Eleonora Tjarve

***

Aiz mežim snīguotim  grymst zīmys saule,
Dreiž tymsys sagu nakts puor zemi segs.
Nuoks Vīsis naradzams  nu seņpasauļa
Un kaida myuža eglē svecis degs.

Myužs, pīstoruots ar gaismu svātsvineigu,
Šū nakti svinēs teirs un bolts kai snīgs,
Un īsaskanēs betlemiska steiga,
Kas īnaidam vērs zemis vaļdeit līgs.

Ar zvaigžņu myrdzu breinums stygu īmeis,
Pa kuru laime nuoks un pīklauvēs.
Myužs durovys vērs… jimā mīlums īleis –
Tys mīrneseigu dzeiveigumu sēs.

Bet Vīsis naradzamais svēteis muojis,
Kur, svecem dagūt, klusumā grims vyss,
Lai myužs ar laimi sylti pasarunoj…
Un svēteiba šei vysim leidza īs.

Francis Trasuns

Zīma

Vēļ vītom dubli speid, stuov azari un upis vaļā,
Bet zīma īt jau, īt un kaisa snīgu sovā ceļā,
Pa prīkšu ruomi, boltom lēkšeitem, tod stipri, kai nu maisa
Jei snīgu putynoj un gryuž nu gaisa.
Dreiž suocās ari soltumi, nu škūrstinim kiup cīmūs dyumi,
Uz zemi luogim sorma kreit, kai sudobrys speid kūceni un kryumi,
Vyss debess nūsāts zvaigzneitem, pa naktim lauski sporda,
Un buolu gaismeņu mat mienesnīks, kai būru luktureits nu golda.
Kai jaunivi iz zemi apvylkuse zīma:
Kur verīs, vysur bolts, nav īspiejams vairs izškērt teirumu nu cīma,
Tak bēreits doncuodams, ka snīgi gaisā skraida.
Pi guņs ar vakareņom saimineica saimi gaida.
Nu pošim gailim vysa saime kuojuos,
Kas mežā brauc, kas struodoj dorbu muojuos;
Ar tymsu dīnu suoc, ar tymsu dorbu beidz,
Tak zīmys soltumam i eisys dīnys leidz.
Tod atnuok svātku laiks, pa vokorim mat jaunī dorbu molā
Un, sasalasejuši ustobā pi kaimiņa kur cīma golā,
Miņ meiklis, stuosta puorsokys, kas vystas giun,
Kas tikai vakaraiņoj, šyun
Voi oda,
Kas rūtaļojās, doncoj, dzīd voi žaislus ruoda.
Tai kotrā goda laikā īnas syltumu un dzeivi jauneiba.
Nikas, ka uorā auka, vējputnis voi solts,
Dēļ jo ir vysod kluots jau gotovs prīcys golds.

Marta Skuja

Svātkūs

Šūvokor dvēseli ikdīnai līgšu.
Tev vīnam pleivūšuos līsmis tymszaļajūs zorūs
Svātlaimē īdegšu klusi.
Klusi.
Tev vīnam.

Augusts Eglōjs

Atmiņas Zīmassvātkūs

Tik zylas, zylas tuolis,
Pi dabasim zvaigznis kvēļ;
Smaržoj kai sīna zuolis
Bierneibas atmiņas vēļ.

I tod bej’ zylas tuolis
Un zvaigžņu pi dabasim daudz;
Maņ sleidēja kuojis uz guolis,
Uz egleiti brauce tod ļauds.

Skūla dunēja dzīsmēs,
Dzīduojom vysi tur mes;
Smaržuoja egleite līsmēs,
Cik gaismas, cik prīka tei nas!

Zyluos, zyluos tuolis,
Zam kuojom myrdzūšs snīgs,
Smaržoj kai sīna zuoles
Bierneibys atmiņu sīks.

Armands Kūceņš

Zīmyssvātkūs

Ar boltonu, snīguotu deči
Dīvs meilū Pasauli sylda,
I, sakūpuojs gaismu nu sveču,
Jis Svātku nūcejis pylda.

Īt Saule par ladskolnim augstim,
I dūmim ļaun atīsmē trauktīs,
Jei sirdīs dzymušom sauksmem
Dūd drūsuma zuobokus mauktīs.

Bruoļ, puorsejojam ar cīnu,
Kū pīvyrom, kasdīnai mīdzūt,
Lai Gaismys dzymtajā dīnā
Var kavētīs daņčūs i prīcā!