“Mes turpynojam dzeivuot viesturiskūs mitu pretstatejumu i puspatīseibu telpā.” Interveja ar viesturnīku Kasparu Strodu

LaKuGa 27. Novembris, 2017. gods Comments Off on “Mes turpynojam dzeivuot viesturiskūs mitu pretstatejumu i puspatīseibu telpā.” Interveja ar viesturnīku Kasparu Strodu

Intervejis autore: Ligija Purinaša

IMG_4492
Kaspars Strods ir vīns nu tūs viesturnīku, kas dzeivoj i struodoj Latgolā. Jis ir pietejs Latgolys ebreju viesturi i mutvuordu olūtu specifiku, ir arhivnīceibys magistrs. Niu studej viesturi doktoranturā. Interesejās par 20.g.s. nūtykumim i skaita, ka viesturis pietnīceiba ir cīši saisteita ar dažaidim procesim sabīdreibā. Kaspars apsazynoj i atzeist, ka varbyut kaidam juo saceitais var ruodeitīs oss i naārts. Myusu sarunā skaram viesturis i sabīdreibys, anahronismu i latgalīšu kulturtraumu krystapunktus.

Kaida ir situaceja Latgolys viesturis pietnīceibā?

Pādejā laikā maņ vysvaira saisteibys bejs ar 1917.g. Pyrmū Latgolys kongresu (Smejās). Bet, ka nūpītni, – maņ ir prīkšstots, ka Latgolys viesturis pietnīceibā ir lelys problemys. Pyrmuom kuortom kvantitativi tryukst cylvāku, kas tū dareitu. Ūtrkuort, tys ir izgleitiebys vaicojums – jaunus, akademiski izgleituotus pietnīkus mes varim saskaiteit iz rūkys pierstim. Cīši moz ir taidu cylvāku, kas absolvej viesturis studeju programys i palīk viesturis pietnīceibā. Vysbīžuok jī puorsaklasificej cytuos jūmuos. Tam ari ir vairuoki īmasli. Vīns nu byutiskuokajim, kai i vysur, ir naadekvati zamais atalgojums, kas gon rakstureigs na viņ Latgolā i na viņ viesturē, bet vysā vaļstī i vysom humanitarajom zynuotnem. Juojam vārā ari tys, ka Latgolā viesturis pietnīceiba ir cīši specifiska,– tys nasekmej gribiešonu tū izzynuot.

Ka pietejumu ir tik moz, tod parkū ir tik lela interese par juos popularizeišonu? Ir div eiskinys, ir atseviški raidejumi i raidejumu cikli. Šaļtim ruodīs, ka vysi latgalīši pieški ir viesturnīki…

Te izreizis ir juopadūmoj, deļkuo ir tei iņterese par viesturi. Prūtams, tys vyss ir 1917.g.Pyrmuo Latgolys kongresa sakarā. Apgolvuot, ka tei ir miļzeiga… Nazynu, maņ ruodīs, ka tys byutu puoruok skali saceits. Nui, mums ir atseviški nūvodpietnīki, kas izruoda iņteresi par vairuokim Latgolys viesturis pietnīceibys aspektim. Prūtams, myusim ir ari t.s. “viesturnīki”, ar tū dūmojūt cīši plašu cylvāku lūku, kas piec izgleiteibys nav viesturnīki, bet jim ruodīs, ka jī ir cīši lobi viesturis puorzynuotuoji.

Voi viesturnīkam obligati ir juobyut akademiski izgleitotam, voi ari kotrs var byut viesturnīks?

Par viesturnīkim varim byut mes vysi, BET (Kaspars seviški uzsver – aut. pīz.) golvonais prīšknūsacejums ir ceņstīs byut piec īspiejis objektivuokam. Ka mes pasaveram iz situaceju Latgolys kulturtelpā, to mes saprūtam, ka viesture teik apsavārta vīnpuseji, dažaidi nūtykumi teik interpretāti viņ nu “sova skotu punkta”. Procesi nateik vārtāti ni vaļsts, ni Eiropys, ni pasauļa kontekstā. Atlaidit, bet Latgolys viesture nav tik unikala, kab jū skateitu atrautai nu vaļsts voi pasauļa viesturis, – i tei, pa munam, ir golvonuo bāda. Sevkurys problemys skaidrošonai publiskajā telpā mes redzim vīnus i tūs pošus cylvākus. Tys pīruoda pietnīku/entuziastu lūka šaureibu. Ka mes gribim objektivus rezultatus, tod, es dūmoju, pietnīceibā ir juoīsaista aizviņ vaira cylvāku i juoaktualizej dažaidi redzīni. Lai nav tai, kab treis cylvāku dominejūšais redzīņs izstumtu vīnu atškireigū redzīni. Bet tei ir vēļ vīna problema Latgolā – redzīņs, kas naatbylst masu vīdūkļam, teik skaiteits par beistamu. Vysbīžuok, lai cik ari adekvats jis byutu, tys teik ignorāts.

Ir izguojuši div viesturiskī romani. Vīns ir Ingas Ābeles “Klūgu mūks”, kas niu ir īskaņuots ari radioversejā deļ Latgolys radejis i izvasts iz Latvejis Nacionaluo teatra skotivis. Ūtrs ir Sandrys Ūdris i Juoņa Ryučāna “Aizlauztais spaits”. Obi ir dabuojuši ar Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuks”.  Kai tu dūmoj, – itī romani paleidz viesturis populariziešonā voi taišņi ūtraižuok– graun viesturis izpratni sabīdreibā?

Sevkurs zynuotniska roksta voi viesturiska romana autors ir atbiļdeigs par tū, kū jis roda. Maņ gon ir sajiuta, ka myusu sabīdreibā viesturiskuos patīseibys iztryukst. Te otkon ir vaicojums, voi mes gribim redzēt viesturi taidu, kaida jei ir, voi ari mes gribim izdūmuot kaidu alternativu verseju deļ sevis, sabīdreibys, vaļsts…

Vyspuor viesturiskim romanim byutu juoveicynoj gon iņterese par viesturi, gon izpratne par tū. Ka runojam par Ingys Ābelis romanu “Klūgu mūks”, tod ari tei ir konkreta autora interpretaceja par viesturiskū personeibu. Dīvamžāļ bīži romani teik uztvarti kai viesturiskuo patīseiba, i tys na vysod ir labi. Romana “Aizlauztais spaits” byutiskuokais tryukums ir Fraņča Kempa biografiskuo īvoda naasameiba. Ir cīši breineigi, ka romans ir, bet tryukst viesturiskuo “freima”. Tys varbyut ari nav pats golvonais, bet bez juo ari eisti navar. Lobs pīvadums ir Māra Bērziņa romans “Svina garša” – ir piecvuords, ir izmantuota periodika, kas īskicej kontekstu i kuru es, ka grybu, varu puorbaudeit.

Latgalīšu vydā teik osai diskutāts par personeibom. Vīni soka, ka Trasuns beja lobs, cyti – ka Kemps. Kai tev redzīs, par kū līcynoj itaids anahronisks personeibu kuļts?

Dīvamžāļ Latgolys viesturē runojam tikai par divim cylvākim – par Fraņci Trasunu i Fraņci Kempu, aizmierstūt, ka gon Latgolys, gon Latvejis viesturē mums beja ari cytys personeibys, kas ir na mozuok svareigys.

Vīna sabīdreibys daļa glorificej Kempu, ūtri, absoluts mozuokums, dūmoj cytaiži. Publisks dialogs nasaveidoj, i leidz ar tū ir plaisa: vīni skaita jū par nanūvārtātu, cyti par puorvārtātu. Kotram cylvākam ir gon sovi dorbi, gan sovi nadorbi, lai cik sabīdreibā, kulturā voi viesturē nūzeimiegs jis byutu. Sabīdreiba nagrib pījimt, ka sevkurai personeibai ir sovys biografiski navīnnūzeimeiguos šķautnis. I, tikkū kaids rauga kaidu viertēt nu na tik šmukuos pusis, tod izreizis ir sociala pretreakceja: “A kai mes sasmērēsim tū obrazeņu?”

