Feletons “Skustāna ceļuojums”/ II turpynuojums

LaKuGa 8. Februars, 2012. gods 12
Vakar LaKuGā publiciejom pyrmū dali nu Tyruļa feletona par Benedikta Skustāna braucīni iz Reigu. Šudiņ ūtrais turpynuojums.

 

Tyruļs

Skustāna ceļuojums

Vagonā Skustāns īguoja tod, ka tur beja vēļ pavysam moz ļaužu. Kuli ar maizi i garmoņku jis nūlyka iz poša augstuo plaukta, bet pats izastīpa iz videjuo. Puordūmuojis tūmār, ka lobuok nakts laikā nazaškiert nu sova monta – jo jau seņ buobys runuojušys, ka Krustpilī asūt zagli – īsatrausa ari pots pošā augšīnē.

– „Tu, puis, tur nūsataisaisi kai patmaļnīks” – pīzeimieja kaids nu zamaškys. Skustāns jau i pats redzēja, ka rūkys i suons nūtaiseiti putekļūs, bet padūmuojis atbiļdieja: „nikas, kai tod cylvāki pa kulu struodoj?” – i izastīpe iz mugorys. Ilgi goņ jam natyka gulēt. Na kaids žids dreiži viņ leida vagonā i vylka ar sevi miļzeigu skalini. Skaliņa īsasprīda durovuos, žids mūcejās, lai tū dabuot īškā, par tū laiku soltums pa vaļejom durovom bruozās īškā. Skustāns ar lelom mūkom apsagrīza iz sova šauruo plaukta, bet kad tys jam izadeva, jis nūkuoris golvu (..). „Ak, tu, nakriškuon – runuoja jis iz židu – byutu, kai cylvāks, cyukys gali ēdis, tod gon skalini panastu, a to seipulus āzdams, nadaudzi bratka, pavilksi; durovys taisi cīti, dzierdi, dzvier zakroj – klīdza Skustāns.

Žids golu golā tyka īškā i, svīdrus slauceidams, skatejās, kur nūlikt skalini.

– Lein tik īškā – zūbuojās Skustāns, tod es tevi kūpā ar skalini izguļdeišu vagonā.”

„Kur tu taids, gudrinīk – atsarunuoja žids – tev paše nedrīkst tur gulēt, augsteje polke prīkš bagaž”.

– „Ak, tai” – aizklīdza Skustāns i, nūlēcis nu plaukta, sagruoba židam aiz kryutim. Žids nūsabeida i tikai vaicuoja: „Nu kas byus? Kas byus?”

Skustāns ilgi stuovēja, nazynuodams kū dareit tuoļuok, tod aizklīdza: „nūkuovot myusu Pesteituoju, antatkristi! Seiti tagad? A, seiti?…”

Bļaušona varbyut byutu puosavērtuse dorbūs, jo nabyutu īsamaisejuši pasažiri, kas atvylka vīnu nu ūtra. Skustāns tod lomuodamīs otkon izkuopa iz sova plaukta i ilgi narima.

Vīns krīvs, kuram Skustāns ar sovu klaiduošonu traucēja mīgu, naizcīta i aizklīdza (..).

Skustānu šī vuordi kai svīdiņ nūsvīda nu plaukta. Vīnā ocumirklī jis beja pi guļuošuo krīva i krateja tū aiz kryuteža, klīgdams : „jal ne raboj, a ja karavyj est, miņa Bok „dal”.

Otkon īsamaiseja cyti pasažiri, otkon Skustāns atsagrīza iz sova plaukta, buorās i lomuojās. Kaids latgalīsts suoka Skustānu mīrinuot i breidynuoja, ka jo tai izaturieškūt, tod konduktori jū pavysam padzeiškūt nu vagona. Kad Skustāns palyka mīreiguoks, nazynomais vaicuoja, kur tod šis braukškūt?

– „Es esmu delegats zemis dareišonuos – atbiļdieja Skustāns – braucu iz Reigu taisneibys meklēt. Kai tu dūmoj, pi kuo maņ tur lobuok byutu grīztīs?”

– „Kas jū suorga zyna – atbiļdieja nazynomais – ekur „Latgolas Vuords” roksta, ka vajagūt gluobtīs nu čyulim, to jau varbyut pi kristeitim juosagrīž”.

– „Tī, kur bazneickungi? – vaicuoja Skustāns – Ata jis nasuoks atsaceibu i puotoru pratynuo?”

