Monika Zīle: “Muna spāka dzīsme”

LaKuGa 23. Majs, 2018. gods Comments Off on Monika Zīle: “Muna spāka dzīsme”

Roksta autore: Monika Zīle, publiciste

Latgalīša sāklys cymuss

Naseņ vīnys saīšonys puortraukumā pīzvaneja bruolāna sīva nu Rēzeknis. Zynoms, atsasauču latgaliski. Ruodejuos jau, ka turpynuoju kluseņom, tūmār sūpluok ar sovu kopeju stuovūšais kungs beja dzierdiejs naparostuokus vuordus i nūlēme byut ospruoteigs:

“O, Zīles kundze runoj svešvolūdā…”

“Nu, dreižuok jau deļ manis ituo saīta dīnys kuorteiba ir svešvolūdā,” atjūkuoju, saceidama boltu patīseibu.

Leidz daudzmoz apzineigam vacumam maņ tok nabeja nūjausmis, ka latvīši sasarunoj cytaiži nakai mes sovā saimē Petuškūs voi Zemisgola, Korobku, Pūdnīku i Rēzeknis rodi. Osinovkys krīvim itepat aiz kolna, zynoms, beja jūs volūda, kuru munys paaaudzis Latgolys bārni īsavuiceja jau mozūtnē, klauseidamīs pīaugušūs saskarsmē.

Varbyut ruodeisīs sovaiži, bet pyrmū nūjāgu par cyta latvyskuos runuošonys atzora pastuoviešonu dabuoju nu Osinovkys buordainajim veirim, kuri šaļtim īguoja myusu sātā ar dareišonu pi dzeda voi tāva. Beja lels breinums par tū, kai jī, vairuokys reizis plašai puorsakrystejuši pret Jaunovys Marijis obrozu, izkluosteja vajadzeibu taidā jūceigā volūdā. Vuškys sauce par “aitām”, ciervs beja “cirvis”, kaļvs – “kalējs”, uobeļneica – “ābele”, komina – “skurstenis”… Mameņa saceja, ka vacuokī osinovkīši vēļ nav aizmiersuši Uļmana laiku školā īvuiceitū latvīšu volūdu. I maņ taidā jau dreiž byus juosavuica?! Nui, – apstyprynuojums drusku sabīdēja: varbyut, es navariešu tūs vuordu īgaumēt… Ka nabyus gryuts, saprotu, īsalauzejuse laseišonā.

Nu tuo laika munā reiceibā ir divi latvīšu volūdys veidi – literarajai cīši kluot stuov latgaliskuo izasaceišona. Nu tuos nikod naasu kauniejusēs, lai gon munā jauneibā runuot latgaliski nicik gožai nasaskaiteja, taids kai prostums voi zamuoka atteisteibys pakuope. Lobuokajā gadīnī varēja nūpeļneit smeikņuošonu i anekdotus “Varakļuoni pīci, pīci…” mūdē. Niu cyts skots – pīmāram, Reigā daudzi gondreiž voi līlejās ar latgalīšu senčim. Parkū nā, ir tai sāklai sovs naizskaidrojams cymuss! Jau nu tuo viņ, ka bez vaļsts apmoksuotom izgleiteibys programom cauri vysaidim laikim – īskaitūt drukys aizlīgumu! – asam saglobuojuši sovu latvīšu volūdys paveidu, pi dzeiveibys uzturādami i kūpdami tikai saimēs.

Jezupa aizgaļde

Muns tāvs, byudams vacuokais septeņu bārnu pulkā, izreizis piec kara saslyma ar dylūni i, sešus godus ar slimeibu spākuojīs, pasadevs apsagula Anču kopūs. Tod juo videjais bruoļs Jezups bez skubynuošonys puorjēme Jačuku dzymtys saturiešonu, kotru vosoru pyrms sīna pļuovis aicynuodams rodus iz Zemisgolu gostūs. Palīk naatguoduota meikle, kai tymūs laikūs – bez telefona – padeve vysim ziņu par saīšonys dīnu, i tok nikod nikas nasasamisēja.

Tūs vīseibu mīlastu radzādams, vīns ūtrys šudiņ sasavībtu: cīši pīticeigs, pat nabadzeigs golds – nu galis tikai suoleits špeks i teļa studiņs, kū sovu reizi papyldynuoja upē pi Greiškānu tylta ar bradini sagiutys captys zivtenis voi siļče ar jaunūs seipulu gradzynteņu rūtuojumu. Ni tev kryņgeļu, ni soldonu peirāgu, cukra tok nabeja, par tortim i narunojūt. I laiks brīsmeigs: pyrmī kolhozu godi, zemnīkam vyss dzeraunē atjimts, juostruodoj smogi bez moksys. Ruodīs, kur īmeslis gūdeibom? Nazynu, kas tāva bruoļam deve dziļū saprasšonu, ka pulkā ap goldu pasādynuotī tyvinīki cyts cytam pat vysmalnuokajā naktī īdūd pierksteiti spāka, cereibys i prīcys.

Ar tū vysu daleišonuos onkuļa Jezupa apvīnuotajā sadraudzē suocēs, kod, īāduši Dīveņa dūtū i ar čarceņu pasabalavuojuši, gosti lyka saprast, ka juosadzīd. Jačuku vacuokajā plidē vysim beja lobi bolsi, bet tāva jaunuokajam bruoļam pat breineigs, i tai Juoņs tyka atzeits par golvonū aizgaļdis kuora vadeituoju. Soku bez līleibys: trycynuojom sātai jumtu stuņdem, dzīsmem naatsakuortojūt. Latgaliskuos labi zynomuos par tuoli dzeivojušū meilū, boltim bārzim i augstim kolnim aiz azara, rubuļu šaudeišonu mežā i mamenis vīneigū izvieleigū meitu onkuļs Juoņs meja ar taidom, kurys byutu vajadziejs zam deča sorgojūtīs šveikstēt. Laime, ka tyvejā apleicīnē nabeja stukaču…

Cik godu jau nūdzeivuots, bet ari niu nūslāpumaina aizkustynuojuma tierpūņs puorskrīn mugorai, atguodojūt, kai tūreiz Zemisgolā veirīši cēlēs kuojuos ar pyrmim dzīsmis vuordim: “Šie kauli, šī miesa, šis gars un šī sirds…” Kotra nuokušuo riņdeņa jim placus atlīce taisnuok, acīs pasaruodeja spūdrums, a nūbeigumā jau skanēja napuorprūtams zvārasts: “… Tad asinis liešu par Latviju es un droši nāvē iešu dēļ savas Dzimtenes.” Vairuokys legionaru dzīsmis pi Jezupa veļtejom munam krysttāvam Stanislavam, kurs pyrmū viesti no Anglejis atsyuteja tikai divpadsmytajā godā pēc kara. Bez kaidys uzspielis nu vysys sirds ite cylvāki dzīduodami izsuopēja zaudiejumus, styprynuoja ticeibu gaišuokim laikim i iz breidi nūmete kasdīnys smogumu.

Zeimi nūpītneibys pīmāruošonai pyrmo gondreiž vysod deve tāva muosa Konstaņce. Kurs svešais tycātu, ka čakluo bazneicā guojieja, saļmu pratieja i rožoncys skaitietuoja, kuoju pi zemis dasyzdama, var īsadzīduot tik divdūmeigi: “Pīci čiuli mani vede, pīci čiuli mani vede aiz kaļneņa meizynot…”?! Lai jautreiba leluoka, ūtra tikpat grozna tāva muosa Domuse tiuleņ pībolsuoja: “Voi jius, čiuli, troki asat – kai es meizšu nadzāruse?…” Da gola nūdzīduojušys, smējuos kūpā ar gostim.

Aizsaulis kuora namaineigais atbolsts

Maņ patyka vysi meļdeni i vuordi. Tok, ka tūreiz suokusēs apvaica par lobuokū dzīsmi, es bez tyuksteišonuos byutu nūsaukuse “Lobs ar lobu sasatyka”. Tymā, sovu mozū baļseņu īlykdama lelūs kuorī, ar napīredziejušuo bārna sirdi vyscīšuok uztvieru ap goldu sasādušūs izstoruotū syltuos vīnuoteibys straumi, kas it kai sūleja maņ atbolstu i drūšeibu. Nūtykumus pasteidzynojūt, varu saceit, ka tūreizejuo nūjausma nuokūtnē napīmuoneja. Tāva bruoļs Juoņs guoduoja, lai vydsškolys izlaidumā es sovā klasē nabyutu vīneiguo meitine bez rūkys stuņdinīceņa. Kaidā nu pirmūs dorba godu onkuļs Jezups brīsmeigi soltā agrā janvara reitā Rēzeknis nūmalis ustabeņā mani pamūdynuoja ar… vazumu jau saškaļdeitys sausys molkys, i nabeja tūlaik pasaulē duovonys, kura prīcynuotu vairuok.

Bet nu gasteibu Zemisgolā atsagrīžūt – pa putekļainim celim i zuolē īmeitom stidzeņom pīcpadsmit kilometru kuojom, zynoms, – mameņa beja drupeit prīceiguoka, nakai gostūs eimūt. Muosys Kazimirinys veirs beja apsasūlejs leidz rudiņam sašyut maņ zuobokus, taitod par abovi nuokušajai zīmai vairs nav juobādoj, a Toņa īdūs mums sivieneņu. Nūbaruosim, byus zakrass. Lai cik kuram pošam spīdeigi apstuokli, rodi atroda vareibu pabaļsteit vuojuokū.

Vāluok dzeivē satyku na mozums izpaleidzeigu i lobu ļaužu. Tūmār gryutumā dūmuos vadu sevi atpakaļ uz tū bierneibys dīnu, kod Zemisgolā pi golda izgaviliejom sovu latgaliskū pošapziņu i speiteigū napakļuoveibu: “Spieru sūli – zemis reib(a), leigū! Soku vuordu – meži skaņ, trādi-ral-lallā!” Nav svareigi, ka niu tūreizejī golvonī dzīduotuoji pījimti aizsaulis kuorī. Es jiutu, ka ari nu tīnis jī turpynoj mani atbaļsteit i styprynuot ticeibā, ka tymsī muokiuni, lai cik nūspīdūši, dabasus nasadz myužeigi.

Viejs pazeist i nūgluosta

Pīcpadsmit godi munā biografejā pīdar Kūrzemei i nu jau četrdasmytais Reigā. Bet ceļā iz Rēzekni koč kur pi Atašīnis vysam apleicīnē radzamajam poši nu sevis atsarūn latgaliskī nūsaukumi: viers skrytuļa sataisietā pereklī tup bacjans, blokus pierteņai sāžovkā maudojās bolti putyni, pīkaļnis ganeibuos vucyns spākojās ar žūga stulpu… Kotrs vuords ite garšoj kai kimūss no kvīšu vaļcovuotūs myltu captuo pluociņa, kura smuords munys bierneibys sātā viejuoja tikai pa lelim svātkim. Ar tū gordumā spākuotīs, īspiejams, varātu varbyut mamenis cukrabīšu syrops – bīzs i bryuns, nu vīnys lasis mutē ilgi turējuos soldonums!… Reši jau kuorumus dabuoju, tok atmiņuos nav ni mozuokuos tryukuma sajiutys. Tikai prīca i lapnums par pīdereibu itam nūvodam, kurā laimējuos pīdzimt.

Vaira napīmiņu, kurā gruomotā reiz laseju Zīmeļamerikys indiaņu ticiejumus, i pruotā palics itaids – kotrā vītā dzeivojūt vieji, kas vysod atpazeist tīnīnei pīdereigūs. Vyspuor jau Latgolā nūteik taipat. Munys dzymtuos sātys vairs nav, ari tāva teirumeni – svešim ļaudim, “pasateicūt” vītejuos zemis komisejis viļteigajom izdareibom. Tok na jau par jom es dūmoju, kotru godu vysmoz puora reižu grīžūtīs nu Baļteņu ceļa iz Petušku pusi. Aiz Osinovkys kopim apsastuoju i paīmu tiktuoli, ka labi radzams kaļneņš, kura pakausī sovulaik beja myusu sāta.

Cytam skateituojam tī tagad tukša vīta. Bet es radzu gon lelū līpu, gon mamenis krystdāla Ladzjuka stuodeitūs bārzus i tāva uobeļneicys, gon ustobu ar boltim lūgim, nadaudz saleikušū klāvu, vazouni, pyuni, gleiši apjumtū pogrobu, kam blokūs īauguse kupla cārmyukša… Tymā šaļtī, kod iztielis biļde piļneigi gotova, nu Bokona meža pusis atskrīn vīgla viesmeņa i suoc glaustīs gar kuojom kai draudzeigs suneits. Ar maigu pīskuorīni byudim viejeņš līk saprast, ka manī atpazeist Ontona i Leokadejis unučku, bet golvys nūglosteišonā ir atvodu zeime i apsūlejums gaideit vysod.

 

Foto autors: Aigars Hibners

Komentari slāgti.