Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!
I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?
I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?
Nūkuop nu slīkšņa i īraugi... pļaņčku.
Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?
A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.
Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.
– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?
I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.
Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.
– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?
I te atskrēja Luoceits.
– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.
– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits.
– Skolu pīpliesi?
– Na-a! – saceja Luoceits.
– A kū to tu darieji?
– Dūmuoju, – saceja Luoceits.
– Es tože.
I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.
– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?
– Nadūmoju, – saceja Luoceits.
– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.
– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.
– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.
– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.
– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.
– Pajemit mani leidza!
– Eima!
I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.
– Eima, – saceja Luoceits.
Nu zuolis izleida Kāmeits.
– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?
– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!
– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.
Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.
Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.
– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.
– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.
– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.
Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?