Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Itūreiz pīduovojam puorskaiteit Rībeņu vydsškolys 10. klasis škoļneicys Gundys Pastaris eisprozys dorbu.

Aleksandrs Syltumnīks– divdesmit godu vacs jaunieklis, kas nasabeist saceit taisneibu acīs, ari itūreiz, kod muosa Katrīna Syltumnīka vaicuoja, kai izaskota, saceja, ka nav tik labi.
– Varieji meļst, -jei nūmurmynuoja i īskrieja atpakaļ ustobā, lai samaklātu koč kū skaistu sovā pīticeigajā driebu skaudzē.
Katrīna Syltumnīka – četrupadsmit godu vaca mārga, ar nacīši skaistu uorīni, bet dziļu i labesteigu dvēseli, kas pa reizei centuos sasataiseit skaista, a ka tū dareja, tod gribēja, lai vyss byutu gleiši.
– Pasasteidz, mes nūkavēsim tovys vacuosmuotis dzimšonys dīnu! – Aleksandrs steidzynuoja muosu. Katrīna piec puora minutu otkon izguoja nu ustobys, apvylkuse garus lyndrakus i sorkonu blūzeiti ar morgu.
– Voi tagadeņ byus labi? – Katrīna saīguse vaicuoja. Itei jau beja pīktuo reize.
– Ka tu pasmaideisi, tod jā, – Aleksandrs pascēja.
– Tu sok? – Katrīna neticiejasovom ausim.
– Jā! Voi tu maņ natici?
– Tycu, tycu.
– Tagadeņ izmauc kūrpis i skīnom. Mums pasaveiks, ka paspēsim, – Aleksandrs pajēme nu plaukteņa sātys atslāgys i blokom nūlyktuos pučis.
– Mes nūteikti paspēsim.
Obi izguoja nu sātys. Bruoļs pīduovuoja muosai alkiuni. Jei tū ar prīcu pījēme.
– Cik jauki smaržoj lilejis! – saceja Aleksandrs. Jis pīlyka pučis pi Katrīnys sejis. Jei īvylka gaisu i pīkryta bruoļam.
– Pīmiņ, ituos beja mamenis meiļuokuos pučis, – Katrīna piec breiža īsarunuoja.
– Jā, atguodoju, – Aleksandrs tikpat kluseņom saceja.
Aleksandrs i Katrīna kasdīnā moz runuoja par vacuokim, par tū, ka jī nūmyra auto sadursmē pyrma divu godu. Aleksandrs beja palics tik ostoņpadsmit godu vacs. Jis izreiz muosu pajieme sovā paspuornē. Bruoļs naspieja īsadūmuot Katrīnu bārnu nomā voi svešu cylvāku saimē. Sātu puorraksteja iz juo vuorda. Jaunieklis atroda dorbu vītējā mašinu detaļu puordūtuvē. Školu jis pamete, a piec laika īsastuoja vokorškolā.
Jim beja cīši gryušai puordzeivuot vacuoku nuovi, bet divatā beja vīgļuok. Katrīnai cīši patyka izkrateit sovu sirsneņu, a Aleksandram beja prīca redzēt muosu sev blokom. Jei beja jauniekļa gaismeņa, deļ kurys jis centuos byut iz vysa lobuokais.
– Es zynu, ka asu tev iz kokla, bet ka varātu, es poša struoduotu, – Katrīna suoka izkrateit sirsneņu.
– Beidz. Tu maņ naesi iz kokla. Asu laimeigs, ka tu maņ esi blokus. Es tevi meiļoju.
– Es tevi ari. Bet soki gūdeigi, tev taču ir sapyns, kuru gribi pīpiļdeit?
– Kuram tod nav sapyna? Es jau tū pīpiļdeju… Varbyut na da gola, bet asu laimeigs, – Aleksandrs īsaskateja muosys acteņuos.
– Kaids ir tovs sapyns? – muosa praseja.
– Saime, – atsaceja Aleksandrs i apčēre Katrīnu.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums