Dzeive bez šmukumu: daži Latgolys sīvītis dzeivis aspekti 1908.–1910.godā

LaKuGa 2. Marts, 2017. gods Comments Off on Dzeive bez šmukumu: daži Latgolys sīvītis dzeivis aspekti 1908.–1910.godā
Roksta autore: Ligija Purinaša

Leidz 20. godu symta suokumam Eiropā sīvīte natyka skaiteita par pilntīseigu sabīdreibys lūcekli. Ka jam vārā faktu, ka Krīvejis imperejā piļneibā dzymtbyušona tyka atcalta viņ 1861. g. (saleidzynojumam Anglejā i Francejā tei tyka atcalta četrus godu symtus agruok), to ir skaidrs, ka par toleraņci pret sīvītem navar runuot. Izjāmums beja aristokratis i tuos, kas beja dzymušys puortykušuos saimēs. Jom beja pat īspieja izagleituot privatajūs Augstuokajūs sīvīšu kursūs Pīterburgā.

20. g.s. suokumā socialpolitiskuo situaceja praseja, kab dzymumu lūma izaleidzynuotu, i tys nūtyka lelā mārā Pyrmuo (vāluok ari Ūtruo pasauļa kara) deļ, kod leluokuo daļa veirīšu beja paceli nu sātys i sīvītis beja spīstys “sevi pīruodeit” gon kai saimis golvys, gon kai struodneicys. Latgolā, jamūt vārā saimnīciskuos i regiona socialpolitiskuos eipatneibys, sīvīte nikod nav bejuse molā sādātuoja, bet jei nabeja ari dumpineica. Jei beja nazkas pa vydu – i dareituoja, kas beja “poša par sevi”, i beztīseibu elements. Tū pīruoda ari laikrokstā “Drywa” 1908.–1910. g. publicātī roksti, kas izgaismoj ari tuo laika dzeivis na vysai šmukuos i gaišuos pusis, kurys, izaruoda, vēļ var puorsteigt ari 21. g. s. cylvāku.

Latgalīšu otello i dezdemonys

Vysaidys sovstarpejuos kaisleibys ar letalom beigom ir bejušys na viņ Šekspira laikā, bet ari latgalīšim, i na tik seņ – viņ drupeit vaira kai pyrma 100 godu. 1910. goda vosorā Rēzeknis bejušais vītejais pristavs Brauns lelā dzārumā ar revolveri “daudzi vītuos īvaiņuoja sovu sīvu un pats sevi”, obeji tyka hospitalizeiti, viņ sīvys īvaiņuojums golvā nabeja savītojams ar dzeiveibys procesim. (Drywa, 1910.g., Nr. 51.) Tymā pošā godā Dvinskā (Daugovpilī), 12 verstu nu Grivys, pi rodim asūt gastejuse kaida Kaunis augstuokuo oficera 19 godus vacuo meita fon S.-H., kurā “nuoveigi” īsamīļuojs napaseņ īpazeits oficers L. Jei asūt atraidejuse juo jiutys, bet jis atsyutejs viestuli, kurā prasejs pādejū sasatikšonu, kas ari asūt nūtykuse. Par nalaimi. Pastaigys laikā obeji atsasāduši gruovmalē, i oficers divejis reizis īsuovs fon S.-H. golvā. Pats izdarejs pošnuoveibu (Drywa, 1910.g., Nr.56).

Pavest i pamest

1908. g. 8. oktobrī laikroksta redakceja sajēme viestuli nu Tuolejūs Austrumūs dīnejušuo karaveira Aloiza Kikučevska, kas raudzeja vērst sabīdreibys viereibu iz tū, ka vacuoki veirīši pavad meitinis, kas struodoj gūdeigu dorbu piļsātā i rauga īkruot kaidu naudu. Jis stuosta par kaidu 17 godus vacu meitini nu Ludzas apriņča R. draudzis, kas asūt īsamīļuojuse kaidā telegrafistā, kurs izdūmuojs braukt vaicuot jaunu dorbu Tuolejūs Austrumūs, bet, nadabraucs da rūbežai, nūbiedzs i pamets meitini vīnu pošu vagonā. Golu golā meitine asūt nūbraukuse 12 tyukstūšu jiudžu tuolajā Spasskā, a telegrafists – izziņuots kai nūzīdznīks (Drywa, 1908.g., Nr. 7).

