Dzeivis prīca/Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss

Dzeivis prīca/Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss

Autore: Gunda Pastare, Rībeņu vydsškola, 9.a klase

Es īkreitu sovā meilajā kanapkā. Asu pavuorguse. I koč kas suoc dūrt maņ mugorā.

– Kas tys par valnu! Es i pasēdēt normalai navaru!
Izvalku es tū nūluodātū gruomotu, kura spīž mani. I atveru tū vaļā. Tur taidim traknim būrtim raksteits:
“Cylvākam vajag dareit tai, lai pi nuovis prīcuotūs par sovu nūdzeivuotū myužu.”
Es losu i losu tū vīnu sacejumu. Kotrs vuords īsaspīž golvā ar kaidu pīmeni.
Īsadūmoju, ka tān siežu ar nuovi iz vīnys loktys. I tei nuove maņ praseitu: “Nu, Iļzeit, stuosti, kaida tod tev beja dzeive?”

Ka es kluseitu, byutu nalabi, ka stuosteitu, maņ byutu kauns. Sovūs treisdesmit godūs es naasu darejuse nikuo, kas byutu pareizi. Ni es školā beju teicamneica, ni dorbu lobu asu mekliejuse, ni bryugonu kuorteigu dabuojuse. Pusdzeivis par veļti. Vīneigais, par kū varu prīcuotīs, ir muns dieleņš. Jis maņ paleidz kotru reizi, kod dūmoju, ka gols kluotyn. Tikai deļ muna Oskareņa es ceļūs i īmu iz tū glupū dorbu.

Ir tik sopeigai, ka jis maņ prosa ēst i es jam navaru nikuo īdūt. Tymūs breižūs es stuņdem ilgi dūmoju par jaunu dorbu, bet nikod namekleju, koč i zynu, ka varātu atrast. Tān pat maņ sātā ir tik vīna sakoltuse maizis riceņa. I kai gribīs īdūt Oskareņam kaidu soldumeņu!

Es nūlīku tū gruomotu i aizeju pi soltaunīka. Tī stuov tik paka pīna, kuru atsaļuovu nūpierkt, partū ka taupeju naudeņu deļ Oskareņa jaunuos jakys.
– Vasala, mameņ! – Oskareņš īīt ustobeņā.
– Vasals, dieleņ! – es pasaveru iz juo.
Oskars ir tik leidzeigs sovam tāvam. Mateni taidi kai vacs zūbu susekleits, bet maņ tī ir cīši duorgi. Actenis zylys kai jiurys iudini. Daguneņš mozeņš i vārsts iz augšu tai, kai grybātu sasnīgt dabasu klajumus.
– Mameņ, kas šudiņ byus ēst? – Oskareņš verās manī ar cereibys pylnom acteņom. Kotru reizi, kod jis maņ uzdūd itū vaicuojumu, es īdūdu jam sakoltušu maizis riceņu. Ratai mes ādam syltu iedīni. Bet itūreiz es zynu, kū dareit.
– Oskareņ, apsaveļc nu! Mes divejūs īsim da veikalam i sasapierksim daudz soldumeņu, – es soku i prīcojūs par sevi.
Pajiemu pādejū naudeņu, deļtuo ka sasagribējuos īprīcynuot Oskareņu.
Tamā dīnā beju tik laimeiga, ka nikod tū naaizmiersšu.
Cytā dīnā aizguoju pi muosineicys, kura kaidu laiku atpakaļ pīduovuoja dorbu. Tai es nu tārātuojis tyku par puordevieju. Nacīš kū lobs dorbs, bet ar munu pamatškolys vuiceibu beja lobokais, kū varieju atrast. Vairuok moksuoja, i tys viņ lyka maņ tikt lobuokai mamai.

Vysu cytu nedeli i mienesi, i godu es, vīnā sacejumā runojūt, dadareju, kab tikt iz kuojom piec treisdesmit godu klupšonys.

Tikai vīns teikums padareja munu mūrgu par dzeivi.

***

– Nu, Iļzeit, stuosti, kaida tod tev beja dzeive? – nuove maņ prosa.
– Beja, kaida beja. Nu suokuma nazynuoju, kai vajag dzeivuot, bet vīna gruomota maņ paruodeja dzeivis nūslāpumu. Vajag atrast dzeivē pīnuokumu i tū gūdam izpiļdeit. Muns dzeivis pīnuokums beja izaudzynuot munu Oskareņu par krītnu cylvāku. Ar nūsavāluošonu es tū izdareju. I tān, kod īmu iz dabasim, asu lepneiga. Muns Oskars tān lels i gudrs izaudzs. Struodoj gūdynojamu dorbu, nasaskūpoj, meilai i sadereigai dzeivoj ar sīvu Eldi i meiteņu Leldeiti. Jei taida skaista kai puče. Mateni jai taidi poši kai Oskareņam mozadīnuos, – asareņa nagrybūt nūtak par byudu.
– Soki, nuove, voi redziešu es jū nu dabasu? Tai gribīs zynuot, kaida tod unuceite izaugs, – es navaru napapraseit nuovei.
– Tu vysod variesi apsavērt sovus meilūs cylvākus. A tān stuosti vēļ.
– Namūki mani vaira. Nagrybu tān puordūmuot, grybu byut mīrā, jem mani dreižuok dabasūs.
I tymā šaļtī palyka tik vīgli. Tod es aizalaižu pi sovys mamys i tāva, lai vysi kūpā varātu sovus tyvūs skateit.
Es sovu dzeivis pīnuokumu asu izpiļdejuse.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums