Latgaliski – latvyski pa sovam

LaKuGa 2. Juņs, 2016. gods Comments Off on Latgaliski – latvyski pa sovam

Autore: Sandra Ūdre, Mg. philol.

Nūlāmums koč kū saraksteit latgaliski, vysvīns kaida žanra, styla ci adresata tekstu, suocās ar vuordu izalaseišonu (par pareizraksteibys smolkumim lauza golvu vāluok ci nalauza vyspuor). Kam sova stidzeņa puori pļaveņai iz itū mežu īmeideita, tī pi pyrmūs krystceļu napagaist. Tok īsuocieji parosti laižās pa īstaiguotom, t. i., vuicās nu gotovu paraugu, gols golā sevkuru šaļti nu celeņa var nūsagrīzt suoņš. A krystceļu situaceja (kod ir varianti) ci atsyt gribiešonu īt tuoļuok vyspuor, ci daspīž izalaseit sovu ceļu. Turu nūceju, ka leidzeibu saprotot, varim turpynuot ar cytu leidzeibu tuoļuok.

Tai ari ir, ka sevkuru tekstu latgaliski vuordu kruojuma ziņā kai elasteigu drēbi var pastīpt iz vīnu ci ūtru pusi: lejis latvyskū (F. Kemps sovā laikā saceitu baļtīšu), lītuvyskū, slaviskū. A eistuo meistareiba, nu juos kū šyunūt, byutu muoceit itū drēbi naizstaipeit, saglobuot juos dabiskū formu i fakturu. Tok tī ari suņs aprokts, ka par latgalīšu volūdys idealū variantu myusu dīnuos ir atškireigi redzīni.

20. g. s. 30. godūs nūsastyprynova latgalīšu literaruo volūda „trešuos izlūksnis“ variantā, respektivi, tai maksimali pītyvynuota latvīšu literarai volūdai, ka atsaškira viņ fonetiski. Taidim latgalīšu vuordim, kaidu nav pi lejis latvīšu, latgalīšu tekstūs nabeja vītys. Ka pyrmajuos latgalīšu avīzēs atrassit sevkurs ‘jebkurš’, spaits ‘stars’, dzīsna ‘rītausma’ zīmineica ‘ausaine’, tod jau Latvejis vaļsts laika avīzēs i cytūs izdavumūs taidu nav. Vēļ vaira – taidus senejūs indoeiropīšu, sevkuram personiski dzilis nūzeimis vuordus, kai saime puormeja ar gimine, sāta – ar mōja, atīt – ar atnōkt. 1929. g. ministrejis apstyprynuotajūs pareizraksteibys nūsacejumūs īvīstys leluokajai augšzemnīku dialekta latgaliskūs izlūkšņu daļai nadabiskys sīvīšu dzimtis golūtnis –as, -es runuotūs -ys, -is vītā, izskaņa -ija. Kompaktuos grafemys ō garumzeime radeja tendeņci izrunuot garū patskani, na divskani, ar ē tys pats – ie vītā izrunova ē. Saleidzynojūt ar sātā runuotū, itei publiski lītojamuo latgalīšu volūda izaruodeja gona samuoksluota. Taidu rokstu tradiceju 1944. g. iz Rītumim nūvede latgalīšu inteligeņce i saglobuotu (na plauktā ci koktā nūlykdami, a lītuodami) 80. godu beiguos atgrīze dzimtinis tautīšim.

Tok myusu dīnuos vēļ 90. godūs jaunuos vāsmys pīzynušais „Tāvu zemis kalendars“ i „Olūts“ niule ir „trešuos izlūksnis“ turpynuotuoji. Tei nav viņ ortografejis atškireiga, tys ir redzīņs ari par vuordu kruojumu. Šaļtim itys atškireigais redzīņs izsprikstinej sirdīs pret kaidu vuordu.

