Autobiografeja

LaKuGa 5. Decembris, 2014. gods Comments Off on Autobiografeja

Tūlaik guojom iz veikalu. Jis turēja sovu rūku munejā, dzīduoja strodi, kryta leits nu dabasu kai manna – lelim, soldonim pykim. Es nu sumkys izvilku sovu vacū, lelū zontiku, par kuru jis tai breinuojās. Kas ar mums byus tuoļuok, vaicuoju. Jis saceja, ka nazyna. Tymā naktī iz tylta palyka cylvāks. Es grybātu, koč tuos acs, kurys jis saprogrameja, koč tuos byutu bejušys munejuos.

**

Man ir divdesmit treis, i es vys vēļ nazynu, kas asmu. Tei ir mozaika, kurymā īkreitu, sadauzu sovu dzeivi, sadolu sevi twitter, facebook i draugiem.lv, sajamu sovaidys e-viestulis, sateiku cylvākus, kuru atkluoteibu nūstumu molā kai vacu skreini. Voi kaids muok byut tys, kas jis nav? Kas ir tys “es”, iz kuru kai sadaguši skrīnom?

**
Eistyn vaira i naatguodoju, kai tys saguoja, ka sasapazynu ar tū sovaidū, garuo auguma veirīti. Jis sovaiži vierēs man viersā, smaideja sovā buorzdā i sauce mani par “žuliku”. Vēļ jis vysod saceja, ka sapynuot naasūt kaiteigai, i jam taids pīrosts odekolons. Tys smuords ni reizi viņ man lyka nūzagt juo šali, aizbuozt aiz kanapkys i izalikt, ka nikas jau tok nav nūtics.  Vyss, kas nu ituo cylvāka palika, beja rozovs luocs munu gruomotu plauktā. Juo lobuokais padūms beja maņ nūvielēt, lai es dorūte tū, kū es vēļ naprūtūt. Jis gribēja dālu šmuku kai Apolons, taidu pat “outstanding” i “charming”, tik “smart” i “funny” kai jis pats. Da, kas gon var byut lobuok par dālu?! Atguodoju tūs strāčus, kod jis pierstūs turēja cigareti i skali jūkuoja, atguodoju, kai jis dzēre olu i dzeivuoja storp sovim vodim, skryuveitem i trokuom idejom. Jam beja sapyns peļneit daudz naudys, byut koč kam vairuok par puiškinu nu dzeraunis, kū atstuoja dzymydinuotuoji – vīns dabasu, ūtrys – cyta bārna dieļ. Jam patyka buobenis – vīna gulta vysod beja lobuoka par cytu gultu. Jis beja sultans sovā poša izdūmuotajā okrugā, jis beja vysuma centrs, ap jū riņčī beja sīvītis, buļbu tolkys, uorlauleibys sakari, nakts zvoni vīnai buobeņai nu cytys buobenis. I bārni, bārni, bārni… Kū siesi, tū pļausi. A var i narunuot. Apsūlieju jam, ka narunuošu vēļ desmit godus. Pādejūreiz jū satiku dīnā piec munu draugu kuozu. I kū gon es grybātu pazeit cylvākā, kas nav īraksteits munā dzimšonys aplīceibā? Munys acs, muni moti, muna lobuos kuojis pūteite i ašņagrupa pīder viņ man. I maņ vīnolga, ka jam ir taids pats asneits, moti i acs. I dzymumzeimeite iz kairuo byuda.