Koč kurā breidī Kemps ir padareits par persona non grata, – var saceit viņ lobu voi nikū. Prūtams, ari Trasunam ir sovi škeleti škapī, bet juojam vārā fakts, ka jis ir bejs gareidznīks, bet katūliciskuos tradicejis jūprūjom ir aktualys Latgolai.

Munā skatejumā F. Kemps ir ļūti puorvārtāts – jam ir bejs veļteits gona daudz viereibys gon da šam, gon itūgod saisteibā ar kongresa atceri. Bet te gon juoatzeimoj, ka radikaluos Kempa idejis nabeja savīnojamys ar tūreizejū situaceju. Jis naspēja eisti objektivi nūviertēt realitati. Pīmāram, koč voi ideja, ka Latgola varēja palikt autonoma voi īsakļaut demokratiskajā Krīvejā, – tys naiztur kritiku. Jis sepinēja par lītom, kas beja narealys. Praseit autonomeju vaļstī, kura naeksistēja, – tys beja dīzgon utopiski un nagudri. Koč kaidā ziņā mes ari niu turpynojom dzeivuot viesturiskūs mitu pretstatejumu i puspatīseibu telpā.

Kaidys ir tovys autoritatis viesturis pietnīku vydā? Mikeļs Bukšs?

Mikeļa Bukša dorbi ir fundamentali. Prūtams, jam ir vīta gon Latgolys, gon nacionalajā historeografejā. Bet.. Ir juojam vārā tuo laika trymdys pietnīku leluokuo problema – jim nabeja pīītami materiali, kas ir pīītami mums. Dīvamžāļ leluokajai daļai trymdys autoru beja nacionala, pat pozitivistiska īvirze. Tys skar gon demokratiskuos Latvejis laiku da 1934.g. 15. maja, gon laiku piec Kārļa Ulmaņa apvārsuma.

Nu myusu dīnu viesturnīkim augsti vierteju Kaspara Zeļļa, Ulda Neiburga i Aleksandra Ivanova pietejumus.

Kaidys gruomotys tu pats skaiti, i kū tu īsaceitu puorskaiteit cytim?

Ka skaitot angliski, to es īsaceitu Timoteja Snaidera gruomotys. Pats niu skaitu Inetys Lipšys gruomotu “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā: 1914–1939”. Jei ir vīna nu tom vodūšajom viesturneicom vaļstī, kas cenšās byut kritiska i objektiva.

Latgolys Kulturviesturis muzejā ir apsaverama izstuode par gūdu 1917.g. Pyrmajam Latgolys kongresam – cik daudz apmaklātuoju jau ir bejs pi jiusu i kaidys ir jūs atsauksmis?

Apmaklātuoju ir bejs gona daudz. Izstuode “Puori slīkšņam” byus skotama ari vysu nuokušū godu. Atsauksmis i refleksejis ir bejušys dažaidys: ir taidi, kam vyss pateik, ir taidi, kas izsoka sovus aizruodejumus voi īsacejumus. Cylvāki ir puorsteigti – izaruoda, ka daudzeji nav nimoz zynuojuši par taida 1917.g. Pyrmuo Latgolys kongresa asameibu. Grybu pastreipuot, ka itei izstuode ir PYRMAIS (Kaspars tū seviški pastreipoj – aut. pīz.) mieginojums informēt sabīdreibu par attīceigū viesturis nūtykumu. Ir juopatur pruotā, ka,dorūt koč kū, juobyut ari gotovam uzjimt i pījimt kritiku.

Kaspars3

Maja suokumā nūtyka 4.pasauļa latgalīšu saīts “Latgolys kongresa symtgade”. Zynu, ka pats ari esi pīsadalejs. Kaidys ir tovys refleksejis par radzātū?

