Ligija Purinaša: Dažys puordūmys par nūtikšonom latgalīšu kulturvidē

LaKuGa 13. Apreļs, 2017. gods 1
Ligija Purinaša: Dažys puordūmys par nūtikšonom latgalīšu kulturvidē

Autore: Ligija Purinaša, Bc.hist, filologejis studeņte, breivajā laikā roksta dzeju latgaliski, periodiski interesejās par psihologeju, filozofeju i feminismu

Dūmuotuojs Marks Bloks ir rakstejs: “Zynuošonu tryukums par paguotni naizbāgami nūvad pi tagadnis naizprasšonys. Bet varbyut ni mozuok veļteigi ir sevi nūgurdynuot ar miegynojumim izprast paguotni, ka nikuo nazinim par tagadni.”

Giunūt mīra šaļtenis i klusā nūdobā rokstūt diplomdorbu par vīnu nu 1917. goda Latgolys kongresa organizatorim – Jezupu Kindzuli i juo daiļradi (ari jis ir bejs i ari cyti īvārojami i interesanti cylvāki, muni meilī, na viņ Fraņcs Trasuns i Fraņcs Kemps!), es ik pa laikam īmatu actenis socialajūs teiklūs, kas vysu laiku vard kai zupys kotlys. Kongresam i personeibom teik veļteiti radejis i televizejis raidejumi, vysaidys gruomotys, kinys, ari muzykys diski i tt., i byut latgalīšam pieški ir lapnums, tok ari muzykys i kulturys dzeivis autoritate Renars Kaupers publiski atzeist (raidejums “Pi myusim Latgolā”, 31.03.2017.), ka juo tāvs ir nu Latgolys i tāvs runoj latgaliski. Voi ta mes beidzūt byutu izleiduši nu tuo “underground”, par kurū publiski ir izskaniejs na vīns viņ komentars?[1] Vaicuojums, prūtams, ir retorisks.

Mozgi, gryndzuli, riņči

Viesture ir natykumeiga. Jei atsakuortoj. Reizem pa riņči, šaļtim pa spirali, bet sovi gryndzuli jai ir. 1904. godā atcaltais Drukys aizlīgums nūzeimuoja, ka latgalīšu “tymsī laiki” ir beigušīs. Tam sekuoja latgalīšu kulturys uzplaukums, piečuok regiona sovdabeibu tyka raudzeits īkausēt Kārļa Ulmaņa idejā “viena tauta, viena valsts, viena valoda”, kas eisti da gola nasaguoja. Iz dzeļža tanka atjuoja “Sorkonais bruninīks” i aizsēja muotei Latgolai muti iz ilgu laiku.

Es grybātu precizēt, ka ari piec 1945. goda latgalīšu rokstu volūda Latgolā tyka lītuota. Cyts vaicuojums ir par volūdys lītuojuma mierki – padūmu režima i ideologejis nūstyprynuošona –, tūmār volūda turpynuoja funkcionēt. 1945.–1952. godā treis reizis nedeļā izguoja Daugovpiļs apriņča komitejis i izpyldkomitejis gazeta “Latgolas Taisneiba” paraleli gon latgaliski, gon krīvu volūdā, i obom versejom beja atškireigs saturs (numeri pīīmami Daugovpiļs Vaļsts zonalajā arhivā).

20. godu symta 80. godu vydā pamozom aktivizejās nuokamuo latgalīšu atmūda, kas vāluok, 90. godu vydā i nūslāgumā, ītyka nacionaluo patosa pretreakcejā – postmodernuos kulturys paradigmā.

Kū es ar tū vysu grybu saceit? Ka ir daži breidynojuma signali, kas līcynoj par zynomu procesu cikliskumu kulturys tendeņcēs. Ka ir centrs i ir perifereja.

