Es byušu. Inga Zepa / Ailenis

LaKuGa 20. Februars, 2012. gods 1

Vysod prīcojamīs, ka LaKuGa ir vīta, kur sovys pyrmuos publikacejis pīdzeivoj jaunī ailinīki, kas uzadreikst i nasabeist raksteit ari latgaliski. Pyrmudīnis reitā pīduovojom jaunuos ailineicys Ingys Zepys goradorbus latgaliski.

Inga Zepa dzymuse 1989. goda 21. martā Ūgrē. Ir dzeivisprīceiga, aizraun dažaidys nūdarbis. Kai poša atzeist – vīns nu meilim hobejim ir mokšoruošona, kas paleidz izceineit dūmys i izkruot jaunus spākus dorbim iz prīšku. Inga ailis roksta nu 2004. goda i latviskūs vydā ir ari pa kaidai latgaliskai, kas niu ir ari nūdūtys puorskaiteišonai LaKuGā. Īdvasmu raksteišonai jaunajai ailineicai roda nūteiktys godalaiku dīnys, reizem ari kaids meils draugs ir īdvasmys olūts, taipat goduos, ka jaunys ailis rūnuos piec lobu gruomotu puorskaiteišonys. Inga roksta na viņ ailis, nu jai pateik izapaust dažaidūs raksteišonys veidūs, daži nu kurim ir publicāti ari vairuokuos gazetuos.

Es byušu

Es byušu viejs,

Kas Tevi atdzesēs korstā dīnā.

Es byušu uidiņa molks,

Kas remdēs Tovys sluopis.

Es byušu zīds,

Kas rūtuos Tovus motus.

Es byušu putyns,

Kas atness tev viesti.

Es byušu Tovs dečs ,

Kas sasiļdeis Tevi soltā naktī.

Es byušu jebkas,

Kū viņ Tu vieliesīs,

Lai es asu.

Es byušu Tovs,

Ka Tu tū vieliesīs.

Es byušu gluosts,

Kas Tevi maigai gluosteis.

Es byušu viestule,

Kas Tev liks pasmaideit.

Es byušu daļa nu Teve,

Kas Tevi papyldynuos.

Es byušu Tova ūtruo  puse,

Kas Tevi atbaļsteis ik dīnys,

Lai kū Tu ari padareitu.

Es byušu…

 

Osrys pērle rūkā

Tei beja tik gleiša,

Ka tū ir gryušai izsaceit vuordūs.

Tei beja tik zyla,

Kai plašī dabasi vysapleik.

Tei beja moza i opola,

Opola kai saule dabasūs.

Tei beja osru pērle munā rūkā.

Munā rūkā,

Tei izaviere tik breineiga,

Ka gribejuos tū turēt myužeigi,

I nalaist tū vaļā,

Ni par kū.

Lai voi kur tu byutu reit!

Jo itei osru pērle,

Kas gulieja munā plaukstā.

Izstaruoja syltumu,

Kas lyka maņ justīs lobuok,

Bet bez šuo syltuma,

Itei osru pērle munā plaukstā

Izstaruoja ari skumis i bādys,

Jū tei tok beja osru pērle

I kai jau osru pērlei pīsanuok,

Tei pauda tū,

Kū cyti reizem palaiž garom.

Voi ari nagribieja tū izruodeit,

Voi pījimt tū,

Ka ir ari suopis.

I nu suopem,

Kū tei roda,

Rūnās ari ituos osru pērlis,

Kas ir tik zylys kai dabasu mola.

Tik zylys,

Ka spiej aizkustynuot pat vysnūslāgtuokū sirdi.

Tik zylys,

Kai naktineicys teirumā.

Tik zylys,

Ka pat nasaprosa nikuo vaira saceit.

Deļ tam es nūglobuošu šū osru pierli-

Sovā plaukstā,

Jo te jei ir drūšeibā,

Nu tim,

Kas šuos pierlis nagloboj.

 


Lopa viejā

Tik kūša i suorta

Ir šei lopa,

Kas pleivoj kūka zorā vēļ,

Koč puorejuos jau seņ kai nūbyrušys ir.

Bet šei vīna lopa,

Kas tik skaista ruodīs,

Niparkū nakreit zemē.

Lai ari kai viejs tū canstūs nūpurynuot,

Tei speiteigai palīk sovā vītā.

Kur tei pleivoj kai karūgs mastā.

Tai vin ruodīs,

Ka tei gryb palikt tī,

Kur tei ir –

Kūka zorā.

Koč juobyut savaižuok,

Tai byutu juonūkreit taipat

Kai tuos muosom,

Kas jau seņ rūtoj zemi.

Bet na vysod vyss nūteik tai,

Kai tam byutu juonūteik.

I tai ir ari šymā reizē,

Kod kūši suorta lopa

Gūzejas kūka zorā.

I viejam atlīk tik gaidiet tū breidi,

Kod jei pasadūs

I ļausīs tam aiznest sevi tuolēs tuolajuos.

Nu taida reiz ir šei lopa,

Kas ir tik kūša,

Kai tikū plaucs zīds.

Kas ir tik suorta

Kai tikū uzlākuse saule.

Tei ir lopa,

Kas saviļņoj ar savu apjiemeibu cīšū.

Tei ir lopa,

Kas ir apbreina vārta –

Par sovu iztureibu,

Lai ari kaidys gryuteibys nabyutu piečuok.

Taida reiz ir šei lopa,

Kas pleivoj kūka zorā,

Tik breivai i napīspīstai.

It kai tai tur vajadzātu byut,

Koč Tev ruodīs sovaižuok.

Komentari slāgti.