Ir pozitivi, ka taidi Latgolys kongresa symtgadis pasuokumi nūtyka. Juojam vārā, ka itys kongress aba 4.pasauļa latgalīšu saīts navar tikt saleidzynuots ar 1917.g. Pyrmū Latgolys kongresu. Raudzeit tū dareit, viļkt paralelis 2017.g. situacejai ar tū, kas beja 1917.g., kod cylvāku dūmuošona beja piļneigi cytaida…  Tys ir totals anahronisms. Maņ ruodīs, ka daži cylvāki tū nav jāmuši vārā. A piečuok mums vysim beja lels izbreins par nagativū attīksmi nu puornūvodnīku, bet, cylvāki meilī, kū mes varim gaideit, ka kongresa laikā nu vītys teik izsvylpti bejušī vaļsts vadeituoji i nateik veiduota produktiva diskuseja? Referatu dīnā mani puorsteidze attīksme pret referentim nu Reigys, kas na vysod beja pījamama i korekta. Šaļtim sasamete kauns.

Tu runoj par incidentu ar bejušū Vaļsts prezidenti?

Nui. Maņ ruodīs, ka sovu napīkrisšonu varēja paust cytaižuok, par pīvadumu, piec plenarsiedis pajimt mikrofonu i aizdūt interesejūšū vaicojumu, na izsviļpt. Tys beja gon naetiskai, gon tys paruodeja latgalīšu inteligencis leimini. Ka mes vyspuor par taidu “inteligenci” varim runuot… Juopīmiņ, ka tū redzēja vysa Latveja, i taidā veidā sabīdreibai tyka radeits iluzors prīkšstots, ka cylvāki ite, Latgolā, dzeivoj sovuos īdūmuos i ka kaids ite ari rauga realizēt sovu “autonomejis” ideju. Deļkuo puornūvodnīkim ir tik negativa attīksme pret latgalīšim? Varbyut deļtuo, ka mes namuokam sevi pasnīgt, naprūtam ar puornūvodnīkim komunicēt?! Mums ir cīši daudz problemu. Mes nagribim diskutēt, kab atītu pi produktiva kūpsauceja.

Parkū ir izplaucs nacionalisms, kas “īt puori molom”?

Redzi, nacionalisms “mozā porcejā” ir kasdīnisks i vajadzeigs, bet pādejā laikā tam ir beistamys teņdencis. Viesturiski vysūs periodūs ir bejuši nacionalisma atbaļsteituoji – tys ir izdeiveigi gon politiski, gon ekonomiski. Juojam vārā, ka nacionalisma atteisteibu sekmēja arī padūmu okupacejis laiks, kod trymdā dzeivojūšī latvīši (tamā skaitā ari latgalīši) raudzeja saglobuot Latvejas vaļstiskuma ideju, kurys pamats beja Latvejas Republikys (1918–1940) lozungs “Latviska Latvija”. Tei myusu dīnu situacejā dīvamžāļ ir saveciejuse ideja. Deļtuo ari latgalīši beja “pabārna pozicejuos”. Jūprūjom nūteik stereotipizaceja, vyspuorinošona i pretnūstateišona. Nacionalisms ir kai aizsorgreakceja pret “draudim” nu molys. Tuos ir ari pošreizejuos Eiropys teņdencis. Tū mes labi redzim, pīmāram, biegļu vaicuojumā. Francejā i Lelbritanejā ir uzskotomi pīvadumi, kod, manipulejūt ar konkretū situaceju, nūteik sabīdreibys “beideišona” koč kaidu politiskūs mierķu lobā. Latgolys gadīnī teik veiduots pretstatejums “Latveja i Latgola” na viņ kai atšķireigi regioni, bet breižim kai piļneigi “svešys” teritorejis. Nacionalisms bīži ir iz rūbeža ar radikalismu. Pīmāram, koč voi latgalīšu volūdys vaicuojumā nareti izskaņ taidi apgolvuojumi kai “volūdys sorguošana” voi “latgalīšu asimilaceja”. Maņ ruodīs, ka tuos jau ir puorspeilāta nacionalisma sekys, kas īgiust radikalys formys. Prūtams, ir izdeveigi uzturēt “apdraudejuma mitu”, tok ilgtermeņā tys roda leluoku sabīdreibys škeļšonūs i nadūd nikuo loba ni vaļstei, ni regionam. Ir juopīmiņ, ka Latgola nikod nav bejs vīndabeigs regions, ari niulinejā situacejā teik aizmierstys mozuokumtauteibys. Cyta storpā, tys sokoms ari par Latgolys Kongresa symtgadis pasuokumim. Mes nazyn parkū runojom par latgalīšim i Latgolu, “baļtīšim”(Kaspars ironizej par publiskajā telpā bīži izskanejušū dalejumu latgalīšūs i baļtīšūs – aut.pīz.) i Reigu, bet kur ir puorejī Latgolys īdzeivuotuoji?