Gazetys rokstūs teik kritizāta sīvīšu īsasaisteišona alkohola tierdznīceibā, kas gols golā puorsavierš par uorlauleibys bārna audzynuošonu. Pīmāram, 1909. g. laikroksta “Drywa” sešpadsmitajā numerī Zynuotuojs roksta par Bieržim: “Myusu olsbūžu saturātuoji ar prīcu skatejuos, kai ap jū jaunuom meitom lidineja jaunekli un skatejuos na tik gluozis dybynā, bet ari mārgu acīs. Šim lidineišonom ir tuos nalaimeiguos sekmis, ka daudzom jaunuom meitom štarki atnas “oruojus”.” (Drywa, 1909.g., Nr. 16) Roksta skaiteituojs var viņ minēt, kas tuoļuok nūtyka ar pavastom i pamastom meitinem i jūs pavediejim

Foto: Viļanu Sv. Ercenģeļa Miķeļa Rūmas katūļu bazneicys jaunovys, 1914 (www.zudusilatvija.lv)

Nagrybāti bārni

Vairruokuort gazetā “Drywa” ari pasaruoda roksti par tū, kaids liktiņs gaideja tūs jaundzymušūs, kas pīdzyma jaunuom, napracātuom sīvītem. Vysbīžuok juos atsaroda voi nu dorbā pi saiminīku, voi ari beja materiali nanūdrūšynuotys. 1909. g. Cyskodūs kaida 19 godus vaca dīnastmeita pyunē pīdzemdēja bārnu i, nikuo napasaceidama sovim saiminīkim, izalyka par slymu ar holeru. Cikom ūtra kolpyuneite vaicuoja zuoļu deļ savuorgušuos i saimineica beja aizjimta dorbūs, “savuorgušuo” napruota šaļtī sovu jaundzymušū bārnu īsvīde cyuku klāvā. (Drywa, 1909.g., Nr. 23)

Leidzeigs gadīņs nūtyka ari Marnauzā (niu – Viļaks), kur Kravaļu cīmā jauna meitine sovu bārnu nūžņaudze i nūglobuoja siņcēs zam greidys (Drywa, 1910.g., Nr. 35), ari Drycanu Kuzmūs, kur bobuļa (bezzemnīka) meitai pīdzyma bārns, i jei, kab “nūslāptu napateikamu baušļu puorkuopšonys augli”, jū aproka Salkavīšu kopūs (Drywa, 1910.g., Nr. 48). Vysūs gadīņūs tyka ziņuots varys īstuodem.

Itī pīmāri paruoda, ka bārna nūgaleišona tyka tīsuota borguok nakai, pīmāram, sīvītis pavesšona voi izvaruošona (sk. nuokušū atkuopi). Īspiejams, ka tū var izskaidruot gon ar katuoļticeigū dzeivis ziņu, gon ar tū, ka kotrs bārns beja potencials papyldu dorba spāks, koč i sabīdreibys morale nūsūdeja uorlauleibys sakarus. Saīt, ka vysod vaineiguoka beja sīvīte, bet ni veirs, veirīts, pavedejs, varmuoka.

