Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss/Jaunuokuos grupys dorbi II

LaKuGa 26. Marts, 2014. gods Comments Off on Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss/Jaunuokuos grupys dorbi II
Naaizmierstulis jaunradis dorbu konkurss/Jaunuokuos grupys dorbi II

Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Turpynojam publicēt jaunuokuos grupys (5.-7. klase) dorbus.

Autore: Krista Greiža, Maltys 1. vydsškolys 6. klasis škoļneica

Munys dzeivis ceļš i sapyni

Dzeive sastuov nu dažaidim pūsmim, i kotrā nu tim mes izvyrzom sev kaidus nūteiktus mierķus, kū gribim sasnēgt. Arī munā dzeivē ir daudz lītu, kū es grybātu sasnēgt. Kotra bārna sapyns ir kliut par slovonu cylvāku, tai, lai tevi vysi pazeitu. Ari es tai grybu šūbreid. Es vēļ daudz kū nasaprūtu, najādzu, bet vysam ir sovs laiks.

Kotram ir sova izvēle, kotrs ir sova liktiņa nūteicējs i sovys laimis kaļvs. Par pīmāru, muns tēte, kai jau ari vysi puikys, gribēja kliut par kosmonautu, lai liduotu iz Mienesi. Vys tik tys tai nanūtyka. Nu muna mama gribēja byut par školuotuoju. Jau tod, kod jei beja moza,bīži spēlēja školu, kurā pīpiļdeja sovu sapyni –beja školuotuoja. Jei mierktīceigi guoja iz sovu mierki i kliva par školuotuoju.

Rūbežs storp gaismu i tymsu esi tu pats. Tu vari dabuot lobu dorbu, sataiseit stypru saimi, dzeivuot pīpiļdeitu i gondareitu dzeivi, bet vari ari tikt dzeivis tymsajā pusē, tev var nabyut izgleiteibys, ka byusi slynks, vari kliut bezdarbnīks, ka napīliksi pyulis profesejis dabuošonā. Vīna moza klaida var izmaineit vysu tovu dzeivi.

Itūšaļt es asmu pusaudze, maņ vyss vēļ prīškā, es symtu i vīnu reizi maineišu sovys dūmys, par kū maņ kliut i kū sovā dzeivē sasnēgt. Es varātu byut slovona futboliste voi ari slovons fotografs, jo tuos ir profesejis, kas maņ pateik. Tys, kaidu ceļu īšu es, ir atkareigs tik nu manis pošys, drūši viņ izvēli var ītekmēt arī tys, kaidus škieršļus sovā ceļā es satikšu.

Myusdīnu jaunīšim jau golvonais byut slovonim škārsteiklā i byut modernim. Es jau nasoku, ka ari taida naasmu, skaidrys, ka es ari tū grybātu. Padūmu laikūs tik daudzi sapynuoja kliut par slovonim kosmonautim. 21. godsymtā tys vairs nav aktuals, par kosmonautim jau gondreiž nivīns nagryb byut. Niu vysi sapynoj byut slovoni dzīduotuoji, doncuotuoji, atsarast uzmaneibys centrā i slavis gaismā. Bet bīži viņ itymā trokā dzeivis steigā aizmierst par goreigom vierteibom i Dīvu. Tū atguodoj viņ tod, kod ir slikti voi pīmeklej kaida nalaime.

Saprūtams, maņ daudz kas vēļ prīškā, bet vīnu es zynu nūteikti – grybu byut lobs cylvāks. Tod jau byus i veiksme, i puorticeiba, ari laimeiga i pīpiļdeita dzeive, par kaidu kotrs varātu tik sapynuot.

Autore: Kristiāna Logina, Brīžucīma pamatškolys 7. klasis škoļneica

Audit mani karūgā, sorkonboltsorkanā

Muna dzymtuo zeme, Latveja. Ar kolnīi i mežim, ar bārzu bierzem i prīžu sylim, ar ceiruļa dzīsmi i zylom azaru acim, ar Daugovys lūkim i syltu maizis klaipu iz golda.

Es grybu byut sorkons dīgs, lai mani īaustu Latvejis, vysskaistuokuos zemis, karūgā, jo asmu sovys zemis patriote.

Maņ pateik munys zemis karūgs, jo sorkonuo kruosa ir dzeiveibys, drūsmis, varūneibys, ceinis i uzvarys kruosa. Sorkons mani īdvasmoj, līk dūmuot par dzymtuos zemis na vīglū ceļu iz sovu naatkareibu.

Tys vydeņa boltums līk dūmuot par teiru i sakūptu Latveju, par laimi i prīcu cylvāku sejuos. Asmu vīna nu tim, kura sovu dzeivi gryb veļteit dzymtuos zemis uzplaukumam.

Kotrs nu myusu gryb dzeivē kū sasnēgt. Kaids gryb lelu i stypru saimi, šmuku sātu i kruošņu duorzu, bet cyts vēļ tik sapynoj, par kū byut.

Es dzeivē grybu daudz kū paraudzeit, jo grybu byut daļa nu Latvejis, daļa nu sovys tautys i zemis viesturis. Grybu pīderēt tik vīnai zemei – Latvejai. Grybu sovu zemi taiseit lobuoku, lai te patyktu dzeivuot na tik munim bārnim i mozbārnim, bet i vysom cytom paaudzem. Sovu vītu radzu storp augstim veirim Latvejā. Grybu izavuiceit, lai varātu pījimt taidus lykumus, kas veicynuotu dzymtuos zemis attīsteibu i vairuotu ļaužu lobkluojeibu.

