Lūznovys muiža lūznavīšu īguoduos

Lūznovys muiža lūznavīšu īguoduos

Roksta autore: Sandra Ūdre

Lūznovys muižu cēle 1905.–1911. godā, ituo laika līcinīku storp dzeivajim vaira nav. Bet koč kaidi nūstuosti par Kerbedzu laika muižu apleicīnis socialajā atmiņā vēļ dzeivoj, par Friča Roziņa Maltys sovhoztehnikuma laikim muižā lūznavīši stuosta sovu pīdzeivuotū.

Olga Rakicka zyna paruodeit vītu, kur bejs Stalina kryušutāls i 9. egle, pi kurys sovhoztehnikuma audzieknim bejuse randeņu vīta. Piec juo nuovis kryušutāls naktī nūguozts i īsvīsts prūdā pi agruok nūsleicynuotuos Madonnys. Olga pastuosta sovā saimē dzierdātū: “Muna baba (jei 1876. gods) tū muižu cēle. Jai pa stalažom vajadzēja ar nasilkom nosuot javu iz augšu. Krana jim nikaida nabeja. I kaimiņš stuosteja, ka ari tī struoduojs. Styngreiba beja lela, vajadzēja laikā byut. Struodojūt sēdēt daudz nadeve. Bet tī varēja nūpeļneit. A kur tu tūlaik cytur nūpeļneisi? Tiergā ūlys, svīsta voi kriejuma varēja puordūt, žeidi īpierka lynus, pīnu, būdis jim Maltā beja. A pi lynu cīš dzelu daudz.

A kungam (puorvaļdnīkam) bejs braucūt taids īrodums kampetys bārnim svīst. Tī nu pakalis i skriejuši. Jam cīš gribējīs ar peicku īraut. A bārni apmauc pa div treis biksis i kraklus, kampetys pagiun i – žvyks! – paceli. Tod tys muižkungs nūmyra, vannā, kur jū mozguoja, studini vuorēja i vysus cīnuoja. Vysi ēde i saceja, ka cīš gords studiņs.”

Ar Juoni Gudeli īmam pa Lūznovys–Vaczosnys ceļu: “Ceļam lobajā pusē beja dolomita karjers, leidz 60. godim sasaglobuojs kai dīkis, es tī mauduojūs. Teirs iudiņs, cyta akmiņa nav – viņ kaļkakmiņs.

Ceļa kreisajā pusē (ībrīnam brikšņūs) deļ Lūznovys muižys ceļtnīceibys beja sova vapnys (kaļču) ražūtne, partū vīta saucās Vapnineica. Muns vacvactāvs te struoduojs. Niu dūbis viņ palykušys. Gona dzilis dūbis bejušys div cepļa vītys. Kod kaļkakmini sadadzynoj, jis palīk par puļveri. Tuoļuok taidi kai div dīki izrokti. Tī gotovū produkceju bēre vydā, ar iudini salēja, lyka godu nūsastuovēt. Tei saucēs dzāstuo vapna, smolkuok tehnologeju gon nazynu. Bierneibā te vēļ kareņus spieļuojom. Tī Kod ceļu taiseja, jūs nūleidzynuoja.

Muolus deļ ceglu (kīgeļu) ari jāmuši muižai iz vītys. Celeņš nu muižys parka nūīt gar klāvim, mežā īvad. Pa kreisi kaļneņš, tys ir tys muola kolns. Tī taids kai karjers radzams. Tī ari ir cepļa vītys. Keramiks Cīrulis tī jēme muolu. Tī sorkonais muols ir kai svīsts. Bet nivīns par itū vairuok nav interesiejīs.”

Ilmārs Romančuks Pušbārnūs skaidroj interesanta vītu vuorda izceļsmi: “Mežu, kas izaver pec taidys kai steipenis, sauce par Vijemku. Tys saisteits ar dzeļžaceļa byuvi Kerbedza laikā. Muna vactāva vactāvs jū byuvēja. Te vysi apleicejī beja sadzeiti klaušuos. Tī nu meža lela grava izjimta. Poša Pušbārnu sādža beja da dzeļžaceļa.”

Vladimirs Špeļs. Karteite: Māris Justs.

Vladimirs Špeļs, bejušais Lūznovys pogosta puorvaļdnīks, par lūznavīti palics 1971. godā: “Beidžu Ezernīku vydškolu. Stuojūs Jelgovā, naīsastuoju raksturuojuma deļ. Ite, Friča Roziņa Maltys sovhoztehnikumā, vuicejuos muoseicys, juos īsaceja. Vuiciejūs labi, dabuoju Lenina stipeņdeju. 75 rubli, puorejī sajēme 30 rubļus. Tū deve vīnam audziekņam tehnikumā i vyspuor viņ div tehnikumūs jū deve. Es beju vyspuor ūtrais taids stipendiats tehnikumā. Piec tam nakluotīnē akademeju pabeidžu.

Kod es atbrauču sovhoztehnikumā īstuot, nu šosejis ar bruoli guojom kuojom, nu Skradeļu kolna varēja redzēt viņ Lūznovys iudiņa tūrni i kūpmītni, nivīnys cytys ākys. Muiža beja sovhoza golvonais korpuss, kūka ākā – klasis. Kur niu grausti, bejušuo ferma, mums, mehanikim-elektrikim, i celtnīkim īreikuotys klasis. Muižys ākys augšā administraceja, apakšā – humanitarūs prīkšmatu klasis. Kur niule informacejis centrys, beja komjaunatnis ustoba, kur Boltuo zale, tī vuocu volūdys kabinets. Mani pajēme ūtrajā kursā, man navajadzēja vuiceitīs itūs prīškmatus. Kur niu kapela, tī beja sporta zale.

Āka vysu laiku tyka izmontuota, partū ari sasaglobuojuse. Tū viesturi mes jau nazynuojom. Beja sasaglobuojs Kerbedzu gierbūņs, bet tod jū aizkruosuoja ar tehnikuma gierbūni – gūvs golva ar rogim kai zootehniku simbols, celtnīku keļle, a mehanikim-elektrikim sova simbola nabeja.
Es spūkim natycu, bet sīvītis par tū stuosteja, ari muna sīva. Kod muižā beja sovhoza kantors, taišni Sorkonū zali vieliešonu laikā kotru vokoru sorguoja dežuraņtis. Juos sēd, i nūčeikst trepis, kai kas ītu pa trepem. Izīt kolidorī, vyss klusu. Īt atpakaļ, atsasāst, kur siediejušys, otkon čeikst trepis, it kai kaids ītu pa trepem iz augšu.
Kod nūtyka restauraceja, apsorgs saceja, ka vīnā pusē jam pasaruodejs sīvītis siluets.”

Roksts sagataveits sadarbeibā ar portalu lakuga.lv ar Vaļsts regionaluos atteisteibys agenturys finansialu atbolstu nu Latvejis budžeta leidzekļu projektā “Robežlīnijas”.