Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Itūreiz pīduovojam puorskaiteit Preiļu 2. vydsškolys 11. klasis škoļneicys Aijis Muktupāvelys dorbu.

Es asu pīdzymuse itamā zemeitē, asu pīdzymuse Latgolā. Kur vēļ var byut cylvāks laimeiguoks kai sovā zemē? Myusu seņči ceinejuos par breivu Latveju, lai mes ite byutu laimeigi, lai mums nabyutu kara, lai mes naradzātu tū brīsmu. Muns pruots nasās itamā zemē izaugt par lobu cylvāku. Es kai līpa grybu sadzeit sovys saknis dzili itamā zemeitē. Grybu sakupluot i ar sovu dorbu sazīdēt tai, lai bitis savuoktu daudz mada nu munu dorba augļu. Grybu izaugt par patīsu cylvāku, lai munai muotei i munim meilajim cylvākim nikod nabyutu par mani kauns. Moceišūs cik variešu, lai dabuotu lobu izgleiteibu i ar sovu dorbu byutu nūdereiga sovai Latvejai. Vysupyrmuos pošlaik ir muoceibys. Tod iz sovys Latgolys zemeitis izceļšu sev kūka sātu, tei smaržuos piec Latvejis kūka, tei byus teiruma vydā. Apleik augs līpys, kuru zorūs čivinēs putyni, lūgūs speidēs spūdra saule. Teirumā golvys nūlīkušys klaneisīs rudzu vorpys, natuolajā mežeņā kiukuos dzagiuzeite. Sātā ustobys vydā stuovēs saimis golds, kur sēdēs muna saime, muni bārni. Iz golda byus smuordeiga sātā capta maizeite. Tei dūs spāku kotrai naboltai dīnai. Nūteikti grybu sev stypru saimi, laimeigus grybu redzēt sovus bārnus.

Es dzeivē grybu paleidzēt cylvākim, kuri nav tik laimeigi. Es grybu pajumti dūt nūsolušam suneišam i nūkleidušam kačeišam. Grybu, lai jī ir paāduši, atsarūn syltumā i sajiut cylvāka mīlesteibu. Kotram dzeivē ir sovs liktiņs, deļtuo lyugsim Dīveņu, lai jis paleidz mums īt pa pareizū ceļu. Ka maņ byutu leidzekli tod es grybātu izceļt sātu, kur apsamest kaidam nalaimeigajam, varbyut saslymušam cylvākam, bet nūteikti kūpā ar sovu draugu – suneiti i kačeiti. Apleik radzu taidu nataisneibu cylvāku nagribiešonu saprast vīns ūtru. Tai, pīmāram dzeivoj tanteite ar sovu suneiti. Jai nikuo dzeivē nav, kai tikai itys draudzeņš. Tante saslymst, jū aizvad iz slimneicu. Piec tam koč kur tuoli paceli iz svešu molu – iz pansionatu, jo jai nav bārnu. Bet nivīns jau nasaprūt, ka palīk juos draugs, kurš kotru dīnu gaida, kurš sēd ceļa molā i gaida i gaida… Juo actenis ir tik skumis. Labi, ka lobi cylvāki pabaroj. Jis naīt ni pi vīna. Jis gaida vysu soltū zīmu, varbyut sagaideis. Tante cytā molā raud par sovu draugu, ka jū nalaiž sātā. Kai suop dvēsele tantei i juos draugam suneišam.

Deļtuo maņ byus muoja, kur taida vaca tante varēs dzeivuot kūpā ar sovu suneiti. Jī obi byus laimeigi sovuos vacumdīnos. Tur dzeivuos ari cyti cylvāki, kurim nabyus kur īt. Es grybu paleidzēt cylvākim, grybu, lai jim byutu sātys sajiuta. Jī reizē varātu ryupētīs par sevi i ari pamastajim dzeivinīcenim. Es pījimtu kačeišus – tūs klaidūneišus, kurim soltajā zīmā ir nūsolušys kepenis i actenis ir tik skumis. Cylvāki, naizmetit iz īlys dzeivinīceņus! Voi jius varit byut laimeigi izdarejuši taidu ļaunu dorbu? Es grybu, lai pasaulī nabyutu ļaunuma, skaudeibys. Grybātu paleidzēt, kuram ir gryuts.

Apleik sovai lelajai sapynu sātai, sastateišu līpys, kuru zīdūs sanēs bitis vosorā, bārzus, nu kurim tecēs dzeiveibys sula pavasarī, cārmyukšys, kam sorkonys ūgys smuorduos rudinī. Pogolmā byus zaļa egļe, kuru sapuškuošu Zīmyssvātkūs, i tymā degšu sveceitis kūpā ar cylvākim, kurim dzeivē grybu paleidzēt: kaidam slymam, kaidam dzeivē nasaprostam, kaidam nalaimeigam. Pi munu kuoju glaussīs pateiceibā nu īlys pajimti dzeivinīceni, laimeigi rīdami, preteimā skrīs meili suneiši. Vysi byusim laimeigi.

Grybu izaugt par cylvāku, kuram ir loba i sylta sirds. Kurš daudz struodoj i mīļoj sovu Latgolu. Lyugsim Dīvu, lai mes kotru stuņdi kliutu labesteiguoki. Nadareisim puori dzeivinīkim! Napamessim sovu leidzcylvāku gryutā briedī! Byusim cylvāki ar gaišom sirdim i patīsom dūmom. Mīļuosim vīns ūtru i Dīvs myus mīļuos. Byusim laimeigi sovā zemē – Latgolā.

Munu sapynu zeme ir meiluo Latgola. Es ar sovu dorbu i sirdi dareišu vysu, lai Latgolys vuords napagaistu pasaulī, lai Latgolys līpys myužam zaļoj i bitis vuoc madu munai meilajai tautai.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums