Jis beja vīns nu jūs. Stanislava Stiuriņa gaitys Latvīšu SS breivpruoteigajā legionā 1943.–1944. godā

LaKuGa 15. Marts, 2018. gods Comments Off on Jis beja vīns nu jūs. Stanislava Stiuriņa gaitys Latvīšu SS breivpruoteigajā legionā 1943.–1944. godā

Roksta autors: Kaspars Strods, Latgolys Kulturviesturis muzeja viesturnīks

Itūgod paīt 75 godi kūpš 1943. goda 10. februarī nacistiskuos Vuocejis fīrers Ādolfs Hilters izdeve pavieli par Latvīšu SS “breivpruoteiguo” legiona izveidi. Leidz ar itū lāmumu daudzi tūreizejuos nacistu okupātuos Latvejis teritorejā dzeivojūšī veirīši (nu 1943. goda marta leidz 1944. goda septembrim) tyka pakļauti mobilizacejai īprīkš mynātajūs militarajūs formiejumūs.

Kūpš Latvejis naatkareibys atjaunuošonys 1991. godā itys temats ir plaši pieteits dažaidūs viesturnīku sagataveitūs dorbūs. Taipoš pādejūs godūs izdūtys vairuokys bejušūs legionaru sastuodeituos mutvuordu līceibys (dīnysgruomotys, viestulis i c.), pīvadumam, “Nenoslēgtais loks. Leģionāra stāsts” par legionāru Jāni Zemīti (1921–1985), “Divas puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās”, kuruos paraleli latvīšu legionaru atmiņom publicāti ari Sorkonajā armejā dīniejušūs karaveiru stuosti. Itymūs olūtūs atsaspīgeļoj kotra īsauktuo karaveira dīnasta laikā pīdzeivuotais, vīnlaiceigi ļaunūt īsavērt karaveira kasdīnys dzeivis gaituos.

Vīns nu itūs stuostu varūņu ir latgalīts – dižkareivs Stanislavs Stiuriņš (1923 – 1944), kurs, taipoš kai daudzejis tyukstūšys Latvīšu legionā īsauktūs, pīsadaleja kaujuos pret Sorkonū armeju. Da myusu dīnu sasaglobuojušys juo frontis laikā tivinīkim syuteituos viestulis, tuos globojās Latgolys Kulturviesturis muzejā. Stanislava Stiuriņa raksteituos viestulis dūd īspieju tyvuok īsapazeit ar juo pīdzeivuotū Ūtruo pasauļa kara laikā. Rokstā publicāti fragmenti nu viestuļu, saglobojūt tūs autora stilu i rokstu volūdu.

Stanislavs Stiuriņš. Karteite: Latgolys Kulturviesturis muzejs.

Nu dzymtuos sātys iz Ciesim

Stanislavs Stiuriņš dzims 1923. goda 1. junī Rēzeknis apriņča Rykovys pogostā. Sovys dzeivis gaitys jis pavadeja Uguļovys sādžys “Jaunliepu” sātā. 1943. goda junī Stanislavu īsauce Latvīšu legionā, i suokumā jis dīnēja Cāsu apleicīnē, Katrīnkalnā (myusu dīnuos Amatys nūvoda Drabešu pogosts). Pa ceļam iz Ciesim Stanislavs sovim radinīkim raksteja: “Es pašreiz atsarūnu Cēsīs un dzeivōju jauki. Nu Viļānu izbrauču trešdin 5 stundās un 10 stundās ībrauču Krustpilī. Krustpilī vajadzēja gaidāt 15 stundžu leidz Vilcīna atīšonai Reigā ībrauču Caturdiņ 1 stundā, tod tur vajadzēja gaidot 15 stundžu. Es aizgōju pi Andriva un tur pōrgulēju un pīkdin 5 stundās nu reita izbrauču uz Cēsīs. Lokomotive beja lūti slikta vairōkis reizis apstōja, vīnu reizi atstōja vaganus un aizbrauca tad vajadzēja gaidāt vairōk kai stunda kamēr atbrauca. Cēsīs ībraucu kaidōs trejōs stundās.” Kaidā cytā viestulē jis stuosta par sadzeivis apstuoklim: “Nu pīktdinas uz sasdini gulējam kūpā vairōki pazeistami kai Mateicāns, P. Vilčuks, A. Strods un šudiņ miusus sadalēja. Es asu īdaleits 12 ložmetēju-instruktoru rotā [1]. Un tagad es asu vīns pats, tikai vins vēl niu Vilānu pogosta. Miusim jau izsnēdza dvīli, karoti, deķi, un krozīti. Deva kopeju tikai bez cukra, jōņūgas, kopustus. Forma vēl nav izsnāgta. Citi slauka pogolmu, ceļus un šoseju, citi mizoj kartupeļus, citi guļ. Sīrs kuru īdevet sōk jau būjōtīs, vīnu sīru nuēžu.”

1943. goda 19. junī Stanislavs jau roksta par sovu kasdīnys dzeivi Ciesīs: “Aust gaisma. Ienāk dežurants un kliedz celties, celties! Picelamas ōtri saģerbamīs un ejam mozgōtīs. Pēc mozgōšonās uz brūkastim. Brūkastīs silta kafija, bez cukura un maize, svīksts. Pēc brūkastim uz mōceibom. Pēc tom pušdinis, pušdinōs zupa un maize un tad 2 stundas atpūta. Dīnā izsnādz 3 papirosus, nadaudz dasis. Man jau izsnādza divos formas kortōs, 2 pōrs zeķu, kabatlakatiņu, 2 dvīli, 2 sūmis, 1 briunu cepure, svīksta trauku un daudz citu lītu. Sovis vacōs drābis voru izsiutāt pa postu. Pagaidom dzeivoju labi ar normu var iztikt, vēļok varbiut bius sliktōk.” Nuokušajā viestulē 1943. goda 21. junī pīmynāti karaveiru apguodis vaicuojumi – “(..) katru dienu izsniedz papirosus, marmelādi var dabūt, nopirkt limonādi, alu.” Kai radzams, karaveiru apguode ir vēļ vysai lobā leiminī, nu pastuov cenzura, iz kū nūruoda pots S. Stiuriņš: “Daudz neko nevar rakstīt, jo viss tas ir kara noslēpums. Jūs ari neko tādu nerakstiet, un ja rakstīsiet, tad es to vēstuli nesaņemšu.”

 

Reigā izīt militaruos sagataveišonys kursus

Vāluok 1943. goda augustā S.Stiuriņu puordislocēja iz Sardzis bataljona 2. rūtu Reigā, kur jis izguoja militaruos sasagataveišonys kursus. Jis stuosta: “Kai jau īprīkšejā vēstulē rakstēju, ka man Cēsis beja jōatstoj un jōbrauc uz Reigu. Pašreiz asu Reigā. Nu Cēsim izbrauču aizvakar 8:00 stundās un Reigā ībrauču vakar reitā 4:00 stundās, tad vajadzeja īt kōjom ap 10 km nu stacijas leidz kazarmam. Atgōjom leidz kazarmam tad mums izsnīdze dažas drēbes kuras iztriuka. Asom dīzgon nūguruši, nakti nagulāts un tad tas mozais pōrgōjīns ar visom montom. Labi ir kas var guļiet, bet man nateik. Es asu pašreiz par dežurantu un ir jōdežūrej ari visu nakts izīt tai ka divi nakts nateik gulēt. Tūmār tī nav vēl grūtumi. Pašreiz miusu ir vēl mōz un gaidom citus atbraucūt.” Raksturojūt karaveirim daškiertuos puortykys devys, S. Stiuriņš atzeimoj: “Šeit ar pōrtiku taipat kai Cēsīs tikai zupa garšeigoka (ar zirga gaļi).”

 

Slimineicā

Tivinīkim adrasātajā viestulē 1943. goda 24.oktobrī Stanislavs stuosta, ka vuiceibys tyvojās beigom, i pīļaun dūmu, ka dreiž varēs aizbraukt nu Reigys. Tūmār jau nuokušajā viestulē 7. novembrī roksta: “Pašreiz es asu Rīgā, Sarkaņkalna slimneicā. Lai gon es te jau asu 4. dīnu tūmār nikas munā lobā nav dareits. Te jau ir daudz lobōk, kai Sardžu bataljonā. Ar pōrtiku ir labi, tikai ir garlaiceigi, bet tis nav nekas var jau dzeivot. Šeit visas dīnas vīnaidas vai svādina vai darbdīna, radio spēlej, avīzi pi gulteņas pīnas. Paperosi var peipēt cik gribi, olu ari dūd. Cita jaunōka nikō nazinu, tikai varu rakstāt ka šudiņ Rigā kreit pirmais snīgs.”
Īspiejams, ka S. Stiuriņš saslyma ci dabuoja kaidu īvaiņuojumu frontē, par kū dīvamžāļ seikuokys zinis jis nasnādz. Taipoš pastuov īspieja, ka viestulis, kuruos jis skaidroj sovys veseleibys problemys, nimoz nav sasnāgušys sovu adresatu ci gluži vīnkuorši laika gaitā pagaisušys.

Vāluok Stanislavu puorvītuoja iz Veseleibys atgiušonys 1. rūtu Jelgovā, kur dzeivis apstuokli nabeja tī lobuokī i atsaspīgeluoja ari pošu karaveiru raksteitajā: “Te gon nav pateikama dzeive, jo stipri zūg. Tei zagšona nūteik tōpēc ka te karaveiri stipri mainōs. Kotru dīnu daudz aizīt un daudz jauni otkon vītā īt. Te mēs asom tik saspīsti ka guļam pa 3 vīnā gultenā. Un zagšona ir tik lela ka nakti navar pat nūzagērbt, jo var drēbes nūspert, un palikt kails. Zōbokus gon nūaunam, bet jōlīk zam spilvīna. Šeit asom tik daudz sadzeiti mozā telpā, ka pat nav vītas uz ko uzrakstīt vēstuli.”

Atsarūnūt kara hospitalī, S. Stiuriņš satyka vairuokys sovys pazinis i ceiņu bīdrus, kuri frontē beja dabuojuši dažaidys pakuopis īvaiņuojumus. Radzātū jis apraksteja: “Te es satiku daudz draugus ar kurim kūpā beju Cēsīs [aut. pīz. dūmuots Katrīnkalnā] kuri jau īvainōti un nu slimneicas atbraukuši uz veseleibas rūtu. Jī stōsta ka pulks asūt pi Neveļas un Viļikije-Luķiem [2]. Daudzim ir aprauti rukom pērsti, vīnam visa rūka atrauta, daudz ir klibu un krūpļu.”

 

Atsagrīž īryndā

Piec atsarasšonys Veseleibys rūtys sastuovā 1944. goda suokumā S. Stiuriņu nūsyuteja iz Paplakys cīmu natuoli nu Prīkulis, kur dīnēja 4. bataljona 1. rūtā. Itymā rūtā īsauce i apvuiceja ari nu jauna mobilizātūs karaveirus. Piec S. Stiuriņa viestulem var nūprast, ka jis nu sovu tivinīku Rykovā sajiems ari dažys puortykys pacenis, bet preteimā syutejs sovys apguodis gruomatenis, taipoš pīduovuojs sovus uzkruotūs naudys leidzekļus. Kasdīnys dzeivi Paplakā karaveirs raksturuoja kai vysai vīnmuļu. Vīna nu golvonajom karaveiru vuojeibom bejuse vītejūs zemnīku sātys apstuokļūs ražuotūs alkoholiskūs dzierīņu lītuošona, par kū Stanislavs izasoka: “Te saimnīki stipri dzan dzimtini. Te dzimtini sauc par lergu. Un lūti stipru. Tōdeļ puikas laiž breivsūlī un dzer lergu. Bet divi legionāri nu muna bataljona del lergas nūlika karūti. Beja stipri pīsadzāruši un sadaguši.”

Vīna nu Stanislava Stiuriņa syuteitūs viestuļu aplūksnem. Karteite: Latgolys Kulturviesturis muzejs.

Kai radzams S. Stiuriņa sarakstē ar radinīkim, 1944. goda suokumā bejuse traucāta posta syutejumu sajimšona, partū ka viestulis reši ci ari vyspuor nasasnāgušys adresatus. Pots S. Stiuriņš 1944. goda 1. marta viestulē roksta: “Es asu izsiutējis vairōkas vēstules, bet nezinu vai asot sanāmuši. Man A. Lamba izdeve vīnu vēstuli un teica, ka mōjnīki soka, lai bīžōk siutūt vēstules, jo reši sanēmu. Es rakstīju lai atsiutat pacinu nazinu vai tū vēstuli saņēmat. Ja siutāsiet pacenu, tad lelu nasiutat, jo gadējumā ka īt būjā, tad mozōks bius zaudējums. Te kotru dīnu nōk jauni [3], un tagad te ir daudz nu Rēzeknes apriņķa. Cik ilgi te biušu, tū nazinu kurā kotrā laikā var pīnuōkt pavēle un prūjom. Vakar Līpōjā satiku dažus kas atbraukuši nu Neveles [aut. pīz. – piļsāta natuoli nu Krīvejis i Boltkrīvejis rūbeža], stōsta ka tur asūt korstas cīņas.”

