Roksta autore: Zane Grudule

Pībraucam pi kopu. Vakar ite jau vīnu reizi bejom, kab aplaisteitu vysys stateituos pučis, nūkaseitu nu pīminekļu pādejuos 24 stuņdēs izaugušuos syunys, puorkruosuotu sūleņu, izlyktu jaunu apmaleiti, principā puorplānuotu vysu ainovys arhitekturu i kū tik vēļ nā, kū babom juoīspiej padareit dīnu pyrma kopusvātku. Tok šudiņ itei jau ir ūtruo reize, kod asam kopūs. Nu reita atvedem grīztūs zīdus i ar gruobekleiti savylkom perfektys paraleluos linejis vysā myusu lauceņā. Ka kaids īs viertēt, myusu taisnuos gruobekļa vogys dabuos zalta diplomu. Iz munu vaicuojumu, voi tod grīztuos pučis navariejom atvest iz reizis pa taisnū iz kopusvātkim, baba atsoka: “Nu kai tod tys izavērs. Vysi brauks, bet mums piļneigi tukšs kops!” Septeni pūdi ledeņu, begoneju, mārteņrūžu i puorejūs staipiekņu vys jau šokā apsavainuoja.

Sagaidom vysus sovejūs, kas itūreiz brauc ar trejom mašynom, kam kotram ir cyta izpratne, kū nūzeimoj “izbraucam bez 20 vīnūs”, i lieneišam cālā sūlī īmam īškā. Skrīt nadreikst, tū īvuiceja jau bierneibā, cytaiž pamūdynuos myrušūs. Es bierneibā tuo nasaprotu – maņ ruodejuos, tys tok byus tik labi, ka jī otkon byus pasamūdušs! Vysi tai rauduoja, kod jī aizmyga, tok niu, nadūd Dīvs, pasamūss!

Lānajai īīšonai ir ari vēļ cyti mierki – redzēt, cik daudz cylvāku ir atbraukuši (itys piečuok tiks puorrunuots – voi apmaklātuoju skaits puorsyta paguojušuo goda kopu festivalu), kam ir jau radzātys suknis, i ar acim ir juonūgiun vysi rodi, ar kurim juoīt sasavasaluot. Ka vītejais cīms sastuov gondreiž tik nu radinīku, kai tys ir munā gadīnī, tod stuņde, cikom nūteik kopusvātku ceremoneja, ir par moz, kab ar vysim puorsprīstu koč voi elementaruos pīkluojeibys frazis par tū, kai izauguši bārni i cik itūgod leitaina vosora.

Itei ir ari šaļts, kod jaunuokūs dzymtys pīdareigūs īpazeistynuot ar kopu geografeju. Stuostu rodu puikam: “Ite guļ tovys babys muosa.” “Parkū jei ite guļ?” “Deļtuo, ka nūmyra,” atsoku bez ceremoneju. Jis dzeivoj laukūs, zyna, ka nuove ir dabeiga dzeivis sastuovdaļa. “I kas tys jai blokus?” puika prosa, ruodūt iz pīminekļa radzamū biļdi, kur sūpluok babys muosys karteņai īgrabta ari muosys veira biļde. “Tys ir juos veirs, tok nav nūmirs. Edz, tepat stuov, runoj ar tovu babu,” atsoku.

Tod atskaņ bazneickunga aizdavums īt tyvuok, kab suoktu kopusvātku Dīva vuorda liturgeju. Principā ir diveji veidi, kai pavadeit itū stuņdi kopūs. Vīns (pareizais): eistyn īt tyvuok i klauseitīs lasejumus, muoceibu i pīsadaleit lyugšonuos, ik pa laikam sajamūt komentarus nu apleik stuovūšūs rodu par tū, ka “pasaver, cik Zane svāta”.

Ūtrys variants (napareizais, tok eipaši vylynojūšais): izmontoj itū stuņdi rodu satikšonai, par kū nūteikti na eipaši prīcojās na tik katuoļu bazneica, bet ari rodu dvēselis, par kurom naatbiļdeigī pīdareigī naaizlyudz.

