Adolfs Erss – Vacuo tāva stuosts

LaKuGa 27. Decembris, 2012. gods Comments Off on Adolfs Erss – Vacuo tāva stuosts

Adolfs Erss

Vacuo tāva stuosts

Zīmys svātku stuosts nu vacuos Latgolys gruomotys

Teiču cīms jau daudzus naatmynamus godu desmitus dzeivuoja kopsātā nūsametis uzkalniņā, īaudzis symtgadeigūs, žuburainūs bārzūs un uobeļneicuos, storp kuplom kūku golvom izbuozis zali apsyunuojušus cysu jumtus un mīreigi grīzēs zyli dyumu vaiņuki, snāgdamīs iz augšu kai aizasapņuojuši kūki zam kuru muojom ir svieteigs un sylts patvārums. Šnūrēs īdaleituo cīma zeme stīpās nu uzkalneņa iz leju leidz upei. Tur kotru pavasari saplyuda cīma ļauds ort un sēt, bet rudiņūs nu šņūrem byra zalta gryudi dzeiveibys bareibai un siržu prīcai. Zīmā, cīma ustobuos dyuca tiergūs pierktī pībaldzānu rateni un klaudzieja aužamī stuovi, lai piļdeitu pyura luodis, lai apgierbtu lelūs un mozūs cīma dareituojus un skraideituojus. Pa vokorim iz ceplim gulēja veči siermom buorzdom un stuosteja par zvieru, valnu, dīvu un kieneņu dzeivi. Meitys sasalasejušys vokorūs voi suprātkuos, skandynuoja dzīsmis par dobu un sovu liktini.

Juris Silinīks Teičūs pīdzyma, pīdzeivuoja bārnu bārnus un sovys vysys dzeivis pakuopis izguojis nu jauna puiša un saimnīka leidz vactāvam un muojas lobam goram, beja sasnēdzis tūs godus, kod lobuok pateik gulēt iz cepļa un dzeivā nūsavērt, nakai pošam dzeivuot. Tod reiz juo dāls, jaunais saimnīks Puovuls, puorguojis nu pogosta muojuos, saceja:

„Teiču ļauds nūsprīde īt vīnsātuos!”

Vacajam Juram beja gryuts tū dzierdēt. Par šom vīnsātom ļauds jau godim runuoja: taidys jau asūt sakstagalīšūs, makašanīšūs, kaut kur vēļ pi Varakļuonim, ari Aizupis cīmā, iz kurīni izguoja Agata, bet dīszyn, dīszyn, kas ar jom it, kaida šei jaunuo dzeive. Vacais Silinīks seņuok dzeivē beja īaudzis kai kūks zemē, un navarieja īsadūmuot, kai var grūzeitīs vacu vacuo sādžys īkuorta, kū nūdybynuojis nazynomais un naizprūtamais liktiņs.

„Tu nu gan nikuo loba nabyus”, jis pruotuoja tikai dālam puormazdams; „Voi jums maizis tryuka, voi sirds vysod nabeja sovā vītā? Kai byus tuoļuok, kū jums dūs vīnsātys? Jezus Marija, kod tikai napīdzeivuotu bādu!”

Bet vactāva Jura laiki beja aizguojuši, atguojuši jauni laiki, kuri vacim padūmus navaicoj, un cytā pavasarī iz Teičim atbrauca miernīki ar instrumentim. Cīma zemi sadaleja četrstyurainūs gobolūs, vacūs jumtus nūplēsa, muojas aizciela teirumūs, izkaisūt pa vysu cīma zemi, kai iztronkuotus cuoļus, kas izbyruši nu duorzu paspuornis tur pamastajā kolnā. Dreiž izroka ari uobeļneicys un aizveda leidza muojom. Kolns palyka pavysam plyks, biedeigūs pamastūs cīma bārzūs šyupuojuos viejs un putyni meklēja sovus vacūs perekļus. Bārzus pīškeira starostai, kur dreiž tūs nūcierta molkai.

Teiču cīmā suocās jauna dzeiveiba, kuru sauca par izīšonu vīnsātuos. Šei dzeive pībiera pylnuokus orūdus, gūvim padareja gluduoku spolvu, bet jamā pamozom myra vacais sādžys gors, kurs ļaudis cīšuok turieja kūpā kai dorbā, tai bāduos un prīcā. Muojas palyka tuoļuokys, tuoļuoki ari ļauds. Tai vairs nasaveda saīšonys, vokariešona un dzīsmis. Ļauds tai kai puortykušuoki dzeivuoja, bet beja sovrupuoki.