1992. g. Lidejis Leikumys i Jura Cybuļa lementarī tyka pīduovuota taida latgalīšu raksteibys forma, kas maksimali pītyvynuota latgaliskajuos izlūksnēs runuotajai,‒ ar raksteibā paruodeitim divskanim uo i ie, golūtnem -ys, -is i, saprūtams, gūdā caltim eisti latgaliski vuordim. Juodasoka, ka nazcik lītu nūveciejušys, partū vuiceitīs lobuok īsokoms nu 2014. g. digitaluo lementara „Skreineite“. A cytaiži profesorei Lidejai Leikumai tuo pyrmuo lementara deļ vēļ pa šudiņ dīnai dzeive reizem kai kara īrokumūs…

Vysspūdruok jaunū pareizraksteibu īdzeivynova praksē Oskars Seiksts ar dūmubīdrim, 1992.‒1993. g. izdūdami žurnala „Jaunuo Dzeive“ treis numerus, tam laikam revolucionarū latgalīšu autoru kūpkruojumu „Pagrauda“ (1999). Oskars raudzeja vuogu dzeit pavysam dzyļu – caur latgaliskū izceļt iz viersa baltu pyrmatnejū, partū tekstūs daudz lītuvysku vuordu i jaunvuordu – nadajiuktu atlasynuojumu, kas atpazeistami piec saknis i vuorddarynuošonys leidzekļa, a nu tuo radeitais vuords puorsteidz ar naparostumu i nūzeimis poetisku dziļumu: Jau verīs acīņs propulušais sātā atsagrīž/ kai sausu lopu skaudzē kaba īklust/ redzmis dziļūksnē kur/ sevī apakušam palikt sasaritinī bet.. (Pagrauda, 1999, 81. pl.)

Latgalīšu volūdu iz lītaunīku pusi vylka ari Armands Kūceņš avīzē „Graidi“, daruodeidams, ka tai dzili pyrmatneigi latgaliski var runuot par sevkurom lītom bez eipaša poetisku konotaceju. Apsaverūt myusu dīnu škārsteikla Armanda i Anša Ataola Bierzeņa veiduotū baļtīšu-latgalīšu vuordineicu, gribīs jū teikt daudzejūs apkūpuotūs olūtu deļ, tok atlaidit, puiši, pi taidu vuordu kai stateiba, stateibnīks, gīdrys latgalīšam juosačer pi lītuvīšu vuordineicys. Tei jau ir drēbis puorstaipeišona, audaklys vīnkuorši var īpleist.

Ar slavismim nav tik vīnkuorši. Nasaverūt, ka pūļu i krīvu volūda viesturiski bejušys latgalīšu kontaktvolūdys, tok na vyss piec skota slaviskais taids ir i na vyss slaviskais vīnā kulē salīkams. Gadejīs dzierdeit i taidu runu: Jezdzējom da gorodam, zabyli pajimt zonciku. Komentaru, parkū i ap kū tai, atstuosim sociolingvistu ziņā, a latgalīšu rokstu volūdā tys nav pīļaunams. Drēbe itamā gadīnī ir saplāsta kokorūs.

Redzīni, ka latgalīšu izlūksnēs, ar tū puornasts rokstūs cīš daudz aizgivumu nu krīvu volūdys, nūstyprynova volūdnīks Jānis Endzelīns. Tok Ontons Breidaks itū redzīni ir atspākovs, daudzi ar krīvim kūpēji vuordi ir montuoti nu indoeiropīšu pyrmvolūdys, dažs ir pat arhaisks ide aizgivums (vērtīs: A. Breidaks. Darbu izlase 1, 53.–112. pl.). Taidi vuordi kai gosts, da, dryuksts, dzymdynuotuoji, (da)jiukt ‘(pie)rast’, paiseit ‘lauzeit’, susātivs; ozbors ‒ saglobuots arhaisks ide aizgivums nu protosemitu volūdys. Par lelu leksikys daļu navar i pasaceit, ci vuords montuots, ci pajimts nu sābru.

Bazneicys pamatterminologeja, kai bazneica, dūmuot, gavēt, grāks, gruomota, klaneitīs, krysts, mūceit, nedeļa, svāts, svece, vuiceit, aizjimta nu senejūs slavu volūdys i saisteita ar latgaļu nu sābru īpazeitū kristticeibu 11. g. s. pareizticeibys formā (vērtīs: L. Leikuma, Gruomotā školuotuojim, 1993, 38. pl.). Kai zinim nu viesturis, 13. g. s. nu jau katuoļticeigajā Terra Mariana teritorejā nu vuocīšu puorjimti ir: apostols, eļne, eņgeļs, oltors, uperēt, upers (tīpat, 63. pl.). Vāluokajūs godu symtūs nu pūļu bazneickungu palyka zynomi ari abrazeni, škaplereiši, rožanca, koronkys, godzinkys, spoveds i pakuta. 20. g. s. puotoru (nazkai nav aizaveds puoteri i kalenders vacuokajā formā) gruomotuos jau latvyskuoti svātbiļde, kulta prīkšmati, rūžukrūņs, krūneits, stuņdinis, grāku syudziešona i izpierkšona (gondareišona). Goreigajā literaturā nav iztykts bez kuriozu, tulkuotuoja klaidys deļ aizavede slaucama guņs. Itū raksteidama, turu rūkuos ap 1915. g. izdūtu puotoru gruomotu, jamā teišom atrūnu Lyugšonas por dweselem slaucumā gunî (284. pl.). Tymūs laikūs par taidu klaidu tiergu nacēle, a svātā gruomotā nūdrukavuotū bazneicuoni pījēme par naapstreidamu patīseibu. Pa laikam i šudiņ dzierd par degšonu na škeiteišonys gunī, a slaucamā. Interesanti, ka ar izsaucīņa Myužeigs skaistums!, kū Latgolys damys lītoj puorsteiguma šaļtīs, vuordim bazneicys dzīsmē dūmuots pats Jezus Kristus. A nu Ontona Rupaiņa radeituos Apalis, da vēļ tāla īmīsuotuojis Anitys Graudinis personā, izsaucīņs aizguojs laiceigys dzeivis ceļus.

Kas pa laikam „trešuos izlūksnis“ turpynuotuojim vys pasaruoda sirdis pret kaidu rusicismu. Eipaši mani izbreineja prīšklykums bleinu/blīnu aizstuot ar pankūka (vysmoz pankiuka fonetiski vajadzātu). Latvīšu literarajā volūdā itys germanisms, kai ruoda saliktiņa sastuovdalis, apzeimoj taišni skaurodā captu myltu iedīni. Pošys skaurodys apzeimuojums panna pyrmū reizi fiksāts viņ 17. g. s. vuordineicuos (verīs: K. Karulis, Latviešu etimoloģijas vārdnīca, II, 1992, 16. pl.). Tok latgalīšu slavisms ir ar daudz arhaiskuoku semaņtiku, tys ir vēļ poguoniskuo Aizgavieņa kai pavasara sagaideišonys svātku rytuals kulta iedīņs. Kristticeibys ītekmē i katuolim, i pareizticeigajim, pi tuo i vacticeibnīkim Aizgavieņs ci Maslenica atkareigi nu gavieņa laika, na viņ nūsaceita Saulis ceļa punkta dabasūs, partū latgalīšim itymūs svātkūs vaira kūpeja ar krīvim, na ļutarticeigajim lejis tautīšim, ka nazyna aizagaviešonys pyrma gavieņa. Vuorda izcelsme nu senejūs krīvu Млинъ (mъlinъ), saisteita ar opolim dziernu akminim, vyspuor koč kū opolu (verīs: Latgolys lingvoteritorialuo vuordineica II, 2012, 86. pl.). Blynai zyna ari lītaunīki. Iz tū, ka itei līta labi īpazeita, līcynoj sinonīmi. Par lejnīkim, pluonenim sauc škeistuokys meiklis bleinus.

