Latgolys urbanizacejis īzeimis

Latgolys urbanizacejis īzeimis

Roksta autors: Ivars Matisovs, žurnals “A12”

Urbanizacejai Latgolā rakstureiga zynoma sovpateiba, kas tūmār byutiski naatsaškir nu leidzeigu procesu nūrisis puorejūs Latvejis regionūs. Taipat kai cytur myusu vaļstī, ari Latgolā piļsātys izvītuotys vīnmiereigi vysā juos teritorejā, tok viesturiski tys na vysod ir tai bejs. Latgolys piļsātu telpiskais i ainaviskais veidūls veiduojīs pakuopeniski i ilgstūšā viesturis gaitā, bet ituo procesa leidzsvaruoteibu izjaukušys krasys politiskūs, ekonomiskūs i socialū apstuokļu puormejis, kas na vīnu reizi viņ myusu regionam i juo īdzeivuotuojim bejušys juopuordzeivoj.

19. godu symtā Latgolā beja viņ treis apdzeivuotuos vītys ar piļsātys tīseibom – Daugovpiļs (1582), Rēzekne (1773) i Ludza (1777), kas tūlaik beja Krīvejis imperejis Vitebskys gubernis apriņču centri. Da pat ryupnīcyskuos revolucejis suokuma piļsātys neikuļuoja. Dzi, kai sovā viesturiskajā romanā “Priestera Jordana atmiņas“ Latgolys pūļu rakstnīks i kulturviesturnīks Kazimirs Buinickis aproksta 17. g. s. suoku Daugovpili: “Piļsātu atstuojom bez nūžālys…, partū ka apleik nabeja nikuo pīviļceiga. Nabeidzami smiļkšu lauki, kurus apjēme dryumi syli. Poša piļsāta redzīs īgrymuse smiļktīs. Vysmozuokais vieja pyutīņs saceļ putekļu muokuļus, i itamā smiļšu putinī īraugomi viņ div punkti: karaļa Stefana laikā izbārtais augstais aizsargvaļņs pi Daugovys i jezuitu prīsteru misejis kūka bazneica.”

Piļsietnīku skaita pīaugumu byutiski sekmēja dzymtbyušonys atceļšona 1861. godā, kod zemnīki, kas tūlaik beja absolutais vairuokums Latgolys īdzeivuotuoju, dabuoja puorsavītuošonys breiveibu i lelā skaitā devēs iz piļsātom. Tok golvonais piļsātu izaugsmis faktors beja straujuo ryupnīceibys atteisteiba, kas beja vārojama 19.‒20. g. s. mejā, kai ari nazcik dzeļžaceļa lineju izbyuve. Taišni iz itū laika periodu var attīcynuot urbanizacejis procesa suokys juo klasiskajā izpratnē Latgolys regionā.

Nu dobys faktoru spieceiguokū ītekmi iz piļsātys atteisteibu i ari juos ainaviskū veidūlu atstuoj teritorejis reļjefs i hidrografiskuos sovpateibys. Viesturiski piļsātys rodušuos i izaugušys cylvāku dzeivei i darbeibai vyslobvieleiguokajuos vītuos. Juos var byut saisteitys i ar izdeveigū fiziski geografiskū stuovūkli, pīmāram, Daugovpiļs, Kruoslovys i Leivuona uzplaukums saisteits taišni ar atsarasšonu sūpluok nūzeimeigajam Daugovys iudiņaceļam, i ar transporta teikla veiduošonūs, piļsātom atsateistūt svareigu tranzita ceļu krystpunktūs, pīmāram, Daugovpiļs, Rēzeknis, Jākubpiļs i Ludzys gadejumā. Dzeļžaceļa lineju izbyuve ir bejuse vitali svareiga Kuorsovys, Zylupis i Viļānu atteisteibā, tok Preili, Dagda, Bolvi, Viļaka i Varakļuoni izauguši kai vītejis nūzeimis tierdznīceibys i amatnīceibys centri bleivi apdzeivuotūs lauku arealūs.

Jau īrostais piļsātu teiklys Latgolā izaveiduoja viņ piec Latvejis Republikys nūdybynuošonys – vysu pyrma 1923. godā piļsātys tīseibys īdūd Kruoslovai, kas tūlaik beja leluokais mīsts vysā Latvejā. 1926. godā par piļsātu palīk Leivuons, bet jau 1928. godā piļsātys tīseibys teik īdūtys ari Bolvim, Kuorsovai, Viļānim, Varakļuonim i Preilim, bet 1931. godā Latgolys piļsātu saimei pīsavīnoj ari Zylupe, bet 1945. godā – Viļaka. Te gon juodasoka, ka pyrmskara Latgolā administrativi ītylpa ari Krystpiļs (piļsātys tīseibys nu 1920. gods) i niulenejuo Pļaveņu piļsātys sastuovdaļa Gosteni (piļsātys tīseibys nu 1933. gods), kai ari Abrine (Jaunlatgola) – niule Pleskovys nūvoda rajona centrys Krievijā, tok niulenejais Daugovpiļs mikrorajons Greiva tūreiz beja atseviška piļsāta Zemgalis nūvoda sastuovā.

Pyrmais pasauļa kars i imperejis sabrukums nūdareja lelu škodi ari Latgolys piļsātom – leluos ryupneicys kūpā ar struodnīku saimem tyka evakuātys iz Krīvejis vyda rajonim, daudzi veirīši krytuši froņtē. Piļsātuos dominēja tierdznīceiba i tai saucamais pakolpuojumu sektors – piļsātuos sovys saimnīcyskuos lītys kuortuot devēs apleicīnis laucinīki.

Roksts sagataveits ar Vidis regionaluos atteisteibys agenturys finansialu atbolstu nu Latvejis budžeta leidzekļu projektam “Sabiedrības un reģionu robežlīnijas žurnālā A12”.

Nūtikšonu kalendars