Nadūd Dīvs, ka vītejūs kopūs ir paglobuoti rodi kaidai Latvejis mārūga slaveneibai. Tai vīnu reizi, kod serials “UgunsGrēks” beja sovūs zīdu laikūs, rodu bārni pylnā bolsā šaļtī, kod bazneickungs nūpītnai skaiteja muoceibu par tū, kai myusu vysu dvēselis kūpā prīcuosīs dabasūs, ka viņ mes īsim iz bazneicu, īsasauce: “Ite ir Donats!!!” Akters i vysys vītejuos “UgunsGrēka” fanis pasagrīze suokumā pret seikū paparaci i piečuok – pošu nabogu Donatu, kurs beja apkrāsluojs prīstera atbiļdeiguokū šaļti.

Paguojušajā godā mums ar rodim pasaruodeja geniala ideja – ari īsim dzīduotu pi krysta i paleidzēsim vītejom damom. Agruok dzīduotuoju puļceņš beja tik pruovs, ka vajadzēja nest papyldu beņčus, tok pādejūs godūs palics vaira pavysam moz. Golvonais, kab leidza ir puotoru gruomota, kam tī vydā saraksteiti vysi vuordi. Izaruodeja, ka pats sarežgeituokais ir dzīduošona, īmūt procesejā. Dzīžūt liktiņa nūlamtū dzīsmi par Postordīnys brīsmem, reizē ir juomeklej leidzsvors iz smiļkšainuos stidzenis i juosasorgoj nu tik lelu skudru, kas varātu vīnā kūdīnī atpesteit mani nu kuoju eikšu.

Piec procesejis, kur suokumā īt krysta nesiejs, tod bārni, ministranti, goreidznīki i vysa ticeiguo tauta, kas pošuos procesejis karavanys beiguos na vaira cīneigai pīsadola, tok vys jau pļuopoj skaļuok par dzīduotuojim, sekoj muna meiluokuo daļa. Prīsters paceļ golvu nu puotoru gruomotys i aicynoj vysus bārnus saīt prīškā, kab dabuotu svieteibu. Agruok mes ar muosom, sajāmušys nu babys pabiksteišonu: “Nu, ejit, ejit, nastuovit!”, ījēmem vītys pyrmajuos rynduos, kam kas vys var byut lobuoks kai paruodeit vysim sovu jaunū, Viļānu tiergā pierktū kleitu i sajimtu iz golvys šļaku iudiņa. Ka i tys īt nu bazneickunga svietejamuos īreicis. Kopūs. Kod pasaaugom, guojom leidza mozuokajim rodu bārnim, kab jūs pīsavārtu i vuiceitu puomest krystu, kam, ka tu esi gondreiž 18 godu sajiems svieteitū iudisneņu kopusvātkūs, parkū lai 19 i 20 godu vacumā tys vaira nabyutu vajadzeigs? Eipaši tod, kod vysi puordabiskī spāki ir tik cīši napīcīšami, kab izsprīstu, kur īt vuiceitīs tuoļuok (kam itys vaicuojums byus dzierdāts vysmoz septenis reizes tamā dīnā).

Tai tod. Bārni saguojuši prīškā, i apleik stuovūšuos dzīduotuojis aizsuoc skaistuokū i prīceiguokū meļdeņu vysā kopusvātku paruodē. “Sveika, Jiuras zvaigzne”. Itei dzīsme ir kai “Līvu” “Eglīte” Zīmyssvātkūs voi “Balle Baložos” zaļumballē – tei īlein tovuos smedziņu krūkuos šaļtī, kod tū izdzierdi pyrmū reizi, i turpynoj kai uzbuozeigs ūds grīztīs golvā vēļ treis dīnys, pīprosūt, kab tū dzīduotu bolsā. Es vys dzīsmei zynu tik pyrmuos divejis riņdenis, puorejuo ir improvizaceja par Dīva muoti i Trejadeibu vīnu, kam ir slava myužam.

Kod bārni sajāmuši svieteibu i atsagrīzuši atpakaļ pi lapnūs vacuoku, laiks laistīs iz sātu. Vēļ pādejī vaicuojumi rodu vydā: “Nu, tod iz pusstuņdeiti īskrīsit? Mums sataiseits kotlys ar karbonadem,” i kopusvātku nūpītnuo daļa ir beigusēs. Skaidrys, ka tei pusstuņdeite izavērss par vysmoz sešom stuņdem, ka na divejom dīnom, atguodojūt aizguojušūs, vuicūt vacvacuoku glupeibys jaunuokajom paaudzem i svietejūt byušonu kūpā.

Vītnē katolis.lv ir eista pavuiceiba, kai uzavest kopusvātkūs. Roksta īvods skaņ itai: “Kopusvātki ir eipaša šaļts, kod sasapuļcejam kopūs. Dīvamžāļ pādejūs godūs, vacuokai paaudzei nūīmūt myužeibā, palicieji bīži tai pa eistam vaira naizprūt kopusvātku patīsū skaistumu i tradicejis dziļumu, bīži pat nazyna, kai kopusvātkūs uzavest i kū dareit. Nareši kopusvātki teik skaiteiti i var palikt tik par rodu kūpā sabraukšonu i kūpeigu laika pavadeišonu. Tok tai tam navajadzātu byut.”

Ari apjūmeigā Laurys Uzulis i Vitys Zelčis pietejumā “Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls” var skaiteit itaidu atziņu: “Jaunuokys paaudzis puorstuovu kopusvātku apmekliešonys mierki puorsvorā saistuos ar vareibu vīnā vītā satikt pazinis i radinīkus voi ari ar pīnuokumu apkūpt tyvinīku kopu vītys, na ar religiskū aspektu. Ari bazneickungi, kuri pīsadola i voda kopusvātkus, pīzeist, ka bazneicys i sabīdreibys izpratne par kopusvātku pamataizdavumim atsaškir, kluotyn vēļ – ar kotru godu vys vaira.” (Uzule, L., Zelče, V. Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls. Reiga: Mansards, 2014. 172. pl.)

Nanūlīdzami, itī puormatumi par pavieršu izaturiešonu pret religiskū pusi ir mārkāti ari munys paaudzis vierzīnī. Vystik, taipat kai leluokuo daļa tradiceju teik nūdūtys nu paaudzis paaudzē caur pīredzi, ari itei muna kopusvātku kai rituala vuiceišonuos kotru godu nūteik otkon i otkon. Cāluo īīšona kopūs ir cīna izruodeišona i bejeiba pret aizguojušajim; kopu puciešona na tik kopusvātku nedeļā, bet vysu cauru godu ir cīna i mīlesteibys aplīcynuojums. Šaļts, kod bārnus nūsvietej pi krysta, maņ beja kai garanteja, ka da cytu kopusvātku i svieteibys sajimšonys ar mani vyss byus kuorteibā. Sovutīs kopusvātku liturgejā sludynuotuo nūzeimi var da gola, da pošys sirds saprast tik tod, kod dzeivē daīt šaļts, kod tys ir vajadzeigs. Da nūteikta dzeivis pūsma tī ir tik vuordi, kas skaņ, na mīrynuojums i apsūlejums.

Maņ vys grybātūs ticēt, ka sūpluok religiskajai kopusvātku nūzeimei ari itys socialais i emocionalais konteksts ir tikpat svareigs. Tei vystik ir vīna nu ratūs reižu godā, kod vysa dzymta ir otkon kūpā i dūdās iz itīni kai iz svātceļuojumu. Asu pat puorlīcynuota, ka aizguojušī dzymtys pīdareigī, siežūt iz muokuļa malenis, eistyn prīcojās par tū, cik spieceigys saitis vīnoj jaunuos paaudzis. Atguodojūt vacvacmamu šaļtīs, kod vysi mozbārni i mozmozbārni satupa jai apleik pi cepļa i runuojuos vīns caur ūtru, asu puorlīcynuota, ka jei eistyn smaida.

Muna apsajimšona cytam godam? Īsavuiceit vysus vuordus “Sveika, Jiuras zvaigzne”! Ejit ar mīru!