Navajaga īsadūmuot ari, ka kaids vuords var byut viņ latgalīšu sovums. Izaruoda, ka ratuok dzierdātais dzyga, lītuots daņča nūzeimē, atrūnams i boltkrīvu (дзыга), ukraiņu (дзига) i krīvu (зыга) vuordineicuos ar nūzeimi ‘žvūrgzdyns’, nu krīvu vuordineicu viņ veritēs V. Daļa izdavumu. Ari Leitovā zyna temperameņteigu veirīšu daņci „Džigūnas” (ari dzigūnas), cyti vuordi apzeimoj „nasakuortuotys” lītys: dzigas ‘juceklis golvā’, dzigaliuoti ‘skraideit, laksteit’ ar nagativu konotaceju, dzigalas ‘skraideituojs, laksteituojs’, dzigė ‘vīgla pruota sīvīte’ Juodasoka, ka дзыга ir Ukrainys piļsātys Ļvovys vizitkarte, koč, īraudzeidams sātyslopys adresi http://dzyga.com/uk, navīns viņ latgalīts samulstu.. Par „Дзиґа” tautā īsaukuši kafejneicu „Под клепсидрой” i muokslys galereju, kas ir kulta puļceišonuos vīta piļsātys radūšajai elitei i nūsadūšonai bohemai. Vyss apsavārtais līk dūmuot, ka tūmār ituo latgalīšu vuorda izceļsme i agruokuo semaņtika saistoma ar žvūrgzdynu – par dzygu varēja saukt taidu doncuošonu, kod sasagrīze vierpuļa.

Reiz pyrma puors godu maņ vīns bazneicys cylvāks aizruodeja: „Jius, filologi, izvalkat vacu vuordu, tod prīcojatēs, ka nivīns juo nasaprūt. Vajag lītuot vysim pazeistamus, zynomus vuordus.“ Tai jau vysu vacuokū i sovpateiguokū latgalīšu volūdā var nūeisynuot i pagaisynuot. Daudz kas ari niulenejūs tekstūs atrūnams vaira nav, pīvadumam, personuos atškireigys vieliejuma izteiksmis formys (es vālātum, tu vielietim..), genitiva lītuojums piec prīvuorda nu (nu Varakļuonu), a kur daudzejī vuordi, kas gaist aizmiersteibā nalītuošonys deļ… Taišni deļ jūs varbyut asmu īleiduse kapačuotīs itamā duorzā, kas vēļ spēj mani puorsteigt. Maņ pateik, ka uzvarēt vītā var saceit īveikt ci pajimt viersu, ka par koč kū ūtraiži saguojušu varams pasaceit ar sevkuru sinonimu atspriekleņ, atkuoleņ, izvierteņ, a kur vuordi sūpluok, sarkanis, kryuda, trikmīņs, aumūņs.. Par pagraudu i susātivu dizyn voi kod naviņ dazynuotu, ka nabyutu iz gruomotu vuoka.

Poša volūda par latgalīšu raksturu daudz kū pastuosta. Nav latgalīšim vuorda, ar kū nuokūtni apzeimoj. Tok juoizteik ar nu lejis latvīšu aizjimtū nuokūtne ci naprecizū, cytys asociacejis rodūšū byutīne. A cik nūruodomūs vītnīkvuordu (profesionalai aprunuošonai?): nazkas, nazyn kas, kas naviņ, kazyn kas, kas nakas, kas nabejs, kod kas, koč kas, da kas, vyss kas, vysakas! I ekspresivūs nūsalomuošonys paraugdemonstriejumūs latgalīts napagaistu…

A vyspuor skaitit i dazynojit latgalīšu vuordus poši, ir mums i A. Reķēnys „Kalupes izloksnes vārdnīca“ (1998), i Valentina Lukaševiča specvuorduojs (2011), i Anatoleja Bērzkalna vuordineica (2007), i „Latgolys lingvoteritorialuo vuordineica“ (2012) i latgalīšu tekstu korpuss (2012), i O. Breidaka dorbi, i roksti „Via Latgalica“ i „Latgalistikys kongresu materialu“ laidīņūs i c.

 

Komentari slāgti.