 

Dūdās iz froņti i kreit kaujā

Laika gaitā Paplakā nūkliva ari cyti S. Stiuriņa draugi i pazinis: “Kai jau minēju Paplakā ir ari A. Rubuls un tagad daudz pazeistamu.” Konkretuokys zinis par sovim draugim Latvīšu legiona sastuovā jis snādz sovam bruoļam J. Rubuļam adresātajā viestulē 1944. goda 14. martā: “Te Paplakā ir daudz pazīstama. Ir A. Rubuls, St. Rēze un daudz citu. A. Driku līdz šam laikam nēsmu redzējis, jo viņš ir citās kazarmās un no manis ap 2 km.” Tuoļuok viestulē tuos autors raksturuojs sovys dīnasta gaitys Paplakā: “Te dienestā nav, tā kā privātā dzīvē var aiziet, pa brīvo laiku, pie draugiem vai draudzenēm, un pavadīt kādu nakti. Te vispāri tāda brīvā laika nemaz nav. No rīta līdz vakaram jāmācās rīkoties ar jaunajiem ieročiem, ložmetējiem un granātmetējiiem. Tāpat ari jāmācās visi paņēmieni pēc tagadejās kara taktikas, lai austrumos varētu parādīt ko latvieši var darīt. Tāds ir tagad mans uzdevums.” Nailgi piec ituos viestulis nūsyuteišonys S. Stiuriņu kūpā ar cytim legiona karaveirim nūsyuteja iz froņti. Īsuokumā 1944. goda 18. martā [aut. pīz. – itymā laika periodā izveiduotuo Latvīšu legiona 15. i 19.divizeja aizvadeja smogys ceinis pret Sorkonū armeju pi Velikajas upis Krīvejis teritorejā] S. Stiuriņš pamete Paplaku i devēs iz Guļbini [4], nu kurīnis tuoļuok iz froņti, kura tymā laikā atsaroda natuoli nu Latvejis-Krīvejis rūbeža. Dreiž viņ, 1944. goda 24. martā, Stanislavs sovim pīdereigajim nūsyuteja kuortejū viestuli: “Pašreiz es esmu jau pārgājis Latvijas robežu apmēram 20 km Krievijā un atrodos Povorovas sādžā. Te fronte ir apmēram 15–20 km. Te mēs tikai atpūšamies, cik ilgi būsim to nezinu varbūt rīt jau būs jāiet. Mēs no Abrenes [5] gājām kājām pa dienu nogājām 40 km. Tādēļ tagad pārs dienas atpūta. Pagaidām ar visu esmu apmierināts. Te ir diezgan klusa vieta, troksni no frontes var labi dzirdēt. Te viens draugs brauc uz Latviju un man aizvedīs šo negaro vēstuli.”

Prūtams, posta syutejumu pīguode objektivu īmaslu deļ beja apgryutynuota, tū eipaši ītekmēja froņtis tyvums. Partū tryukst detalizātuokys informacejis par turpmuokū Stanislava Stiuriņa liktini, bet zynoms, ka, pīaugūt Sorkonuos armejis uzbrukumim, jis, taipoš kai puorejī legionari, pakuopeniski atsakuope nu ījimtūs poziceju i 1944. goda julī nūkliva Latvejis teritorejā. Bet 1944. goda augusta beiguos / septembra suokuos kūpā ar 19. divizejis karaveirim sasnēdze Iergļu (Ērgļu) apkaimi, kur, piec napuorbaudeitom ziņom, guoja būjā militarajuos sadursmēs ar Sorkonū armeju.

Pīzeimis
1. Īspiejams, S. Stiuriņu īskaiteja Latvīšu 15. divizejis sastuovā, kuru suoce formēt 1943. g. 15. februarī.
2. 1943. goda oktobrī itymūs apvydūs Sorkonuo armeja veice vairuokus sekmeigus uzbrukumus nacistiskuos Vuocejis bruņuotajim spākim. Ceiņā īsaisteja ari Latvīšu legionā dīnūšūs karaveirus.
3. 1944.goda februara beiguos S. Stiuriņu paaugstynuoja dižkaraveira pakuopē i veice jaunīsauktūs karaveiru apvuiceibu.
4. S. Stiuriņš, raksturojūt karaveiru nūskaņuojumu, pastreipoj: “Visi gondreiž dzer un dzīd, šaun gaisā, dažs tods bēdeigs.”
5. Leidz 1938. godam Abrinis nūsaukums beja Jaunlatgola (Jaunlatgale). 1944. goda vosorā piec atkuortuotys Latvejis teritorejis okupacejis piļsātu pīvīnuoja Pleskovys apgobolam i puorsauce par Pitalovu.

Komentari slāgti.