Naratai dūmoju, voi šudiņ asam vīglys dzeivis teikuotuoji, ka tik miļzeigā skaitā pamatam sovu vaļsti, dūdūtīs laimis mekliejumūs iz uorzemem. Kas myus tī dzan? Leluoka olga? Lobuoki dzeivis apstuokli? Vēļ kas cyts? Voi tī asam prīkšnīki, voi tik malnuo dorba dareituoji? Grybātu vaicuot, voi spiejat īmeiļuot jaunū vītu, jo bez mīlesteibys nav svieteibys dzeivei.

Soka, ka cylvāks spiej vysu. Īspiejams, ka tai ir. Tik dūmoju, ka nav īspiejams pavēlēt sovai sirdei, kura ir i byus pīsīta nūteiktai vītai pasaulī – meilam, mozam zemis styureišam – Latvejai.

Īaudit mani karūgā, lai pīteik spāka dzeivuot i struoduot dzymtajā zemē.

Autore: Kristiāna Nikola Pūdža, Prīkuļu pamatškolys 6. klasis škoļneica

Es – kai pīruodejums

Pa radeju es dzierdieju, ka veirīts lyduos iz Marsu. Tys īkryta sirsneņā. Cik lelam spākam sevī ir juobyut, lai pīrunuotu sevi dūtīs iz Marsu, i pituo iz naatsagrīzšonu… Ot, itaidu spāku! Ka vysim taids byutu!

Nu ot, tod es tān raksteišu taidu kai puorsoku par sevi voi – kai es īsadūmoju sevi iz tuo Marsa.

Nu tai, jau puora sūļu da lelajai raketei, īkuopšonai. Sirds sytās tai, ka sūpluok stuovūšais var dzierdēt. Tiuleņ, tiuleņ pa muti izlēks!
Raketē korsts. Es sveistu. Bet par korstumu i dūmys nava. Dūmys grīžās ap tū, kai tī byus. Nu, puortyka byus. Labi. Drēbis byus. Labi. Ai, maņ par tū pi kuojis! Maņ… vacuoku nabyus sūpluok… es grybu atpakaļ!!! Deļ kuo es te, korstā, pīsveidušā, lelā, naārtā raketē lydoju?! Deļ kuo maņ tū vajag?!
Ā.. nu pareiz, juoatsagrīž otkon pi tuos dūmys, tuos dūmys… jo es, mozs bārns lydoju tī, iz lelū, plašū kosmosa vītu, sauktu Marsu, es pīruodu Zemei, ka ES tū varu! Ka es, mozais bierneņš tū varu! Pi valna…
O! He – he… Moza drusceņa nu bezsvora stuovūkļa stadejis.. Atsaspruodzeju, lai varu tū izbaudeit aistyn… kai i bārns. Prauda, nivīns cyts naatsaspruodzēja… nivīns jau nav bārns… vaira. Nu, kai saprūtit, asu te vīneigais bārns… vyspuor itei loba dzela, sajiuta tik forša!
Zinit, itys maņ atguodynoj vīnu amerikaņu cylvāku dzīsmi: ”One way ticket to the Moon” – tīšā tulkuojumā – iz vīnu golu belets iz Mienesi. He, saprūtams, munā gadejumā iz Marsu.
Asu sarežgeits cylvāks. Maņ pruotā reizē var byut slyktys i lobys dūmys. Kai niu.
Bezsvora stuovūklis, dzeive bez vacuokim.
Dzīsme, korstums.
Es – kai pīruodejums pasauļam, i bailis.
Tuos ir šausmys, kas munā golvā nūteik!
Oi! Paga… nazkas nūsakrateja… nu ja, pa lūdzeņu radzu seņ dūmuos izsapynuotu skotu. Krateri, krateri, krateri. Ā, i te vēļ daži krateri. O! I, eu, kur dažys budkenis, laikam mums! A nazyn, kas juos izcēle?
Izkuopšona.
Bet maņ vēļ gribīs drupeit pasapynuot. Ka es vēļ lydoju, ka maņ vēļ tuoli da M-planetai.
– Eu, tu! Kuopsi uorā? – nazkaids veirīts ar kasti rūkuos maņ uzsauce.
– Pagaid, es vēļ pasapynuošu, – maņ pošai nu sevis nazkai izspruka. – Dūmuos atsavadeišu nu vacuokim, bruoļa, muosys… Nu babom i vacuotāva. Nu klasisbīdrim. Nu duorguos dzimtenis i planetys Zeme… – saceju, verūtīs pa lūdzeņu nazkur nakurīnē.
Jutu, ka veirīts iz mani tai čudnai pasavēre.
Kai es pagrīžu sovu akmiņs solti nūpītnū seju pret jū, redzēju, ka jam nūbierst osora. Jis uotri apsagrīze i aizguoja.
Es, napakustynojūt nivīna pošu vaibsta, pagrīžu golvu pret lūgu i vierūs tymā. Iļgi, vēļ iļgi…

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums

Komentari slāgti.