Juoņs Ločmeļs

Veļtejums Baļtinovai

Baļtinovā gar Supenku
Boltas īvas zīd,
Cylvaki boltūs kraklūs
Svātdīnos baznīcā īt.
Tūrņs boltejūs mokūņūs snīdzuos,
Dvieseles boltas piec spoveds
Grākam aizalīdzuos.
Meitas boltūs prīkšautūs
Boltu pīnu slauc,
Bolts vaciks lepni i mīrīgi
Boltā zyrgā brauc,
Putynuodams boltūs lylceļus,
Kuo kienins nu vactāvu puosakas.
A reiti, cik te bolti i skaidri,
I teiri kuo osaras,
Te pat nakts glaužuos boltas i meikstas,
Myglas šķidrautā īteitas.

Rasma Zariņa

Dortis prīca

Jau godus pīcdesmit ir Duorte jauna,
Ni veira tai, ni bārnu spraunu,
Pat suņa nav, kū nūglaudeit ar prīcu,
Nu, kur lai taidu dzeivi līku?
Tik serialūs laimeigs tīku,
Bet otkon bāda – kina beidzās
I aktīri ap kuozu tortim laizās.
Tai palīk Duorte sovuos dūmuos vīna,
Kai pussabrukus sātys sīna.

Tik atmiņ jei, kai jauneibā reiz zīmā,
Bej sābru Odums atbrydis tai cīmā
I byldynava tūlaik lapnū Duorti,
Bet tod jei vierās veļ puor kuorti –
Kas Odums, seiks, ar klybu kuoju!
Kam precēt kavaleri vuoju?

I gaideja jei princi boltā zyrgā,
Bei godi puorvierte šū sapni rosys myrgā.
Ar Duorti liktiņs spielējuos kai cyrkā.
Te pruotā īsašaun jai dūma kaida,
Kai dzeivi nūdzeivuot bez vaida.

Iz staceju jei sasarūšās sprauna,
Pat sevi napazeist, cik varu byut es glauna
I izaveru vēļ es jauna.
Sev veiru gorodā es atrasšu bez kauna.

Te viļcīņs pīstuoj stacejā jau dreiži,
I pruotā pazib sagaidamī laimes breiži.
Nakavejūt laika jei ninīka
Iz pyrmū krūgu steidzās dabuot prīka.

Jei atver durovys, bet te piec lauku gaisa svaiguo
Lels dyumu muokuļs īsasyt tai vaigā.
I sajiuta kai olā baigā –
Ir vysur tymss, šur tur pa lampai bluovai myrgoj,
Pi golda četri veiri sēž i, rākdami par nazkū, skali zyrgoj.

Ir vīnam ola vādars brangs kai buca.
A ūtram puoruok lauka pīre.
Trešais byut nikuo, tik nuoss kai guļbs,
Kū pūdā vardu es ik dīnu.
Iz Duorti pasaver šys puiss i pīmīdz aci vīnu.
I Duorte vaicoj sev – kai ligzdeņu lai veju,
Voi taidu nuosi vysu myužu gaidejuse beju?

A caturtais pavysam baileigs izaver pec skota.
Tys byut nikuo, bet ka nav iz golvys mota.
Jam zūbu nav, tik golvā šņabis škelvinej,
I acs tam palīk bluovys, ka sūli pasper jis iz Duortis pusi.

Te Duorte nūsabeist cīši, kū kuojis nas, iz staceju jei steidzās.
I sapyns skaistais jai par puišim beidzās.
Bet stacejā, kai liktiņa jis syuteits,
Stuov Odums dzeivis godu ryudeits.
I atplaukst Duorte smaidā plašā,
Daskrīn kluot sūlī ašā, ap koklu kreit
I soka – gluobiejs muns.

Te Odums puorsteigumā verās
I nasaprūt, kas buobai pruotā perās.
Bet nasoka nivīna vuorda,
Tik prīcā nūtreis siermuo buorzda.

Tai obi laimeigi iz sātu teik jī vīnu,
Kam kurynuot jim cepli līku?
Jī obi saprota, ka varēja dzeivuot sadereigi,
Tik tod, kod beja kļuvuši jau leiki!

Lauris Krolis

Rūbeži myusu sirdīs

Cylvāks.
Nūgurums.
Vīns pats storp sovejim
I tūmār svešinīks.
Rūbeži, kuri myus škir,
Nav nūjaucami ar rūkom,
Jo myusu sirdīs tī calti.
Bez nacejis, bez sovys pīdereibys
Dzeivuot ir vīgļuok.
Navys ļaužu pylnā piļsātā,
Kur tovejī ir mozuokumā,
Piļsātā, kurā nadzymst
Ni saule, ni viejs.
Tik leits sytās lūgā,
Koč pasaveru –
I namonu ni laseitis.
Muns nūvods –
Ar viesturi, bet bez nuokūtnis…
Bet varbyut tūmār nā?
Šys vaicuojums – varbyut tūmār nā?
Tys plūsa munu sirdi.
Tukša varbyuteiba
I cereibys iz sapynu pīpiļdejumu.

Karteņa: LaKuGys arhivs