Kazimirs Buinickis – izcyluokais Latgolys muižnīks

Kazimirs Buinickis – izcyluokais Latgolys muižnīks

Roksta autore: Sandra Ūdre

Itūgod palīk 230 godu, kai dzims KAZIMIRS BUINICKIS (1788–1878) – pūļu kulturys censūņs, kurs 19. g. s. īsastuoja par socialom reformom dzymtajā Inflantejā (Latgolā) i sovūs literarajūs i publicistiskajūs dorbūs atkluoja ituo nūvoda soveigū. Par juo poša dzeivi latvīšu volūdā ir gona daudz materialu, nu literarūs saceriejumu latvyski skaitomys “Priestera Jordana atmiņas”, “Klejojumi pa maziem ceļiem” i “Atmiņu” fragmenti. Itamā jubilejis reizē rokstā jauni fakti par K. Buinicki i atzinis nu juo tekstu.

Nu vaļdnīku ciļts

Kņazu Buinicku (Bujniccy) dzymta cālusēs nu Leitovys dižunigaiša Gedimina (ap 1275–1341), par Buinicku ciļtstāvu pīzeist kņazu Ježiju Toločko (Jerzy Tołoczko), Gedimina mozmozdālu i juo dāla Kestuša mozdālu. Kņazam Toločko pīdarēja palelais Buiniču eipašums, juo dāli kai tuoluokī eipašnīki 15. g. s. dokumentūs pīmynāti jau ar attīceigu pavuordi – Fedors i Levs Toločkoviči-Buiničski. Niulenejuo Buiniču (Буйнічы) agropiļsieteņa atrūnama 3 km iz dīnvydim nu Mogilevys Boltkrīvejā, vīta slovona ar sovu pīminis memorialu, agrokoledžys zoosuodu i etnografiskū dzerauni.

Nasaverūt iz tik īvārojamim agruokūs seņču rodurokstim, Kazimirs Buinickis vysod par svareiguokū dorbūs lics sovu dzymtū Inflanteju – vītu, kur jis dzeivoj, pīsagrīzs juos izpietei i ceļšonai gorā.

Sajukums ar biografejis datumim i faktim

Vysaidūs informacejis olūtūs pīmynāts atškireigs K. Buinicka dzimšonys datums –1788. gods 30. septembris voi 30. novembris. Iz dreizu rūku tuo nūskaidruot navar, jo – lvva-raduraksti.lv Augšdaugovpiļs dekanata dzimšonys metrikys atrūnamys nu 1832. gods.

Ar K. Buinicka nuovis datumu tei poša problema – olūtūs nūsaukts 1878. gods 14. juļs, 15. juļs i 15. augusts (bez nūruodem piec jaunuo ci vacuo stila). Taipat ar paglobuošonys vītu, roksta, ka div vītuos tys varātu byut – zam Dagdys bazneicys ci Luknys Kungu kopūs (Sakstagola pogosta Cyskuodā). Luknā, sīvys Karolinys Sokolovskys eipašumā, jis nūdzeivuoja atlykušū myužu piec sasatrokuojušūs zemnīku uzbrukuma Dagdys muižai 1863. godā. Pyrma nūskaidruot da gola paglobuošonys faktu, Vītolu pamatškolys direktore Helēna Vasiļjeva i Dagdys nūvodpietnīceibys bīdreiba “Patria” pasaryupejuši par pīminis pluoksni kopūs. H. Vasiļjevai Buinicka kopavītu padūmu godūs paruodejuši dzymdynuotuoji (vērtīs “Tāvu zemis kalendarā 2010”, 106.–109. pl.). Bet tys varātu byut Kazimira dāla kops, Luknā pyrma tava puorsaceļšonys jau dzeivuoja vacuokais dāls Boleslavs, vīnu nu dālu sauce tāva vuordā – Kazimirs. Buinicku saimei pūļu sasaceļšonys deļ bejušys problemys ar varys īstuodem i daži tyvuokī radinīki represāti ci trymdā, kaidu nu jūs varēja paglobuot pa klusū, bez muižnīka gūda. Tū nūskaidruot, paškūrstūt Cyskuoda draudzis metrikys, byutu interesants aizdavums vītejim nūvodpietnīkim.

Bet par poša Kazimira paglobuošonu lvva-raduraksti.lv apsaverams Dagdys draudzis metrikys īroksts, meklēt pi Augšdaugovpiļs dekanata 1878. gods myrušūs (40. puslopa, 122. īroksts). Mirs 1. julī (piec jaunuo stila – 14. juļs) Luknys eipašumā 99 godūs aiz vacuma (vajadzātu byut 89!), paglobuots 24. julī dzymtys kapinēs Dagdys draudzē.

Gaišuo bierneiba

Kab izavaireit nu oplomu faktu, par K. Buinicka bierneibu i jauneibu, juo poša īguodys: “Hilzenu eipašumi tyka pakuopeniski izpuordūti, 1808. godā Dagdys muižu ar Vacdomis foļvarku nūpierka muns tāvs. Bet pyrma tuo muni dzymdynuotuoji nu Škeļtovys beja puorsacāluši iz grafu Plāteru pili Kruoslovā, kab paklapateit par kanclera bruoļa Augusta Hiacinta pīcim dālim, četrom meitom i jūs eipašumim. Jūs muote, dzymuse grafīne Ževuska, beja myruse 1800. godā, tāvs – treis godus vāluok. Muns tāvs sajēme viestuli nu kastelana Ževuska ar lyugumu pasajimt guodeibu par buorinim i nabašnīka eipašumim. Dreiž leidzeiga satura viestule atguoja nu Parizis, nu kanclera Plātera, kurs pylnvaruoja tāvu oficiala aizbildņa lūmai. Tāvs izvēle sev itū gryutū nostu, īsavuoce Kruoslovys pilī, kur mes ar buorinim dzeivuojom vīnā kūpejā saimē. Te suocēs muna myuža ūtrys – i laimeiguokais – pūsmys. Tī beja jauneibys godi, kod redzīs, tev pasmaida vyss pasauļs, kod dvēseli pīpylda soldoni sapyni, līsmainys jiutys i trauksmainys dzinis.

Četri Kruoslovys godi pateišom maņ beja poši laimeiguokī, jī nūskrēja vieja spuornim kai burveigs sapyns, atstuodami dvēselē īguodys, ar kurom vēļ šudiņ, myuža nūvakarē, es reizem soldynoju liktiņa najauceibys.

Kruoslovā īsuoču nūpītnys vuiceibys kūpā ar obejim vacuokajim Plāterim – Vaclavu i Adamu. Pyrma tuo pamatizgleiteibu beju dabovs muna vysaiž gūdojamuo i gudruo tāva vierseibā, kuram asmu pateiceibu poruodā par audzynuošonu myusu svātuos ticeibys gorā i naizseikstūšū gribiešonu apgiut vys jaunys zineibys.” (Puorlykts nu “Atmiņu (1795–1875)”, 192.–193. pl.)

Vālāta īriedņa dorbā

Īspieja īpazeit Latgolu daudzpuseigi, ari nu vīnkuoršūs ļaužu pusis K. Buinickam beja taišni īriedņa dorbā. Jau 23 godu vacumā jū Rēzeknis apriņča muižnīki īvēlēja par podkomoriju – tīsnesi eipašumu i rūbežu streidūs. Vāluok jis beja Rēzeknis apriņča maršals (muižnīku vacuokais), piec tam Daugovpiļs apriņča maršals. Par 20 godu dorbu kolegejis registratora činā (коллежский регистратор, zamuokais pilsūniskuo īriedņa čins 19. g. s. Krīvejā) jam pīškierta izcileibys zeime.

1835. godā K. Buinicki īvēlēja par Vitebskys gubernis mīrtīsys prīšksādātuoju, pusūtra goda laikā, pyldūt itū pīnuokumu, jis sasaskuore ar skaudru bārnu beztīsiskumu, tei ir līceiba par nažieleigū laiku: “Mozgadeigūs puorkuopumi ari ītylpa myusu tīsys kompeteņcē. Gadejuos bārnu vacumam natipiski nūzīgumi, pīmāram, ostoņu godu zemnīku meitine slapus nūgalynuoja sovu pīcus godus vacū muosu; iz tū jū beja pamudynuojs tāvs, kas napīzyna jaunuokū meitu par sovu i partū naīredzēja navaineigū bārnu. Saskaņā ar lykumu mums daguoja pīsprīst mozajai slapkauņai izsyutejumu iz Sibiri, bet tāvu nūdūt kriminaltīsai. Cyts mozgadeigs nūzīdznīks, pīcpadsmit godu vacs puiss, beja nūzadzs capuri, bet vāluok lobpruoteigi jū atdevs atpakaļ eipašnīkam, tok policeja taipat īlyka jū kai ļaundari cītumā, i viņ piec goda jis stuojuos myusu tīsys priškā. Taisneigums praseja jimt vārā div apstuokļus: pyrmais – apsyudzeitais, atziņs, ka darejs švaki, piec poša gribiešonys beja atdevs nūzogtū lītu; ūtrys – jis jau taipat ilgi nūturāts cītumā, kū varātu pīzeit par pīteikamu struopi mozgadeigajam. Partū atbreivuojom nabadzeņu nu tuoluokūs cīsšonu, tok gubernators Šrēders nūprotestēja sprīdumu i pīpraseja vaineigū izsyuteit iz Sibiri. Līta tyka senatā, kas puorsteidzūšā kuortā apmīrynuoja gubernatora praseibu!” (“Atmiņas”, 201. pl.)

Īsaukts par Latgolys Garlību Merkeli

1818.–1819. godā K. Buinickis aktivi īsastuoj par dzimtnīceibys atceļšonu Latgolā, beja vīns nu juos atceļšonys projekta, kas naizadeve, autoru. Jis roksta: “Koč gon sātys ir bez škūrstynu, īlys škeibys i dubļainys, īdzeivuotuoji apsavylkuši nakuorteigi, tok maizis jim natryukst, zīmā ir syltys drēbis, ari zyrgi jim spieceigi. Pastuovūt lobom īražom, ituos ļaužu škirys laimis deļ varbyut daītu jūs atstuot pusceļā storp pyrmatneibu i civilizaceju. Kab viņ draudzis goni labi ryupātūs par zemnīka dvēseli, bet kungi guoduotu par juo mīsu, es jam vālātu palikt sovā ituosdīnys vīnkuoršeibā. Teira religeja i lobi parodumi, pastuovūt māronai dorba slūdzei i eipašuma drūšeibai, padareitu vīnkuoršūs ļaužu liktini apskaužamu. Ka jim byutu īspieja apmīrynuot elementaruos dzeivis vajadzeibys i jī nikuo nazynuotu par tom, kas sevi dasacejušys puormiereibu deļ, ka jim nabyutu sajāgys par mīra jauciejom, sirdi plūsūšom ambicejom, ka jūs nikod nakomuotu garlaiceiba, tod, byudami iztureigi pret laika maiņom i vysvysaidom naierteibom, īpazynuši mīlesteibys soldonumu, dzymdynuotuoju laimis jiutys, patīsu jautreibu i teirys sirdsapzinis svieteigū ritmu, jī patīsai laimei atsarostu tyvuok kai mes. Dīvamžēļ ļauni muoni, slykti nūdūkli, apspīsteiba i tam vysam sekojūšuo nabadzeiba nūgryuduse jūs iz nalaimeiguo liktiņa zamuokuo pakuopīņa.

Dūmuos puorcylojūt ituos div pretiškeibys, es kolu planus, kai palobuot myusu zemnīku dzeivis apstuokļus. Te es gribieju palikt par goreidznīku, pīmāram, veiskupu, kab seminarā audzynuotu prīkšzeimeigus dvieseļu gonus, te otkon lobu pruotu sajimtu montuojumā lelu muižu, kurā īdybynuotu taisneigu vaļdeišonu i tievišķu guodeibu par tyukstūšom munu padūtūs. Beiguos nūgivu sevi, ka, sepinejūt par ļaužu lobkluojeibu, naasmu damierss ari par sovu lobumu.” (“Klejojumi pa maziem ceļiem”, 46. pl.)

Zemnīki breiveibā

Zemnīkus nu dzimtnīceibys vysā Krīvejā atbreivuoja viņ 1861. godā vysus reizē. 1863. gods zemnīku uzbrukums Buinicku saimei kai pūļu sasaceļšonys daleibnīkim raiseja muižnīkā puordūmys, ka zemnīki nanūviertej pesoniskū breiveibu: “Prostūs ļaužu demoralizaceja tūlaik beja palykuse par vyspuoreju paruodeibu: na viņ krīvu staraveri, bet ari katuoli latvīši palyka navoldomi i plūsejuos kai nagudri. Napareizi izprostuo breiveiba atraiseja jimūs mežūneigys, ļaunys kaisleibys, puorauga nakauneigā patvaļā i beigu beiguos bezdīveibā. (..)

