– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo – kuo tik gribi, i vyss, kuo tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta...
– Nu!
– Tod ta...
– Nu runoj že!
– I tod ta... dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša lelom, opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.
– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.
– Šudiņ?
– Aha.
– Sīnuozeiti, – saceja Ezeits.
– A vakar?
– Vardivi.
– A kū jei saceja?
– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.
– Tu jū dzierdi i niu?
– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.
– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaisēja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdātu.
– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits
– Laidīs mīgā.
– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.
– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.
– Īsadūmuoju.
– A niu... Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!
– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.
– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.
– Kai?
– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.
Luoceits kustynuoja lyupys.
– Pasaceju.
– Nu?
– Klusej.
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.
A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.
Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.
– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.
– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.
– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?
– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!