Sīvīte i kriminalzinis: upers

Detektivcīneiga i eistyn Šerloka Holmsa stila epizode asūt nūtykuse 1909. g. Kaunatā, kur 19. decembrī Buļu vīnsātys piertī asūt atrosta ap 20 godus vaca nadzeiva, sveša, katuoļu ticeibys meitine. Gazetā snīgts juos izskota i pi juos atrostūs montu aproksts, pīmāram, jai beja trejs suknis (zamejuo tymsi zyla, videjuo – bolta, viersejuo – malna ar boltom, mozom streipeitem), iz kokla – rožanca i škalperi, ausīs – bolti auškuri ar gaišzylim akmistenim. Vyseipatnejuokais ir tys, ka rokstā mynāta ari informaceja par uorsta redzīni nuovis īmaslu sokorā – cierstu bryuču nav i “taipat pīzeita par gūdeigu meitini” (Drywa, 1909.g., Nr. 9). Tys līcinoj, ka sīvītis slapkaveiba dzymumtīkšmju apmīrynuošonys nūlyukā tymā laikā varēja byut izplateita. Seksuals nūzīgums gondreiž tyka pastruoduots ari 3. oktobrī Bieržu Pugaču cīmā, kur divi puiši, grybādami “pīviļt” sātysmeitu Geļu, nu ustobys izzoga juos 12 godus vacū bruoli, kab jis natraucātu. Golā puika pasamūde nu mīga, suoce bļaut i uzbrukums sīvītei tyka nūvārsts. Jūceigi ir tys, ka itei situaceja gazetā teik raksturuota gon kai “smīkleigs atgadejums”, gon kai “ļauns dorbs”, kas nūrysynuoja kaimiņu bēru laikā (Drywa, 1909.g., Nr.28).

Beja gadīni, kod sīvīte par upuri palyka nateiši. 1910. g. junī Baļtinovā treis dāli – Stanislavs, Pīters i Juoņs – kūpā ar cytim solys ļaudim uzbruka tāvam i vacuokajam bruoļam Puovulam aiztuo, ka tāvs sovu zemis šņūri beja nūvielejs Puovulam, kurs jēme jū sovā apryupē. Izacēle kauteņš, kura laikā tāvs i dāls nūbāga, bet jūs vītā tyka īvaiņuots Puovula sīvys bruoļs. Vysa golā piec puorcīstuo Puovula sīva “piec gryutys slimeibys, kuru cīte vasalu mienesi, dzemdēja nadzeivu dālu un pate atdeve Dīvam dvieseli” (Drywa, 10.g., Nr.54).

Vysūs pīvadumūs ir radzams, ka sīvīte vysod ir saisteita ar vardarbeibys izdareituoju, kas vysbīžuok (kai ari patriarhalā sabīdreibā pījimts) ir veirīts. Bez tam itymā laikā par vardarbeibu var runuot ari cytuos kategorejuos, respektivi, ka tei ir naapzynuota, saisteita ari ar naizgleituoteibu. 1910. g. “Drywa” publicej rokstu, kurā atkluoti teik pasaceits, ka pušānīši, andrepnīši, kaunatīši, rozentovīši, rēzeknīši i bukmuizīši “stypri staigoj burlakūs” i puse latvīšu burlaku, var saceit, asūt saslymuse ar sifilisu, kas ir beistams gon sīvom, gon bārnim, gon gūdeigom meitinem (Drywa, 1910.g., Nr. 46). Roksta autors burlaceibu sasaista gon ar saimnīciskuos dzeivis “krahu”, gon moralūs normu nycynuošonu, i, jamūt vārā, ka ari seksuali transmisivuos saslimšonys ir ar tū saisteitys, to tei teik skaiteita ari par demografisku i vyspuoreju Latgolys problemu.

 “Dzeivais tavars”

Tymā laikā naiztyka ari bez vylynūšim emigracejis pīduovojumim. 1909. g. febraļa beiguos iz Vyškim asūt atbraucs kaids svešinīks nu Danejis, kas it kai asūt aicynuojs jaunys meitys dorbim nazkaidā Danejis saimnīceibā pi lūpim, olga byutu pyrmū godu 80 rubļu, ūtru – 120 (saleidzynojumam, Krīvejis imperejis leitnats sajēme viņ 70 rubļu lelu olgu!). Viestulis autors Jiusu Kaimiņš roksta: “Myusu tymsī zemnīki vysu dora kai pa sapnim. Tai ari šite nūteik ar myusu meitom. Brauc vīnys pošys kai vušku pulks bez gona, bez sova cylvāka un nazyna, kas juos vad”(Drywa, 1909.g., Nr. 14).

Ari 1910. godā beja gadīņs Rēzeknē, kod cylvāks nu tuolīnis asūt verviejs iz dīnastu “jaunys un skaistas meitines, sūleidams juom uorzemē skaistu un vīglu dzeivi”. Vairuokys Rēzeknis mārgys asūt nūticejušys i bejušys ar mīru braukt, īdavušys pasis, ar kurom uorzemnīks ari aizalaids, tok golu golā nūgiuts, i izaruodiejs, ka jis meitinis vervejs prostitucejai (Drywa, 1910.g. Nr.45).

Žeineibom “Nā”!

1909.g. febralī Borkovā kaids tāvs gribēja apprecynuot sovu 21 godu vacū dālu ar boguotu meitu (jai asūt bejs 100 rubļu), dāls pīkrits. Piec diveju uzsaukšonu bazneicā dāls jiems i nūbiedzs iz Vydzemi i sātā nav ruodejīs vaira kai godu (Drywa, 1910.g., Nr. 55). Cytā gazetys “Drywa” numerī teik stuosteits, ka ir ari cytaidi gadīni Borkovā – ka puiss gryb precētīs, a meitys – nā. Tai asūt bejs 19 godus vacam puišam – vysys meitys jū nūraidejušys, i jis vasalu godu dzeivuojs nasapreciejs (Drywa, 1910.g., Nr. 56).

Kai pastuovēt par sevi?

20.g.s. suokumā sīvītei Latgolā bīži viņ nikas cyts naatlyka, kai pošai pastuovēt iz sovu tīseibu. Juopīzeist, ka tys vysod beja lels risks. Tai 1909. g. Daugovpilī kaida zemnīka meita M.O. padeve pi tīsys muižnīku Pīteri Kolpaku par alimentu namoksuošonu 3 tyukstūšu rubļu apmārā par obeju bārna audzynuošonu, tok Kolpaks asūt atrads līcinīkus, kas sacejuši, ka M.O. asūt dzeivuojuse ari ar cytim veirīšim i tys bārns naasūt nu juo. Vyss beidzēs ar tū, ka muižnīks i juo līcnīki tyka apcītynuoti par vyltus līceibu dūšonu iz trejim godim i nūvasti arestantu rotūs (Drywa, 1909.g., Nr. 38).

Tik veiksmeigi tikt golā ar sovu puoridareituoju nasaguoja sīvītei nu Bieržu, kas sovu 6 godus vacū meitini atdeve pi saiminīka par bārnu aukli, bet golā meitine tyka dalykta pi lūpu ganeišonys. Muote ar tū nabeja mīrā i atjēme saiminīkam meitini, a jis, nagrybādams tuo atļaut, suoce sist kai muoti, tai bārnu. Golā saskrēja apleicejī ļauds i sīvīte padeve varmuoku tīsā, kū zaudēja aiztuo, ka saiminīks līcinīkus “pamīļuoja ar olu, brandaveinu, siļčem un barankom” (Drywa, 1909.g., Nr.38).

Nu tuo vysa redzim, ka 1908.–1910.g. dzeive Latgolā nimoz tik mīreiga i rūžaina nabeja. Sevkurs švaks voi aizdūmeigs nūtykums kolpuoja par sabīdriskū trauksmis zvonu – gon pavastuos telegrafista bryutis pīredze, gon Danejis “biznesmeņa” īsarasšona Vyškūs i c. Ka gribīs zynuot i paskaiteit kū vaira, to Latvejis (daleji ari Latgolys) sīvīšu dzeivi i sadzeivi ir pietejušys viesturneicys Vita Zelče (“Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē” (2002), “Marginālās jeb 1376. Fonds: 20. gadsimta 20. un 30. gadu Rīgas prostitūtu vēsture” (2005) ) i Ineta Lipša (“Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939” (2014)).

Komentari slāgti.