbiļdis nadūd i pats Jezus: „Esit nūmūdā!” Kū tys zeimoj – byut nūmūdā? Tys zeimoj tū, ka myusim juobyut uzticeigim Jezum, Juo evangelijam, juo grybai. Ka asam tū saprotuši, ka patīsi asam nūmūdā, tod nikaidā ziņā nav juosabeist par sasatikšonu ar Jezu, kod Jis atīs sovā gūdeibā, kab tīsuotu dzeivūs i myrušūs, voi ari šaļtī, kod myus puorsteigs nuove. Myusim vysu laiku par tū sev juoatguodynoj i prīcā juosagaida itei sasatikšona ar Kristu. Par tū juodūmoj na viņ Adventa laikā, a kotru dīnu – kai ba Jis atītu sevkuru šaļti! Aicynuojums meiļuot, paleidzēt tyvuokajim, ceineitīs par taisneibu – tys ir Jis! Jis vīneigais var dūt myusim spāku puorvarēt slimeibu, jis vīneigais var padareit, ka ari vacumdīnuos dzeive var „īt iz aušku”. Kotra Juo atīšona ir dzeiveibys duovona. Taišni deļtuo Jis tai uzstuoj: „Esit nūmūdā. Nagulit. Dzeive jiusim ir tik vīna”.

.

Karteņa: Škilbanu Suopu Dīvmuotis Rūmys katuoļu bazneica, foto Edeite