Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Itūreiz pīduovojam puorskaiteit Kuorsovys vydsškolys 12. klasis škoļneicys Inys Streļčys dorbu.

Pīīt laiks, i kotrs cylvāks uzdūd sev vaicuojumus. Deļ kuo es dzeivoju? Kaidi ir muni dzeivis mierki? Kas itamā dzeivē ir svāts i duorgs? Iz kū nasās muns pruots i sirds?

Vīna nu vierteibu, kas stuov munā sirdī, kas ir svāta i duorga, tei ir i byus draudzeiba. Cylvāks ir boguots, ja jam ir draugi. Ar draugim var daleitīs prīcuos i bāduos. Draudzeiba divkuoršoj prīcys i par pusi samazynoj bādys. Eista draudzeiba navar byut ļauna i līkuleiga. Eisti draugi nikod namaloj vīns ūtram. Ni kotrys sateik tū cylvāku, kuru var turēt par eistu draugu. Ja nu vys tik, tys ir nūtics, tod itū draudzeibu juojādz saglobuot leidz myuža golam. Draugus navar pīviļt, navar jim dareit puori, navar muoneit. Muns lobs draugs ir muna mameņa. Ja vys tik goduos šaubeitīs drauga uzticeibā, tod, kas atsatīc iz mameņu, ite šaubu pavysam nav. Mameņa mani izklausa, saprūt i dūd padūmus. Mameņa nikod navēlēs maņ ļaunu, pi juos es varu īt piec paleidzeibys dīnu i nakti. Jei vysod mani gaida i gaideiss, mīļoj i mīļuos. Es tū jiutu. Mes asam na tik muote i meita, mes asam cīši lobi draugi. Itei saikne storp mums ir svāta i duorga. Maņ ir ari lobys draudzinis, kas mani nikod napamess, atbaļsteis i snēgs rūku gryutā breidī. Bet kū maņ nūzeimoj draudzeiba? Tei nūzeimoj gūdeigumu i atkluoteibu, sova patīsuo „es” paruodeišonu, nasakautrejūt nu tuo, kūpā pavadeitūs navyltuotys sirsneibys pylnūs mirkļus i uzaticeišonu. Draudzeiba, tai pat kai teja, loba tod, ja tei ir stypra i na puor daudzi solda. Es nūvierteju draudzeibu i aicynoju sevkuru jaunīti nūviertēt tū, kas jam ir dūts.

Vēļ vīna nu vierteibu, iz kū nasās muns pruots i sirds, tei ir mīlesteiba. Mīlesteiba īnas sirdī syltumu, maigumu, dzeivis jāgu. Mīlesteiba atver cylvāka sirdi i dvēseli. Tei paleidz atdabuot zaudeitū ticeibu. Lobuokais veids, kai izruodeit cylvākim mīlesteibu i cīni, ir pasaļaut iz tū, ka jī pīliks vysus spākus, lai sasnēgtu myusu kūpeigi nūspraustūs nūdūmus. Ka mes mīļojam, mes dzeivojam. Tik mīlesteiba padora cylvāku eistyn laimeigu, līk apleik saskateit tik pavasari. Mīlesteiba sasylda dvēseli, pamūdynuoj jiutys, padora cylvāku labesteigu. Mīlesteiba ļaun izjust spieju „liduot”, tei atver durovys mums vēļ nazynomā pasaulī. Myusu lobkluojeiba atkareiga nu tuo, voi mes snīdzam mīlesteibu. Nav byutiski, kū mes sajemam, byutiski ir tys, kū dūdam. Es mīļoju sovus vacuokus, mīļoju draugus, mīļoju dobu, vysu, kas maņ apleik. Es mīļoju sovu dzymtū vītu, sātu. Es cīši mīļoju pošu dzeivi.

Vēļ vīns mierkis, kū grybu sasnēgt, ir kliut par spieceigu personeibu. Nui, es grybu sasnēgt kolna viersyuni, bet kuopūt nagrybu pazaudēt sovus draugus, aizmierst dzeivis vierteibys, muoneitīs. Es grybu saglobuot mīlesteibu, grybu palikt gūdeiga i atkluota pret sevi i cytim, grybu saglobuot teiru sovu dvēseli, saglobuot sovu individualitati. Es grybu sevi cīnā turēt, lai mani cīnā turātu cyti. Muns mierkis ir itamā dzeivē atstuot kū naviņ lobu i, lai itys lobais ilgi palyktu cylvāku atmiņā, lai tys kolpoj taišni jim. Kuopūt kolnā, es grybu izbaudeit kotru sūli, napalaist garum sovu laimi, saglobuot sovu „es”. Mierki ir leli, bet gribiešona tūs sasnēgt vēļ leluoka. Kotrys ir sovys dzeivis, sova pasauļa veiduotuojs, taitod kotrys ir atbiļdeigs par sovim dorbim, par sovu reiceibu. Dzeive ir eisa, es nagrybu veļti tērēt laiku. Maņ ir duorga kotra dzeivis dīna, stuņde, minuta. Es grybu, lai munu dzeivi pavoda draudzeiba i mīlesteiba. Saprūtams, ir gryuši sasnēgt vysus sovus mierķus, pīpiļdeit vysus sovus sapynus, tymā pošā laikā napagaisynuot tū, kas tev itūšaļt ir. Tū vysu es labi saprūtu. Dzeivis ceļš ir smogs, byus ari naveiksmis, nalaimis, byus ari osorys. Nasaverūt iz tū, es īšu iz prīšku, es naapstuošu gryuteibu prīškā, es ceineišūs i dabuošu uzvaru vysmoz par daleņu pasauļa ļaunuma. Es izkuopšu sovā kolna viersyunē.

Vierteibys, iz kū nasās muns pruots i sirds, tuos ir mīlesteiba, draudzeiba i personeibys veiduošonuos ceļš – muna personeiba, muna dzeive. Es grybu nūdzeivuot dzeivi tai, lai maņ i cytim nabyutu juosakaunej par munim nūdzeivuotajim godim, par munim dorbim. Es grybu izjust cylvāku mīlesteibu, es grybu sovu dzeivi i dorbu veļteit tīši cylvākim. Es grybu, lai itei īspieja – dzeivuot – byutu izmontuota lītdereigi.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums