Latgalīšu ļauna vieliejumi

Latgalīšu ļauna vieliejumi
Publicitatis karteite.

Roksta autors: Sandra Ūdre

Latgalīši konfliktu situacejuos nagloboj naida pret ūtru i pi izdeveibys muok ūtru vuordim tai “apstruoduot”, ka tys jiutās kai nūluodāts. Nadzeivojam arhaiskajūs laikūs, kod mageju praktizēja pat sadzeivē. Bet volūdā palykušūs ļauna vieliejumu repertuars ītver tematiku nu sadzeivis situaceju da fiziologisku vulgarismu ci mitiska puorlaiceiguma.

Pīrokstūs

Pyrmais latgalīšu ļauna vieliejumu apkūpuojums (24 vīneibys) atrūnams Stefanejis Uļanovskys Viļānu apleicīnē salaseitajūs etnografiskajūs materialūs “Łotysze Inflant polskich” (1891), nazcik ļauna vieliejumu ar eisu komentaru žurnalā „Dzeive“ publiciejs Leonards Latkovskis, ari myusu laiku Alekseja Andronova i Lidejis Leikumys “Latgalīšu-latvīšu-krīvu sarunu vuordineicā“ ir nūdaļa “Aizlīgumi. Ļauna vieliejumi ≡ Nūluodiešona“. Plašuoku pietejumu par latgalīšu ļauna vieliejumim var vērtīs “Latgalistikys kongresu materialūs IV” (2012) i “Via Latgalica VII” (2015).

Interesantuokī nu 19. godu symtā pīraksteitajim myusu dīnuos var liktīs par vulgaru, seksuali orientātu, pīmāram: Pabučoj suņam čūkstu! Grauz korstu akmini, dzer kozys meizolus, okys dziļumu, azara plotumu! Pabučoj tu jam čūkstu, a jis tev, a jius obeji maņ i byusit leidzoni sev! Izgrauz kozai d[yrsu], dabuosi malnu pupu! Dzeive dzeraunē ar sābru puorlīkū tyvumu, nabeidzamī šņūru rūbežu streidi, aprunuošonys davede da ručkys, nagrybūt kasdīnys dialogūs kai atbiļdis reakceja īzalauze ekspresivys frazis.

Malnuos čaravuošonys atspīdynuojumi

Vysuos pasauļa arhaiskajuos kulturuos pazeist čaravuošonu – nalaimis, slimeibys ci cyta kaitiejuma palaisšonai neistai personai. Latgalīšim itūs “specialistu” apzeimuošonai ir vasala eile sinonimu ar leluoku ci mozuoku specializaceju: čaraunīks, būrs, čapasnīks, čuksteituojs, dīredzs, maračs, pesteļs, pyutiejs, plāšnīks, ragaņs, rībējs, varažbits, vuordinīks, zavetnīks, žīninīks.

Aktivuos analogejis magejis byuteiba ir taisnā leidzeibā: kū dora ar lītom ci vīlom, itys nūteik ari ar upera mīsu. Itū senejuokū magejis veidu atspeidynoj ļauna vieliejumi ar taidim darbeibys vuordim kai sapelēt, saskuobt, izputēt, nūkaļst: Kab tu saskuobtim! Kab tu izputietim! Kab tev rūkys kuojis atkolstu! Kab tu sasalīktim kai skručs! Kab tu iz pologu acs izdūrtu, kai dīga rasnumu nūtyukštu!

Augstuoks leimiņs ir mitologisku elementu (zeme, guņs, sakralais skaitlis deveni, mežs i pūrs kai ļaunuo, nasakuortuotuo telpa) i tālu (Pārkiuņs, lītūņs, kristīteibys īspaidā demoniskuotais valns) izmontuošona: Kab tu caur zemem prokristim! Lai tevi zeme nūrej! Iz mežim, iz pūrim, iz rotu mutulim! Kab tu zaļom (ci zylom) gunim sadagtu! Kab tevi Pārkiuņs nūspartu! Kab tevi valns parautu! Kab nu tovys rūkys i suņs maizis najimtu! Kab tu zemē nasapyutu, kod nūmiersi! Kab tev piec smierts egle caur kryutim izaugtu!

Suocūt ar 15. godu symtu, Eiropys magejis praksē īsavīš teksti ar kristeigū tematiku. Ļauna vieliejumūs īdarbeiguokuos ir dvēseli “pazudynūšuos” ainys (slaucama guņs, eļne): Ej tu pa deveņom eļnis skrejom! Ej pi valna eļnis dybynā! Kab tu nūspruogtu kai valns! Kab tev puorsystu kryuts ar ūša kleini, kod nūmiersi! Kab tev valns pyrma smierts volūdu par trejs stuņdis izrautu! (kab neizsyudzātu grāku).

Luodiešonuos sadzeivis leiminī

Luosti sadzeivis konfliktūs zaudej magiskū īdarbeigumu, ari ļauna vieliejumūs pasaruoda izteikta sadzeivis tematika, pat komisms da anekdota:
– Kai šūgod? Loba raža?
– Kap jū valns, tū ražu. Redz , pagōjušajā godā – cyta līta. Pavasarī jōs [bītis – S. Ū.] sadeiga, bet pēc tam vysys izmērka, i paļdis Dīvam, nikaidys ražys nabeja. Šūgod ūtraidi – pavasarī tik švaki deiga, ka es sōku prīcōtīs, bet nailgi tys maņ izadevēs. Vālōk tai sazajēmēs, (..) redz, kai mūkīs jōs kolnā vazdams. Kap jōs pārkiuņs!
(Nu L. Širina “Ar jūku pa dzeivi…” (1999, 14).)

Komulī, komulī! Skritulī, maulē!

1965. godā žurnalā “Dzeive” 23. numerī L. Latkovskis publiciejs interesantu ļauna i loba vieliejumu: Komulī, komulī! Skrytulī, maulē!, pretstotā Aileņā! aileņā!. Itūs vieliejumus bārni kaituodamīs izklīdze iz syltū molu lidojūšom dzērvem, kab izjaukt i atpakaļ salikt juos kuosī. Tys varēja byut ari saucīņs Rotā, rotā! i ‒ kuorteibys atgrīzšonai: Kuosī, kuosī! Pasauļa pamata gudreibys īsavuiceišonai – haosu puormeit par kuorteibu i otkon nu gola.

Vuordu seceiba – komulī, skrytulī, maulē – nav najauša i ir īraugoma asociativa leidzeiba ar procesim kosmosa malnajūs caurumūs. Ituos formulys izskaidruošonai var izmontuot teoretiskuos fizikys puorstuova Stivena Hokinga singularitatis teoreju. Mitiskai sasagrīzšonai vierpulī ar malnū caurumu ir kūpeja haosa situaceja (fizikā – entropeja), rotaceja, simetrejis ass kai žvūrgzdynam, cita laiktelpys dimensionalitate. Tuoļuok tiks pamatuota kotra vuorda atbiļsteiba nūteiktam procesa pūsmam.
Vuords komuļs atbylstu sagrīztuo vierpuļa suoku stadejai – pykam, respektivi, sferiskam kermiņam ar haotiskā kusteibā asūšom daļeņom. Ari vuorda izceļsmi saista ar ide *kem– ‘samīgt’ → ‘opols, līkts’. Itei poša sakne ir vuordim kama ‘pyks, kļocka’, komuotīs ‘mūceitīs’.

Ar skrytuli, var saisteit vysu pozitivū – kusteiba iz prīšku, riņčs ar vysu simboliskū semaņtiku. Tok skrytuli var pagrīzt atkuoleņ i nu mitologejis redzīņa ‒ vaira nasalūbs ni tik. Skrytuļs pasaruoda eļnis i “ceļa iz tīni” sakarā. Itys vēļ skaidruok radzams latvīšu frazeologejā: triekt ratā, ej ratā! ci ellē ratā un pie velna vecmāmiņas. Tod nu skrytuļs izmontotajā modelī atbylstu nūtykumu horizontam ‒ malnūs caurumu apjamūšuos sferys radiusam (rūbežam).

Sagrīztuo vierpuļa centraluo ass ‒ maule ‒ atbylst malnuo cauruma vydam, kur veidojās singularitate – izlīkta laiktelpa, nu kurys nikas navar iztikt uorā, palīk īrauts vydā. Itymā kontekstā par mauli var saukt ļaunuma īmīsuojumu. Reizem izsaucīņūs maule i valns aizstuojami vīnu ar ūtru, lītuoti kai sinonimi: Maule, sābris vīns pats vysu olu izdzēre! Valns, pagaidiejs koč leidz vokoram! Tendeņce leksemu personificēt ci vulgarizēt iz mīsys daļu apzeimuojumim, dūmojams, ir vuocu das Maul ‘lūpa purņs’ īspaidā (saleidzynoj: lītuvīšu maulis ‘kas apsalaids, nateirs’, maulys ‘atbaidūšs cylvāks’, maulė ‘purņs’): vysim vyss ir pi maulis. Maulis vītā pasaruoda patmaļu skrejis: Ej tu pa deveņom eļnis skrejom! Patmaļu dorbojušūs mehanismu vizuali vīgli asociēt ar ceļu iz eļni. Valna patmalis puorsokuos reizē ir mistiska vīta, kur izīt iniciaceju, kur nūteik rituali.

Mutuļs

Daudznūzeimeigais maulis sinonims mutuļs ar nūzeimi ‘rotu rumba’ myusu dīnu tekstūs nav atrūnams, viņ ļauna vieliejumūs palykuse nūzeimis arhaika: Izalosi pa devenim mutulim paceli!. Iz itū pošu semaņtiku nūruoda ari nūskrīt iz mutuli (‘pagaist’; arhaiskuokā nūzeimē ‘tikt pazemē’). Sūpluok līkami ari kai iudinī īkrist, kai gunī sadegt ‘pagaist’, viņ paruoda ceļu iz pazemi caur pamatstihejom iudini i guni.

Dailliteraturā leksemu mutuļs izmontoj vaira komiskuos stilistiskuos ekspresejis, na semaņtikys deļ, eipaši itū vuordu īmīļuojs rakstnīks Ontons Rupaiņs. Ari cytu Bieržgaļa apleicīnis runā gadejīs dzierdēt itū vuordu bīžuok. Sovutīs aktiva, namiteigom nūtikšonom pylna dzeive teik metaforiski pīleidzynuota atsarasšonai mutulī.

Roksts sagataveits ar Vaļsts regionaluos atteisteibys agenturys finansialu atbolstu nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.