Bipolaruo dūmuošona: sovejais i svešais

Byut latgalīšam, kas ir “par tū latgalīšu dzelu”, nareti nūzeimoj balansēt iz rūbeža. Iz toleraņcis i pošceineišonys rūbeža. Iz procesu vīnpuseja traktiejuma. Vysspylgtuokais pīmārs laikam ir dažaidu jaunu terminu radeišona i aprobiešona socialūs medejūs. Taids skaļš pīvadums ir termins “Latgalofobeja”, kas teik skaidruota kai “Latvejys īdzeivuotuoju dziļa napatyka (bailis) pret latgalīšim, sevišķi – pret latgalīšu volūdā runojūšim, rokstūšim cylvākim. Latgalofobeja var izapaust kai nagativa, šaļtim – agresiva attīksme pret latgalīšim i latgalīšu volūdu”. Itaids traktiejums aktualizej myužeiguo upera tālu latgalīšu pošrefereņcē. I tei ir nasamīrynomuo aiza storp latgalīšim i puornūvodnīkim voi sevkurim nalatgalīšim, kū ni puorkuopt, ni puormaut (tys nikas, ka pi izdeveigim nūsacejumim sovi priņcipi teik aizmiersti). Vēļ vaira – deļ pylnvierteigys ceinis retorikys tryukst viņ uzskatis materialu – kūka zūbyna i plastmasys vairūga.

Voi ta (morals) kars ir produktivs i rodūšs? Dīz voi. Es nagrybātu vīnnūzeimeigi saceit, ka emocionalitate izsacejumūs i nūsaceits radikalisms veicynoj latgalīšu saškalteibu, bet taida veida izsacejumi roda navajadzeigu sprīdzi i naizpratni latgalīšu vydā. Tys, cyta storpā, ari Latvejis sabīdreibā veicynoj prīkšstotu par latgalīšu “separatismu” i dūd pamatu vysaidu kvarbu politiskom manipulacejom. Viesture ruoda, ka puorspeilāts i agresivs nacionalisms (na patriotisms!), taipoš kai internacionalisms, navad ni pi kuo loba.

Ir vēļ daži ļauds i izdavumi (vuordā nasauksim), kas par sovys darbeibys platformu izmontoj latgalīšu rokstu volūdys platformu (losi: myužeiguos ceinis storp jaunū i vacū ortografeju, koč pījamamys ir obejis!), kab veiktu socialys manipulacejis cytys paaudzis īdzeivuotuoju vydā. Ari itaidu “radikalūs nūvierzīņu” darbeiba roda vaicuojumu par konsolidacejis i kulturys procesim, aktualizejūt vacū lobū teicīni “ka napaleidzi, to vysmoz natraucej”.

Kulturu i dzymumu naleidztīseiba

Ideologiski vyss ir skaidrys – kas moksoj, tys pasyuta muzyku.Tū var pamaneit ari, pavārojūt vysaidys 21. godu symta nūtikšonys i trikmīņus. Latgalīšu kultura tipiski teik saisteita ar folkloru, viesturisku personeibu aktualizeišonu, dobu (azaru zeme!), amatnīceibu (muola pūdi) i montuojumu (muna dzeda sātā aizauguša meža molā aiz trejdevenim kolnim).
Ir grupa cylvāku, kas sistematiski veic demitologizaceju i cer, ka taidā veidā parostajam “īryndys latgalīšam” aktivizēs dūmošonys procesus i liks apšaubeit godu dasmytim (a moš i symtim) svieteituos vierteibys. Jī sevi pozicionej kai “alternativū kulturu” i “breivdūmuotuojus”, pretstotūt sevi tradicejai. Bet, jamūt vārā sabīdreibys kūtrumu i nagribiešonu īsasaisteit, jī vysbīžuok palīk nasaprosti, palikdami napīīmami mosu patiereņam, i taitod par tū kulturys daļu, kas Rītumeiropā normali teik skaiteita par muokslu. I skaidrs, ka peipineišu i lataceņu pļovā zam zylim dabasim i azara fonā itī peitī krāsli (ekstravagaņcis deļ jūs nūsauksim tai) izaver… čudnai.

Te gon grybu vērst viereibu iz tuo, ka tradicionalais teik saisteits ar sīviškeigū, cikom alternativajā kulturā dorbojās gondreiž viņ veirīši. Interesantys gon tuos teņdencis… Ari Osvalda Kravaļa dzejūļs “Pīmiņ, bruoļ” reprezentej veiriški aktivuo pretstatejumu sīvišķajam, pasivajam elementam. Ir 2017. gods. Moz kas pīmiņ i jem vārā, ka 1917. goda kongresā pīsadalejušys ari sīvītis, pīmāram, Apoloneja Laurinoviča, Valereja Seile, kurys gon publiskajā telpā nazkur ir pazudušys voi pazaudātys lelūs veiru “dueļūs”.