Puovuls pat. Juo bārni školuojuos piļsātā. Vīns palyka školuotuojs, ūtrs bazneickungs, trešs vuicejuos par aptekaru, meita Rēzeknē struoduoja bankā. Bet kas nu vysa tuo izīs, Dīvs zyna. Kaut voi tei pat bazneica: jaunī jamā vairs naīt tai kai guoja vacī. Bet kū tu padareisi – dzeive suokuse kaut kur skrīt. Lai skrīn. Vactāvs Jurs sasamīrynuoja ar liktini un ar laiku jaunajūs apstuokļūs īsadzeivuoja tai, ka sādžu vairs napīminieja. Tikai šod tod, vīntuļuokūs breižūs, jam pruotā īguoja vacī laiki, kurūs beja sovi jaukumi, varbyut gon tikai deļtam jaukumi, ka tī stuovēja atmiņuos.

Taidys atminis izguoja vactāvam Juram pyrmajūs Zīmys svātkūs siežūt pošam iz cepļa styureiša, kod muoja beja klusa un tikai sīnys stuņdinīks tikškieja kai vīnaida elpa, kai muojis sirds un ūtrā ustobā rauduoja bārns. Jaunī aizbrauca iz Aizupis cīmu pi Jūlis veira egleiti dadzynuot. Iz svātkim vysi sabraukuši nu piļsātys muojā. Sastdinis vokorā egleiti dadzynuoja te. Beja ari cīmini: školuotuojs, varganists, Ontikam nu Rēzeknis abrauca leidza divejis jaunkundzis apcierptim motim. Dzīduoja, doncuoja. Ari doncuošona beja cytaida. Nabeja garmanis, bet spielieja gramofons, taids muzykants kasteitē. Tū dejuošonu jī sauca par šīberi. Tys nabeja cepļa šībers, bet pavysam cytaids šībers, kuru šīberej ar poduškom pa greidu. Dielīšim svuorki asūt angļu driebis, jaunkundzem kleitys teira zeida un tik moz driebis, ka radzami ceļa goli. Tei driebe asūt duorga, deļtam tys tai. Iz golda pa vacam beja ari kūčys, bet tik tai vaclaiku pīmiņai. Cytaidi jau cepeši, zardinis un biskviti – taidi piļsātys smolkumi. Sūpluok pošu ols skrūze, benedikteris un upeņu likers.

Tai jī svieteja svātū vokoru un tai šudiņ svietej Aizupīšūs. Vysi aizbrauca – ari jaunais bazneickungs un školuotuojs. Tikai vacais Jurs muojā un Broņa pi bārna. Vacais Jurs siedieja saleicis iz sylta myureiša, jo plotuo cepļa jaunajā muojā nabeja. Jaunī samyuriejuši taidys šaurys un garys kai škapus, nu boltim pulierātim ceglim, kurus sauc par pūdenim. Nav tev cylvāks, kur uzaguļt un pasiļdeit suonus. Jurs atminieja kai beja seņuoj, kai jī bierneibā svieteja Zīmys svātkus. Tūreiz sādžā. Tūreiz vēļ beja iz pus ustobys, vysi veči un bārni varieja saleist viersā.

Jī tāvam beja četri bārni. Nu Aļoza izguoja nomdars un zuodžātuosj, bet reiz izkrita vierā bolka – Dīvs pījiema juo dvieseli. Muoru izveda iz Ondrupīšim, ari jei jau pi dabasu Tāva gūda krāsla, škeirās septeņdesmit sastā godā. Juoņs aizbrauca iz Krīveju peļņā; tur ari palyka, vairs ni viests. Tikai jis Jurs palicis Teičūs kai vacs, daili zemē īaudzis calms.

Jurs atminieja, ka jī vysi vēļ beja mozi, tikai muocieja nūskaiteit „Tāvs myusu” un „Sveicynuota”, Aļozam golva beja švaka, jis arvīnu jauca suokumu ar beigom voi izlaida „Pīdūd myusu poruodu”, kaut gon beja vacuokais. Muora beja viereiga, muoceja kai pīci, vysus muoceja un pamuoceja, ari skaiteit prota lyugšonu gruomotā. Juoņs beja lels razgaļs, bet puotuorus zynuoja tikpat labi kai Muora, tikai cīši bezbaileigs, nasabeida pat bazneickunga, bet cytus baideja. Tai viņš arvīnu pyrmais zynuoja, ka bazneickungs atbrauks Teiču sādžā. Tod sabaideja vysus cīma bārnus: bazneickungs praseišūt brīsmeigi daudz puotoru, bet kas nazynuošūt, tū jemšūt leidza un sīšūt pi bazneicu zvonim. Tod leluokī bārni un pat pusaudži, puotuoru nazynuotuoji, bazneickungam ībraucūt, aizbāga iz mežu voi nūsaglobuoja klāvā, cikom Dīva kolps aizbrauca.