Nikod nabyutu īsadūmuojuse, ka byut vīntuļam cylvākam ir tik cīši gryušai. Tev vysod ir juovaicoj kaids, kū var saukt par sovu, i to – ar jim ni pīdzymst, ni nūmierst. Vyss tok i mainuos. Kai upe. Īsadūmojit, ka jums ir dvieselis korišs, meituška. Jius esit lobuokuos draudzinis, i tys nikas, ka jei dūmoj, ka ir puoruoka par tevi, i tys nikas, ka tu nūkantej čali, kas jai TAI pateik i ka juos dorbu tož daboj tu. Tuo vītā tu sarunoj jai sasatikšonu ar pavysam supereigu puiškinu, jis jai dzīd serenadis, doncoj kai pats Dīvs, ļūbesteiba jim ir kai soldons kopejs. I tod atīt malna tyucs, puorsaveļ puori juos golvai, i piec puora mienešim tu izzynoj, ka ni tīseibu, ni moralis, ni pruota – nikuo nav tev, tu, vysta taida! Melodrama, tragikomedeja. Godim ilgi jius vīna ar ūtru narunojit, a tod izaruoda, ka iz draugu kuozom īsarūnit absoluti vīnaiduos suknēs. Cikom tu izdzer puora čarcenis šmakovkys i doncoj tai, it kai byutu eistyna Venera, jei klusai i mīleigai runoj ar vacū pamatškolys školuotuoju. Kod Tu beidzūt aizej gulēt piec tam, kod poša īsadūmuoji, ka tev tok var nūspert kūrpis, i nasekmeigi tuos kūrpis vaicojūt, saprūti, ka tu tok doncuoji bosom, tod redzi, ka jei ir aizbraukuse. I piec godu, izzynojūt, ka tova draudzine palykuse par kļaštorneicu i atdavuse sovu dzeivi Jezum, tu vaira i nasabreinoj. Amen.

Da tam nabeju pacāluse golvu, lai runuotu, lai izsaceitu sovu redzīni, es jau nimoz i navaicuoju taidu vareibu. Jis prosta tiemēja maņ acīs, maiseja čaju ar sudobra lizeiku i globuoja nūceju, ka es poša suokšu runuot. Veirīšu ocu loģika. Tys ruodīs tik seņ, ka suocu sajukt tymā, kas bejs. Linejis saplyudušys, škieršonuos i sasatikšonuos škārsoj vīna ūtru kai krystceļi pyrma ceļa leikuma. Es kruoju tuos strāčis, kod jis pīsaskuore maņ ar acim. Tei kopejneica beja saisteita ar muokulim, tyucem i klusu rokmuzyku. I es jam stuosteju par tū ūtrū – kai jis naļuove maņ īt paceli. I tod ūtram mutiski raksteju paskaidruojumus, globuoju teleponu, kod zvaneja tys pyrmais. Finalā es aizguoju piec jaunu zuoboku. I līcit mani mīrā. Kū nūzeimoj “kruopt”? Voi tys ir tod, ka tu ūtram napasoki, kū dūmoj? Voi tys ir tod, kod verīs kinu ar pyrmū, bet nasoki jam, ka grybi taiseit ēst ar tū ūtru, ci kai? Maņ beja septeņpadsmit, i es nazynovu. Reižom es eimu pa tom pošom īlom, i maņ pruotā īt jis – sovā malnajā paļtī, armejis zuobokūs – taids, kaids jis beja tūlaik. I juo saceitais, ka gryb byut viņ ar mani. I luoceits kešā. Juo acīs beja vyss pasauļs, i jis cīši gribēja, lai es jam paprosu. I tod es jū pamešu. I tod atsagrīžu kai myusa ci ūds. Es stuoveju zyluos kūrpeitēs iz kuoptovom, i runuoju ar jū. G. Flobērs “Bovarī kundze”, I. Ābele “Paisums”, N. Ikstena “Jaunavas mācība” – tuos ir dažys nu gruomotom, kurys tūlaik puorskaiteju. Pyrma Zīmyssvātku es jū atstuoju. Pyrma Leldīņu puorstuoju ar jū runuot. Izaruoda, ka beju švaks draugs, deļtuo, ka es navarieju atbiļdēt iz juo “es spēju ar tevi iedomāties savu dzīvi”.

**
Vysbīžuok pīkruopti i plyki stuovom īlys vydā, skrīnom iz prīšku tik ilgi, kuoļ elpa aizkreit cīt, tik viņ raugom vaicuot jāgu poši deļ sevis. Globojom sevī nūceju, ka koč kas maineisīs, pagaiss, dūmuotīs, ka myusu jiutys izdiļs kai vacs gumejis kadaks. Dīvs žieleigs, kam tik mes natycom i kam tik naasmu ticiejusi ari es.

Autore: Ligija Purinaša

Autoris karteņa

Komentari slāgti.