Dzeivinīku pateiceiba!/Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss

Dzeivinīku pateiceiba!/Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss

Autors: Armands Čižiks, Zylupis vydsškola, 7. c klase

Reiz dzeivuoja kaids zemnīks. Jam beja daudz lūpu, zalta i zemis. Jis izaudzēja treis dālus i div meitys. Sīva jū pamete, partū ka jai napatyka struoduot, a nauda jai cīši patyka, deļtuo jei izguoje pi piļsātnīka.

Gribēja jis pavadeit mīreigi vacumdīnys. Atdzeivuoja tai godu, bet īvāruoja, ka palīk vacuoks. Juo dzeive palyka cīši vīnmuļa. Agrok jis mīļuoja riskēt, sportuot, nūsadarbuot ar vysaidim sporta veidim. Tān jam suoce ito vysa pītryukt. Nabeja veceits vairs jauns, bet sirds i dvēsele olka jaunu pīdzeivuojumu.

Jis izlēme īt pi gudruo opūga piec padūma, partū ka jis zyna vysu par taidom gudrom lītom, kurys nav izprūtamys parostim zemnīkim. Guoja zemnīks ilgi – dīnu i nakti, caur teirumim, puori upem, viers pļovom, koleidz atguoja kaidā lelā mežā. Tī jis satyka i začus, i bebrus, i susurus. Bet nivīns nazynuoja, kur atsarūn opūga sāta. Guoja biedeigs iz sātys pusi, cikom īraudzeja luoci. Luocs izreiz uzbruka. Tod zemnīks bļuove: „Naēd mani, lyudzu. Es tev byušu nūdereigs.” Luocs ilgi dūmuoja, cikom izdūmuoja, ka taids seikaļa moš pateišom kod niviņ paleidzēs. Kai tymā puosokā par lauvu i peli. „Labi, palaisšu ar, bet, tiemej, napīmonej mani!” Zemnīks beja cīši pateiceigs i apsasūleja izpaleidzēt kaidā lykstā.

Tuoļok gouja iz lauvys olu. Lauva taču dzeivinīku karaļs. Jam juozyna vyss. Koč ari nagrybādams, tūmār nazkai sevi pīspīde. Lauva dzeivuoja meža vydā, vysdziļuokajā olā. Vysmoz tai saceja vuoveris. Nūguoja iz tīni i īraudzeja garu, garu olu. Tymā sēdēja lauva. Bet zemnīks, jū nabejūt pamanejs, īskrēja pošā olys dybynā. „Kū tu gribi, ka naaicynuots īsalauz munā karaļvaļstī?” sašuts īsasauce lauva. Zemnīks nūsabeids sauce: „Lyudzu, pastuosti maņ, kai tykt leidz opūga olai. Es tev par tū nazkai atleidzynuošu.” „Tu zini, ka es varu tevi te iz vītys apēst? I maņ par tū nivīns napuormess. Bet labi paleidziešu ar. Ej taišni tuoļok pa munu olu, pošuos beiguos ir durovys, taišni aiz jom atsarūn opūga pereklis. Es jū apsorgoju, partū ka jis ir muns golvonais padūmnīks!” beidze runuot lauva. Zemnīks cīši nūsaprīcuoja i aizskrēja pa šaurū olu iz opūga perekli. Eja beja tik šaura, ka pat lauva tai natyktu cauri.

Nu i tyka veceits pi durovu, bet juos beja aizslāgtys. Dūmuoja i dūmuoja veceits, cikom izdūmuoja patiemēt zam pakluoja pi durovu i atroda tī mozu, mozu atsliedzeņu. Atslēdze durovys i īguoja mozā ustabeņā, kurā pa vydu atsaroda perekleits. Tys beja izlykts iz trūņa. Tī gulēja opūgs. Vyss sasasedzs ar dečim, drebiniejīs ar syltu čaju rūkuos. Zemnīks suoce maļt sovu sokomū, bet opūgs pat nasaklausejs pasaceja: „Navaru nikai paleidzēt. Asu slyms, atej piec mieneša, labi?” Nu i zemnīks saceja: „Nūslēgsim vīnuošonūs – es tevi izuorstiešu, bet tu maņ paleidziesi!”

„Labi, asu ar mīru!” saceja opūgs. Nu i jēmēs veceits vuoreit kumeleišu čaju. Izvoreja čaju, dalyka labi daudz mada i dzērviņu. Itū dzierīni pasnīdze opūgam, i opūgs dzēre, partū ka jam nabeja cytys izvielis. Tys jam tai kai paleidzēja, kokls vairs nabeja aizlykts, bet jam beja pīsamatuse grypa. Tod sataiseja syltu iudini ar suoli, lai skoloj koklu. Tys jam cīši paleidzēja, bet vēļ nabeja puorstojušys īsnys. Veceits pajēme kastruli, aizvuoreja iudini, izlyka viersā dvīli i deve opūgam elpuot korstūs tvaikus. Nu putineņš pīsacēle nu gultys spiergts i vasals. „Īsim iz uorīni, te nazkai daudz baciļu, vajadzātu kuorteigi pavādynuot,” sauce opūgs.

Kod beja izguojušs uorā, opūgs praseja: „Kū tu nu manis gribieji, ka riskieji pats saslimt?” „Es asu atguojs tuolu ceļu leidz tovam nomam, lai papraseitu tev padūma. Kai maņ reikuotīs, ka, siežūt i nikuo nadorūt, palīku vacuoks, bet struoduot maņ daudz navar, partū ka palīk tai gryuši, ka luocs pat nūkrystu. Nazynu, kū maņ dareit!’’ „Gribi, es dūšu cīši lobu padūmu i paskaidruošu, parkū tai nūteik. Agruok, kai tu beji jauns, tu cīši daudz struoduoji i ar tū daudz kam paleidzieji. Nu tuo tu beji cīši laimeigs. A laimeigī cylvāki navecej. Pa vacumdīnom pa mozeišam tev beidzēs laime, kū tu pīkruoji, partū ka beja daudz puordzeivuojumu, deļtuo suoci nūvacuot!” gudri saceja opūgs. „Bet kai maņ tū lobuot?” naizpratnē vaicuoja zemnīks. „Parkū tu dūmoj, ka paleidzēt var viņ ar dorbim? Var paleidzēt, pasokūt kaidu lobu vuordu, paslavēt, uzmundrynuot, ka švaks nūskaņuojums, i pat ar dūmom var paleidzēt. Pīmāram, nūdūmuot, ka kaidam cylvākam šudiņ pasaveiks voi nazkū cytu. Pat Bībelē roksta, ka „cylvāki grākoj ar dūmom, ar vuordim i ar dorbim”, bet parkū navar tū pošu dareit, viņ pozitivi?” gudri runuoja ūpis. Zemnīks mirkli padūmuoja i saceja: „ Tu esi gudrs putyns. Paļdis tev par vysu, bet maņ josadūd ceļā.”

Guoja zemnīks iz sātu. Beja cīši apsajiems klauseit opūga padūmam. Nu suokuma jis izlēme aiznest lauvai beigtu dzeivinīku, kuru atrūn iz ceļa, voverem pīlaseja rīkstu, opūgam pīgiva pelis, a luočam izpraseja madu nu bišu. Jis, prūtams, saprota, ka lobuok byutu pasateikt ar vuordim i dūmom, bet dzeivinīki ituo nasaprostu i padūmuotu, ka jis par jim nirgojās. Nūguoja iz lauvys olu i radz, ka vysi juo draugi tī siež sasīti. „Itū izdareja medinīks!” bļuove vuoveris. Dreiži veceits jūs atbreivuoja i bāga uorā. Vysi skrēja i skrēja, cikom atskrēja iz sovu sātu. Īskrēja sātā ar sovim draugim i gaideja div dīnys, cikom aizbrauca medinīks. Cikom jī gaideja, dzeivinīkim duovynuotuo puortyka beidzēs.

Par pateiceibu dzeivinīki tagad veceiša vuordā paleidzēja ļaudim, a veceits dareja tai, kai saceja gudrais opūgs, – paleidzēja ar vyordim i dūmom.

Veceiša bārni atbrauce gostūs iz svātkim, i tod dzeivinīki klouja goldu. Vēļ dzeivinīki zam sātys izroka garu, garu tuneli, i beiguos tī atsaroda dzeivinīku ola. Tān dzeivinīki paleidzēja veceišam, bet veceits paleidzēja dzeivnīkim.

 

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums

Print Friendly, PDF & Email

Kalenders

Mar
30
Sai
15:00 Izruode “Divejis vyrtuvē, naskai... @ Daugovpiļs teatris
Izruode “Divejis vyrtuvē, naskai... @ Daugovpiļs teatris
Mar 30 @ 15:00 – 16:30
Izruodis pamatā ir ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa luga “Muotis i meitys” (“Дочки-матери”), lugu latgaliski tulkuojuse Kristīne Veinšteina. Tei byus gondreiž kriminala komedeja Olega Šapošnikova režejā i viesteis par div liktiņa nalutynuotom sīvītem, kurys par speiti vysim[...]
Mar
31
Svā
all-day Izstuode “Latgales keramikas stā... @ Daugovpiļs Muola muokslys centrs
Izstuode “Latgales keramikas stā... @ Daugovpiļs Muola muokslys centrs
Mar 31 all-day
Da 31. marta Daugovpiļs Muola muokslys centra izstuožu zālē apsaverama Tautys lītiškuos muokslys studejis “Latgale” izstuode “Latgales keramikas stāsti”, kurā apkūpuoti studejis lobuokī dorbi, viestej informaceja Daugovpiļs piļsātys sātyslopā. “Kotrys dorbs sovā byuteibā ir unikals i naatkuortojams, kotram[...]