Uorkuorteigi sovaiži ir tys, ka muižuos, kur klaušys beja vīglys i pret zemnīkim izaturēja īcīteigi, naids pret jūs kungim suoce izapaust nu zemnīku breivlaisšonys pyrmajom dīnom. Ruodejuos, itys naids tai viņ gaideja izdeveibu izalauzt, i par nalaimi pūļu sasaceļšona pataiseja tam ceļu. Boltkrīvejā itaidys zemnīku izdareibys nūtyka cīš reši, tikpat kai nimoz. Parkū? Tī tauta pyrma tuo atsaroda daudz gryutuokā dzymtbyušonys jiugā. (..)

Boltkrīvu zemnīku pīnuokumi saskaņā ar itim nūsacejumim saruka tik īvārojami, ka boltkrīvs jutuos oplom laimeigs saleidzynojūt ar īprīškejū dzeivi. Puoreja iz itū relativi cīš lobvieleigū situaceju namūdynuoja juo sirdī naidu pret bejušajim kungim. Mums, taišni preteji, emancipaceja namazynuoja ļaudim pīnuokumus, partū ka jaunajā lykumā jūs norma beja augstuoka, (..) zemnīks materiali nikuo naīgiva (..), sepinēja par zemis bezmoksys dabuošonu, izvierzēja preteņzejis pret muižnīka eipašumu i, apleik kleistūšūs propagandātuoju musynuots, kuri sludynuoja komunistiskys idejis, suoce eipašnīkus nīredzēt. Tai jis daguoja da nūzīguma. (..) Kai plieseigs zvārs, ašņa nūbaudejs, palīk najauks, tai ari demoralizāts pyuļs pīsajam nakauneibā i niknumā, kod tam izadūd graut i laupeit nastruopātam.” (“Atmiņas”, 209–211. pl.)

Izdavums “Rubon”.

Publicista i izdevieja filozofeja

Jau tymā laikā K. Buinickam ir augstys praseibys pret publicejamu tekstu. Meistars nu dabasu nakreit, par rakstnīku ci dzejnīku izaug, pamozom publicādamīs periodikā i pasajimdamam vys gryutuokus tekstus. “Es givūs pi almanaha ar nūsaukumu “Rubon” (Dzvinys seņsenejais nūsaukums) izdūšonys i redigiešonys. (..) Itū dorbu suokt mani rūsynuoja gribiešona veicynuot intelektualū darbeibu, kas suoce atsateisteit myusu pusē, dūt īspieju jaunajim, kuri spēre pyrmūs sūļus literaturā, dzejā, publicēt sovus gora dorbus, reizē atturūt jūs nu prīšklaiceigys sovu saceriejumu izdūšonys atseviškuos gruomotuos, kas varātu nūdareit jim vaira ļauna kai loba, kai tys nūtyka ar vīnu nu jūs – Spasovski, kurs div siejumūs izlaide cīš viduveju dzeju, aplīcynuodams nanūbrīdušu talantu i piļneigu školys tryukumu,” rakstejs K. Buinickis. (“Atmiņas”, 211. pl.)

Roksts sagataveits ar Vaļsts regionaluos atteisteibys agenturys finansialu atbolstu nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.

Nūtikšonu kalendars

Dec
13
Cat
19:00 Gruomotys “Latgales pēdējie mohi... @ Reigā, Veru īlā 6
Gruomotys “Latgales pēdējie mohi... @ Reigā, Veru īlā 6
Dec 13 @ 19:00
Gruomotys "Latgales pēdējie mohikāņi" attaiseišona @  Reigā, Veru īlā 6 | Rīga | Latvija
Gruomota topuse vairuoku ekspediceju rezultatā, kuruos folkloriste i Zīdūņamuzeja pietneica Rūta Šmite kūpā ar antropologi i fotografi Elīnu Kursīti vuokušys cylvāku stuostus i īmyužynuojušys Latgolys mozcīmu īdzeivuotuojus fotografejuos. Gruomotu veidoj 52 stuosti, kurus papyldynoj vizuali boguoteigys[...]