Socialajūs teiklūs izskaņ taidi jiedzīni kai “etnocids”, “latgalofobeja”. Kai tu viertej taidu jiedzīņu rasšonūs i lītuošonu?

Taidu jiedzīņu lītuošona ir vairuok kai puorspeilāta! Pīmāram, termins “etnocids” vyspuor ir attīcynojams iz konkretu cylvāku grupys faktisku iznycynuošonu. Izmontuot taidu jiedzīni Latgolys i latgalīšu sakarā ir vairuok nakai nagudri. Te varbyut juorunoj par gribiešonu radeit leluoku rezonansi, izaceļt i tracynuot sabīdreibu… Sovukuort jaunīvīstais jiedzīņs “latgalofobeja”, pa munam, ir atsevišķu personeibu izdūmojums. Radeit i lītuot taidus jiedzīņus publiskā telpā nūzeimoj veicynuot sabīdreibas šķeļšonu!

Voi latgalīši ir konservativi i tradicionali?

Dīvamžāļ. Latvejai ir rakstureigs konservativisms. Latgolai – seviški. Tys ir saisteits ar Katūļu bazneicys ītekmi iz latgalīša ideņtitati, kas bejuse tik stypra, ka mes tū izjiutam vēļ da šam. Ir pretesteiba jaunom idejom, kas teik uztvartys kai apdraudejums vītejai kulturai, vītejai ideņtitatei. Kotrs izavielej dzeivuot sovā komforta zonā, aizmierstūt, ka jaunys vāsmys sekmātu viesturis izzynuošonu, kulturys atteisteibu.

Voi Latgolā var breivi runuot par vysom lītom?

Runuot jau mes varim, bet, voi tevi sadzierdēs… Golvonuo problema ir tei, ka kulturā dorbojās vīni i tī poši cylvāki. Es eisti paaudžu maiņu naradzu. Dūmoju, ka juos i nabyus.  A tys otkon ir saisteits ar pretesteibu jaunajam. Ir tei kulturys, viesturis, regiona apdraudeiteibys sajiuta, kas nasekmej jaunu cylvāku īsaisti. Jī tū vysu radz, i jim itys vyss nainteresej – deļkam sev sarežgeit dzeivi, rysynojūt problemys, kas varbyut nav atrysynojamys? Tys vyss ir cīši komplicāti. Mums nav konsekventa vīdūkļa, kū mes varim pīduovuot puornūvodnīkim. Vuordūs, prūtams, latgalīšim ir kūpeiga vizeja par tū, kai dzeivuot iz prīšku. Bet… Dorbūs tū vizeju naredz! Mums ir “komentaru kars”, kurā atškireigī redzīni nateik pījimti, svareiguok par vysu ir publiski apsavainuot. Ir tei ītīpeiba, ir poziceja, – ni sūļa atpakaļ. Nadaved Dīvs graut koč kaidus Latgolys stereotipus! Nadaved Dīvs, ka par Latgolu i latgalīšim suoks runuot cylvāks, kas nav latgalīts! Jis izreizis publiski tiks skaiteits par naadekvatu, juo redzīni nivīns vārā najims. Koč i mums pošim ir cylvāki, kas ir eksperti vairuokuos jūmuos, bet nikod nikuo da gola jī napasoka. Mes nagribim redzēt dziļuok i kompleksuok. Ir juopīmiņ, ka pasaulē nūteik globalizaceja i ka mes raugom muoksleigi “īkonservēt” latgaliskū… Kas tī saīs?

