Šudiņ jei brauc ar autobusu iz laukim, jau otkon ausinis, jau otkon cyts pasauļs. Laukūs jai pateik, tī ir taids mīrs i klusums, eipaši zīmā. Tukšs, bolts klusums apleik. Itymā vītā rūnās taids sevišks dvieselis stuovūklis – dziļš, dziļš mīrs sevī i ar sevi.

Autostacejā jei navieški nūvāroj divus veirīšus. Vīnam nu jim atīt autobuss, i jis aizbrauc, sovpus ūtrs palīk vīns ar dzili skumeigu sejis izteiksmi. Veirīts lobu breidi stuov i izaver, ka puordūmoj nuokamū strategiskū guojīni. Tod jis īvāroj vēļ kaidu cytu veirīti i drūsim sūlim dūdās jam kluot.
„Vasals!” jis soka.
„Nu, vasals!” uzrunuotais veirīts ir monami puorsteigts.
„Klausīs, kai tevi sauc?”
„J-Ju- Juoņs..” veirīts vēļ izbreineituoks tūksteigi izsoka.
„Nu a mani Zeps. Redz, muns draugs niule aizbrauce paceli, i maņ škode – nav ar kū īdzert.Voi tu nagribi maņ pīsavīnuot”.
Mārga stuovūt puors metru tuoļuok prīceigi smaideja, jai izavēre, ka Juoņam žūklis gondreiž leidz zemei atsakuore nu izbreina. Suokuos Juoņs vēļ trameigi raudzejuos apleik, bet, kod Zepka izvylka leidza pajimtū šmakovku, tod vysai drūsi saceja:
„Nu, tod īdzersim par Zepim i Juonim!”
Itei situaceja monami uzjautrynuoja na viņ pošu mārgu, bet ari cytus autostacejis apmaklātuojus. Kai redzīs, tod tikai latgalīšim ir tik izteikta rakstura eipašeiba – ar smaidu par dzeivi.

Ceļš leidz juos laukim ir nailgs. Na vairuok kai 20 minotu. Bet ari itymā eisajā laika pūsmā īsastuoj juos mozais pasauļa gols. Autobuss ir pylns, vysys vītys aizjimtys. Jei ir atsasāduse breivajā vītā pi lūga, i niule kaida korpulenta dāma rauga jū pa tū lūgu izstumt uorā. I nā – tys nimoz nav tys švakuokais itymā situacejā. Daudz ļaunuokys ir tuos smaržys. Zynit, ir taida atseviška smaržu kasta – „babskuos” jeb „buobu.” Tuos ir smaržys, kurys var pacīst viņ tod, ka tev pa rūkai ir gazmaska voi divstūbrene. Kai ruodīs, dama blokus mārgai ir saliejuse sev viersā kaidys treis ci četrys smaržu pudeleitis skunksu rīsta laika uzliejuma. Mārga iztur viņ 10 minotu, tod pīlāc kuojuos i dūdās stuovēt autobusa tuolokajā styurī. Bet pat tī tuos smaržys arviņ var just, juos ir kai seseja – voi nu jem akademiskū, voi cīt. Pa tū šaļti korpulento dama ar vysai apmīrynuotu sejis izteiksmi atsasāst iz obejim krāslim. I varbyut taids ari beja juos nūlyuks, lejūt sev viersā vysu smaržu veikala saturu…

Pieški iz ceļa izskrīn nazkaids glups kačs i šoferam daīt strauji stuodynuot autobusu. Rezultats nav pateikams nivīnam. Kaidam pavacam dzedam, kurs i bez tuo ir na eipaši skaidrā stuovūklī, nu rūku izkreit piercīņu maiseņš, pa autobusa greidu sakreit divu pierstu leluma suņu bareiba, kura laikam zyrgam dūmuota, suņs taidu nasagramuotu, ka viņ nav Baskervils voi Skubijs Dū, izbreinā nūdūmoj mārga. Niule damys smaržu notom pīsavīnoj satrīcūšs suņu bareibys smuords. Breidī, kod tū sajiut pasažīri, jūs sejuos īkreit izteiksme: „Dīvs, parkū mes..?”

Tikom autobusā suoc skanēt nazkaida dzīsme ar puorsoldonom lirikom: „It’s allright, it’s allright, lifes gonna be allright.. ” naz par kū itymā šaļtī vaira īsadereitu Metallica apokaliptiskuos notys, jei pi seve lomojās i kuop uorā treis pīturys da laika. „Iz laukim niule suokšu staiguot kuojom, nikas, ka tī kaidu 15 kilometru, nikas, ka uorā minus 15 gradu, vysmoz autobusā nanūsmokšu i mani naness uorā ar kujom pa prīšku..”

Maršuta autobusi vyspuor ir taida interesnuo vīta, tai redzīs, ka jūs apjem eipaša aura, deļ kurys vysod nūteik kas nagaideits, nabyutu breinums, ka buss piec dorba laika beigu puorsaceļ iz paralelū vysumu, kur spielejās ar vīna puora ūtruom zečem i atslāgim.

Bet mārga jau piec puors minotu damierst vysu nalobū, deļtuo ka jei otkon ir sovā mozajā paradizē – laukūs. „Kaidys vēļ Kanareju solys i īspieju zemis, ka es varu atsagrīzt ite..”

Stuosta autore: Laura
Karteņa: LaKuGys arhivs