“Optimisms ir frivols”

Puora mienešu atpakaļ beju kaidā pasuokumā, kur vairuokkuorteji uzsvārta ideja par vajadzeibu Latgolu reprezentēt pozitivi i šmuki. Partū ka našmukuo jau tai ir gona. Naformaluos sarunuos ar latgalīšim, kas dzeivoj uorzemēs, dabuoju dzierdēt puormatumu, ka nav labi runuot par problemom. Optimisms paleidz izdzeivuot tim cylvākim, kas dzeivoj laukūs. Es to dūmoju, ka jim paleidz izdzeivuot pobolsti i rodi nu uorzemu, kas syuta naudu. Tū gon skali napasaceju. Nasaprostu. Apsavainuotu.

Ir vīgli runuot par reprezentacejis pamatpostulatim, ka pats dzeivoj na Latgolā, kur bezdorbs ir 18,4%, bet, par pīvadumu, Reigys regionā, kur bezdorbs ir viņ 5,1% (piec NVA datim 31.03.2017.). Kaids varātu protestēt, ka, nā, dzeive trymdā (losi: ari Reigā) ir cīši sarežgeita i gryuta i nareši juosasastūp ar vysaidim stereotipim, suopem, kaunu i osorom, ka atzeisti “nui, es asu nu Latgolys”, kai, pīmāram, tamā atsazyna bloga “Vārdotājas piezīmes” autore, tok… piec četru dīnu konstatieju (10.04.2017.), ka bloga īroksts pagaiss. Tys tai skumeigi. Voi varbyut lykumsakareigi.

Laikam Konstantinam Raudivem byutu bejuse taisneiba, ka optimisms ir frivols i naivi racionals. Varbyut šaļtim juoīsaver acīs izmysumam, kas pa Latgolu blūdej pamastu sātu, bezdorba, naudys tryukuma, izmierstūšu dzerauņu, Krīvejis telekanalu, “navajadzeigūs” cylvāku, alkoholisma izskotā. Lai nabyutu iluzeju. Lai nabyutu skaļu vuordu par tikai i vīneigi latviskuma ceļšonu voi, vēļ lobuok, “suortumim” (Latgolā 1/3 īdzeivuotuoju ir krīvvolūdeigi, i jī ir LATVEJIS cylvāki, i tei nav jūs atbiļdeiba, ka vaļsts bejuse puoruok kūtra, kab izveiduotu ciļviecisku i kotram pīīmamu naturalizacejis sistemu) i pījimtim lāmumim, kas ļaudim dzeraunēs jau nikuo dzeivē naizmaineis. Viņ varbyut aizslēgs kaidu školu i bārni byus juosyuta pi sābru. Ite kai babys laikā, kod nu vīnsātys da školai beja juobrīn kilometri 5-7, viņ niu ir autobusi. Viesturis ciļpeņa sasavalk.

Sādžā pazuda bļūda

Mani vysod ir interesiejs vaicojums par breiveibom. Īkšejim potencialim. Par vajadzeibu izsasaceit. Par pošcenzurom i cenzurom. Kod tu izkuop iz skotivis voi siedi pi sovys verbaluos platformys i drukoj vuordus, to rūnās vaicojums – kū i cik tu dreiksti saceit, atkluot, kab nakaiteitu sev, sovam publiskajam tālam, sābrim, vacvactāva trešuos pakuopis bruolinīka krystdālam. Taida… optimisma cenzura. Napīroksti komentaru (jis tok ir tovs sponsors), naizsoki sovu redzīni (jis tok tovs prīkšnīks, pazaudiesi dorbu, i kai tu izdzeivuosi), publiski narunoj par naārtim vaicuojumim (tys ir našmukai, tu nadūmoj par cytu jiutom!). Bet kur pazyud pylsūniskums, solidaritate, toleraņce, vuorda breiveiba? Kur muokslai ir kaids nu kontrolis tvana breivs laukumeņš?
Nadaved, Dīvs, publiski pasaceit, ka Trasuns/Kemps nav bejs bolts i pūkains, tu tiksi apvainuots juo nūmalnuošonā, partū, ka tev ir atškireigs redzīņs. A tai tok navar! Par speiti tam, ka dorbojās vysaidi fizikys spāki, ir taids prīkšstots, ka daļa informacejis Latgolā i par Latgolu teik monopolizāta (vīna galiejeiba) voi nacionalizāta (ūtra galiejeiba), padorūt kaidu autora tekstu/publikaceju voi pietejumu par vysa etnosa kūpeipašumu.