Bazneickungs adventa laikā apbraukuoja vysys muojis, daleidams kaladys un laseidams bazneicai uperus: cymdus, dvīļūs, naudu, vylnu, labeibu. Ari pi Silinīkim nuoca bazneickungs. Īguoja ar svātū iudini un slūteņu un izsvieteja vysu muoju, aizdzeidams ļaunūs gorus. Tod nūlyka iz golda kaladys, pīraksteja vysus īdzeivuotuojus un praseja bārnim puotuorus. Aļozs aizbāga mežā, bet Muora ar Juoni nūbiera kai pupys, pošam mozajam Juram guoja gryutuok, bet svātbiļdeitis dabuoja vysi bārni. Tod tāvs ar muoti bazneicai duovynuoja raibus cymdus un rokstā austus dvīļūs. Piec tam ar mīreigu sirdi varieja gaideit Zīmys svātkus.

Svātku sastdinē, kūču vokorā, goldu apkluoja ar sīnu un apsedza ar teiru, boldu goldautu, tur izlyka kaladys un izvuoreituos kūčys. Naktī vysi brauca iz bazneicu, kur uzcalts Betleju stalleits ar engelim, vušku, kozu, ēzeli, Mariju, Jezupu un Jezu. Dzeivnīki pyrmī atguojuši sveicynuot Dīva Dālu. Jī tū siļdeja ar sovu dvašu. Vysam puori mirdzieja zvaigzne kai zemes un dabasu samīrynuotuoja, kai dzeivnīcyskuo un dīviškuo savīnuotuoja. Atsagrīžūt nu bazneicys vysim sirdīs beja prīca.

Vysi sāduos pi golda. Tikai jaunuos meitys nīkuojuos ar varažuošonu, kuoruodamys zynuot, voi šūgod dabuos veiru. Madaļa pajēma vystys ūlu, izgrīza maizis rykā caurumu un tū tur īlyka. Tū vysu ceplī aplyka ar molku, lai dag. Juo guņs tiuleit īsadaga spūži un labi, tod zyni, ka dreiž apsapreciesi un dzeivuosi laimeigi. Juo guņs nūdzīst – šūgod veira nadabuot. Cecele varažuoja ar spīgeli un iudiņa skrūzi. Gulēt īdama, pylnu skrūzi nūlyka pi gultys, spīgeli pagaļvī. Piec pušnakts izradzātais puisis īs nu skrūzis dzartu. Tod juosaver iz jū spīgelī. Agata kuopa iz ustobys augšys, kur plykai juostuov pi škurstiņa un juosaklausa, kurā pusē rej suni: nu tuos pusis brauks svuoti. Agata izstuovieja, izagaideja un atsagrīza ustobā.

„Kod tevi jiukņa parautu, šunakt suni nomoz narieja. Tikai nūsolu kai varde,” Agata pykuojās leizdama gultā.

Reitā piec puotorim un „Slavys dabasūs” nūdzīduošonys, vysi sāduos pi brūkastim, piec tam cyts guoja iz bazneicu, cyts pi kaiminim cīmā.

Vacajim svātkūs beja izaiesšona un izaguliešona. Iz cepļa molys kuoju pādys koltiejas rindā kai veizis piec lieta. Kas kū nagulēt? Dīvs pīlyugts, svātku ceremonejis izpiļdeitys, pruots mīreigs. Dreiž otkon pīnuoks dorba dīnys.

Cik labpruot vactāvs Jurs izleistu iz cepļa, bet juolīn gultā. Matās mikrieslis. Jis pīsaciela nu krāsla, izvylka bymbys sovam laika bīdram, augstam sīnys stuņdinīkam un atsalaida atdusā. Stuņdinīks stuovieja Jura gultys kuojgalī taids pat kai tūreiz, kod Muora bruoļam muoceja „Tāvs myusu”, kod bazneickungs īguoja ar svātū iudini, kod Aļozs gulieja škierstā, kod pīdzyma Puovuls… Tagad gulātuojam stuņdinīks lykuos lels un augsts kai laika oltors, kai myužeiba, kura nasagrūza, bet vysu grūza, vāruodama mainis un laikus kai vyss īt i patī.

Pusmīgā vactāvs Jurs vēļ dzierdieja kai ūtrā ustobā īsaroda bārns. Rauduošonai puori tinkškieja stuņdinīka vīnaidī, mīreigī sūli.

Puorpublicāts nu gazetys „Jaunuo Straume” 1927. goda 49. numera.

Karteņa nu LaKuGys arhiva

Komentari slāgti.