– „Kū tur par puotorim – turpynuoja nazynomais – pi kristeigim asūt taidi, kuri poši namuokūt krista puomest.”

– „Redzi valni – breinojās Skustāns – kur ar naudu saleiduši!”

Ībraucis Reigā, Skustāns vyspyrms aizguoja iz pidaugovys tiergu, kur pi kotrys būdelis vaicuoja, voi naasūt kur tyvumā loba garmoņku meistera. Beiguos jis pīguoja pi būdelis, kura torguojās ar vacim gramafonim i cytom grabažom. Šuos būdeitis eipašnīks aizainteresēja i suoka garmoņku apskateit. Pa tū laiku Skustāns pyulejās stuosteit meisteram, nu kuo garmoņka sasamaituojuse: kab pi sābrim bejušas bēris, šis bejis stypri sametis, aizguojis iz bēru ustobu ar garmoņku, buobys nu dusmom garmoņku atjiemušys i tod – bacs korstu sumozgu kotlā. Meisters, instrumentu apskatejis, pasnīdza tū atpakaļ Skustānam i pībylda „metit jū Daugavā, piec puorcīstuo korstuma jai tys vajadzeigs…”

Skustāns aizguoja nu meistera, ni vuorda nateicis. Saprota, nabogs, ka instruments vairs naskanies nikod, nikod…

Tagad jis guoja iz zemis komitetu. Ībuozis golvu pa vīnom kanclejis durovom, jis dīzgon nadrūši vaicuoja: „nizvinice lyudzami, te dzeivoj Latgolys deputati pa zemeļnjai častjai?” „Jūs no Latgales? – atvaicuoja kanclejis jaunkundze – lūdzu es jūs aizvedīšu pie Latgales deputāta”. Skustāns, īdams pakaļ, dūmuoja: a kaidys maņ te kvorobys vādzeis leist, vēļ štrapu izliks… vīna olga plaužonīšim pīgrīzuma nabyus… Tikkū nalaida bēgt, bet beja juoīt īškā, durovys atvāruse jaunkundze teica: „lyudzu”. Īguojs īškā i izdzierds, ka ar jū runoj latgaliski, Skustāns palyka drūšuoks.

„Kas jums vajadzeigs? – dryumi vaicuoja sādātuosj. Skustāns saprota, ka jam dareišona ar asesoru, tuopiec nūsakuosiejs runuoja: „es, vaša blagarodija, nasčot pīgrīzuma… Plaužu cīmam… kapči paļšivai sastuodeiti…” Asesors, lītu izskatejis, paskaidruoja Skustānam: „līta vysuos instaņcēs apstyprynuota, žerebi izvylkti – nikuo navar dareit, braucit iz Kūrzemi”.

– „Naudys nav – atbiļdieja Skustāns – palyka tikai deļ bileta iz sātu aizbraukt.”

„Nu tai – puortrauca asesors – es gribieju teikt, ka jums vasalom saimem, vasalom sādžom, pat pogostim juopuorsaceļ iz Kūrzemi.”

„Ak, tai – atrunuoja Skustāns, gribādams paruodeit, ka vysu sapratis – vasalim pogostim mes saglasni”.

Ar tū saruna beidzās. Tagad tikai byutu pa Reigu padzeivuot, bet naudys beja tikai deļ biletis… Skustāns vēļ reizi apstaiguoja pidaugovys tiergu, tod vokorā lykuos stancijā. Ticis syltumā piec paguojušuos nagulātuos nakts, jis dreiž viņ izastīpa iz sūla i aizmyga. Atsamūda tikai nailgi pyrms viļcīņa aizīšonys. Nūpiercis bileti, Skustāns dūmuoja, kū pastuosteit plaužonīšim par sovu ceļuojumu. Tod pasmīniejs nūdūmuoja: gon jau pastuosteišu taidys štukys, ka vysus pīgrīzumus aizmierss.

Turpynuojums i nūslāgums reitu…

 

Olūts: 1923. goda progresivais sabīdriski-literarisks i politisks laikroksts „Jaunõ straume”

http://data.lnb.lv/nba01/JaunoStraume/1923/JaunoStraume1923-05.pdf – 2. pl.
http://data.lnb.lv/nba01/JaunoStraume/1923/JaunoStraume1923-06.pdf – 2. pl.

Pīzeime – ar (..) apzeimuoti izlaisti vuordi, kū piec gazetu teksta eisti tehniski navar saprast.

Komentari slāgti.