Tys drupeit atguodynoj sādžu, kur navītā nūlykta bļūda izreizis atrūn saiminīku. I tod bļūda palīk par škandala īmesli. Viņ varbyut ir bezjiedzeigi bļaut pa vysu parapeju, ka tī nazkaids sābris atskriejs nu cytys sādžys i nūzadzs tū lelū i vīneigū bļūdu, kas sādžā bejuse. Vys jau poši sovu bļūdu nazkur aizkuortuojuši. Cikom lomuojušīs. Gotovi izplēst vīns ūtram acs. I tys ir vaicuojums ari par sovu gribiešonu i variešonu sakuortuot plaukteņus, parevidēt šapeišus i izslauceit virtuvi. Kab pošim nabyutu kauns. Partū ka pi golda gosti ir juosādynoj. Partū ka čarceņa byus juoīlej. I guļteņa jim ari byus juosakluoj.
***
Es atbolstu “Latgalīšu Kulturys Gazetys” redaktori Lauru Melni, kas publiski LSM ir paziņuojuse: “Esmu daudz lasījusi starpkaru laika latgaliešu presi i teju raudājusi, jo laiki mainās, bet latgalieši, šķiet, nemainās.”4 Tai ari ir. Ir nūgurdynojūši skaiteit patriotisma pylnuos ailis i redzēt vysaidus “share” socialajūs teiklūs, klauseitīs, kai vīns voi ūtrs cylvāks syt pi kryušu ar obom rūkom, bļaudams, ka jis ir latgalīts. Bet tamā pošā laikā tu pamoni vysaidys mozuos, navaineiguos viļteibenis, pošlobuma vaicuošonu i sabīdreibys dubultmoralis izpausmis. Tai biedeigi. I tod eisti vairs nazyni: voi tamā latgalīšu kulturā kuopt īškā voi nā. Varbyut tūmār esi īblūdiejs svešā mežā, īkrits nasovā oporā i vajag mudri gluobtīs – veļc uorā kuoju i līc lepis labi tuoli.
Nu i niule, kod tys ir pasaceits, varit mani sist krystā. Es tok jauna, glupa, īcierteiga i nikuo nasaprūtu.

  1. satori.lv
    lr1.lsm.lv/lv/raksts

  • Vārdotāja

    Īroksts nikur nav pagaiss, tik nūvuokts tuoļuok nu ocu. Nabeju dūmojuse, ka kaids jims i atsasauks iz tū īrokstu sovūs tekstūs, kai ari – saītu pretruna, ja es tū īrokstu tī tai i pamastu – nastuostu, ka nu Latgolys, tok rokstu pologus blogā vysam pasauļam? 🙂 Vēl ari tys, ka piec publiciešonys diskusejuos i sarunuos daudzi dūmu nuoce kluot, i suokūtnejais īroksts tai kliva napiļneigs. Kai ari – padūmuoju i saprotu, ka identitate “latgalīts” mani mulsynoj. Es naasu ni nu Ludzys, ni nu Dagdys, ni nu Daugpiļa. Es asu nu vīnys ļūti konkretys geografiskuos vītys. Identitate ir daudz šauruoka. Mes tok cylvakam nu Ciesim navaicojom, kas jauns Valmierā. Bet ka es pasoku, ka nu Latgolys, maņ atsoka: “Ā, es vīnu reizi beju Daugpilī!” Varbyut ari deļ tam es nasoku, ka es nu Latgolys, es parosti nūsaucu mīstu.