Bierneibā satyku Kārli fon Gumpenbergu, Mozū kapucīņu bruoļu ordeņa tāvu Tomasu. Tagad dūmojūt par bejušū roduos dzejūļs, kuru veļtieju juo pīmiņai i sovys pyrmuos spovedes atmiņai – „Tei rūka”. Pēc dzejūļa uzraksteišonas mani i suoka kustynuot mekleituoja gors. Pa kripateņai kruojuos informaceja. Palyka daudzi naatbiļdeiti vaicuojumi i Tāva Tomasa myužs jau byutu vasalys gruomotas vārts.

Jau kur tī godi kai naasmu bejs eistynos latgalīšu kuozuos... Niule rudiņs, eistais kuozu laiks, i dažys najauši arhivā uzpeļdiejušas biļdeitis aizveda mani tuoļi atpakaļ iz paguojušuo godu symta sešdesmytajim godim...