Beidzūt jī ir kūpā, diveji viņ, tuoli paceli nu vysu. Tykuši pi jaunys pījiurys sātys nazkur nakurīnis vydā. Beidzūt. Diveji viņ. “Tok, ka nu kaids atīt?” apziņā īsamolda namīreiga dūma, i carātuos mīra ūstys iudiņus sašyupoj bailis.

Kaids atīs. I izviļks vierspusē tū, kas da ituo bejs apslāpts. Bailis, nadrūseibu i greizsirdeibu.

Lugys “Kaids nūteikti atīs” (originalvol. – “Nokon kjem til å kome”) autors ir Juns Fose (Jon Fosse) – norvegu rakstnīks, dramaturgs i tulkuotuojs, Nobela premejis literaturā laureats, kuram bolva pīškierta “par juo inovativajom lugom i prozu, kas dūd bolsu vuordūs naizsokamajam” i kurs nareši saukts par norvegu literaturys jaunū Henriku Ibsenu. Kai atzeimuojs pats autors, juo lugom īt par lobu, kod varūņu emocejis ir cīši aiztaiseitys ar vuoku i zam tuo vuorejās. Juo pyrmuo i vīna nu spālātuokūs lugu “Kaids nūteikti atīs” tam ir breineigs pīmārs.

Juna Fosis dorba tikšona Daugovpiļs teatra repertuarā nav najaušeiba. Fose roksta sovus dorbus jaunnorvegu volūdā (nynorsk), kuru raksteibā lītoj tik ap 10 % Norvegejis dzeivuotuoju. Daugovpiļs teatris īstudej izruodis latgaliski, volūdā, kurā runoj ap 8,8 % Latvejis dzeivuotuoju (2011. goda dati). Sovutīs īstudiejums “Kaids nūteikti atīs” ir sūļs iz tū, kab byuvātu tiļteņu storp jaunnorvegu i latgalīšu volūdu i tūs nesiejim, kurim ir daudz kūpeiga.