Kaidys varātu byut latgalīšu kulturtraumys?

Kulturtraumys tok vysbīžuok ir saisteitys ar konkretuos sabīdreibys viesturiskū pīredzi. Latgolys gadīnī tys nūsastyprynuojs jau Latvejis Republikys (1918–1940) i vāluokuos padūmu okupacejis perioda laikā. Tai kai Latgola atsarūn periferejā, tod attīksme nu Reigys pret regionu bīži viņ bejuse “rezervāta” voi, švakuokajā gadīnī, – nūsūdūša. Pa munam, Latgolys kulturtraumys ir saisteitys ar regiona sovpateibys vaicojumu (volūdys, viesturis i. c.) narysynuošonu vaļstiskā leiminī. I ite otkon ir pagalis ūtrys gols.Īspiejams ka deļtam latgalīšim ari ir rodusēs “ideņtitates krize”– jī apsazynoj sovys atškireibys i gryb tuos saglobuot, bet… Latvejis vaļstei ir dīzgon negativa attīksme: “Nā, jiusu sovpateigums ir beistams vaļstiskumam!” Taitod par beistamu teik skaiteita ari atteisteiba. Te ari mes redzim tū “sovejū” i “svešū” dūmuošonu. Tys ir daveds da tuo, ka ar attīceigajim vaicuojumim teik izdareitys manipulacejis, nateik analizāti nūteikūšuo īmasli, nūteik kuopšona iz tim pošim gruobeklim… Traumu puorvariešonai vajag laiku, paaudžu nūmaiņu, deļtam ka itī “suopeigī vaicojumi” teik napuortraukti “kultivāti”.

Zynu, ka tu esi nu tim Varakļuonu Strodim, kas ir ari latgalīšu ortografejis “tāva”Pītera Stroda dzymtys piecguojieji. Voi tys naizlīk papyldu atbiļdeibu sabīdreibys prīškā? Voi esi sasaskuors ar kaidim dzymtys aizruodejumim par sovu reiceibu, redzīni?

Nā, es tū naasu juts. Moz ir cylvāku,kas tū zyna. Niu jau laikam zynuos vaira (Smejās). Ari pats tam natyku pīvierss viereibys. Vysu cīnu Pīteram Strodam, kas sovā laikā nūstyprynuoja gon latgalīšu rokstu volūdu, gon leidz ar tū ari latgalīšu kulturu, bet es pīkreitu ari tam, kū sovulaik ir sacejuse RTA profesore Ilga Šuplinska – ka volūdai ir juoatsateista. Maņ nav ībyldumu ni pret vacū, ni pret jaunū ortografeju. Dūmoju, ka ari pošam Pīteram Strodam byutu prīca, ka latgalīšu volūda nastuov iz vītys i ka jei ir kai dzeivs organismys. Nagrybu, kab latgalīšu volūda byutu kai glezna – īlikta ramā, dakuorta pi sīnys i vyss, kū ar jū var dareit, – apbreinuot šmukumu.

Naformaluos sarunuos tu bīži esi pastreipuojs, ka cylvāks bez redzīņa ir nadzeivs cylvāks. Voi jūprūjom tai dūmoj?

Dūmoju gon. Ka cylvākam nav redzīņa, nu, deļkam jis ir vajadzeigs sabīdreibai? (Smejās). Tys ir taipat kai nūīt pušdīnēs i nazynuot, kū tu gribi ēst. Sova vīdūkļa asameiba ir cīši saisteita ar pylsūniskuos sabīdreibys pamatlītom. Ka nav redzīņa, tod par kaidu socialū voi politiskū atbiļdeibu mes varim runuot? Draugi meilī, ir juopīmiņ, ka cylvāki, kas siež Saeimā/vaļdeibā i kurus mes lomojam, ir myusu pošu izvālāti. Ka tu naizdori sovu izvieli, tod, atlaidit, siedi sātā i tev nav moralu tīseibu izasaceit.

Komentari slāgti.