Jau nazcik dīnu nabeja saulis. Mežs stuovēja tukšs, kluss. Daža vuornys naliduoja – tik tukšs beja mežs.
– Cauri ir, taisīs iz zīmu, – saceja Luoceits.
– A kur putyni? – vaicuoja Ezeits.
– Taisuos. Syltynoj lygzdys.
– A Vuovere kur?
– Izlīk sovu caurumu ar sausu vylnu.
– A Začs?
– Sēd sovā olā, elpoj. Gryb pīelpuot iz vysys zīmys.
– Vot duraks, – pasmaidēja Ezeits.
– Es jam saceju: pyrms zīmys napīelpuosi.
– A jis?
– Pīelpuošu, soka. Elpuošu i elpuošu.
– Laižam pi juo, varbyut kai paleidzēsim. – I jī atsapruovēja pi Zača.
Zača ola beja kolna trešajā pusē. Nu vīnys pusis Ezeiša sāta, nu cytys – Luoceiša sāta, a nu trešuos – Zača ola.
– Redz, – saceja Luoceits. – Ite. Ei, Zač! – jis aizaklīdze.
– Nu, – nu olys atguoja apsluops bolss.
– Kū tī dori? – vaicuoja Ezeits.
– Elpoju.
– Daudz pīelpuoji?
– Vēļ nā. Puseiti.
– Gribi, mes paelpuosim nu viersa? – vaicuoja Luoceits.
– Nasaīs, – beja dzieržams nu olys. – Maņ durovys.
– A tu pataisi škierbeņu, – saceja Ezeits.
– Attaisi vaļā par drupaneņu, a mes elpuosim, – saceja Luoceits.
– Bu-bu-bu, – atskanēja nu olys.
– Kū?
– Tiuleņ, – saceja Začs. – Nu, elpojit!
Ezeits ar Luoceiti atsagula placu pu placa i suoce elpuot.
– Fu!.. Fu!.. – elpuoja Ezeits.
– Fu-u!.. Fu-u!.. – elpuoja Luoceits.
– Nu, kai? – aizaklīdze Ezeits.
– Teik syltuoks, – saceja Začs. – Elpojit.
– A niu? – par minotu vaicuoja Luoceits.
– Nav kuo elpuot, – saceja Začs.
– Ej šī da myusu! – klīdze Ezeits.
– Dataisi durovys i leiņ uorā!
Začs dacierta durovys i izleida uorā.
– Nu, kai?
– Kai piertī, – saceja Začs.
– Verīs vīn, trejatā to lobuok, – saceja Luoceits.
– Mes niu vysu zīmu īsim da teve i elpuosim, – saceja Ezeits.
– A ka saļsi zemē, ej da mane, – saceja Luoceits.
– Voi pi mane, – saceja Ezeits.
– Paļdis, – saceja Začs. – Kai to, ka aizīšu. Tik jius da mane naeimit, labi?
– A parkū?..
– Pādi, – saceja Začs. – Pīluočuosit, i tod kas nabejs mani kai reize i apēss.