Roksta autors: Edijs Strušels

Koč i itys roksts beja plānuots kai atskots iz aizvadeitajim ituos vosorys projektu koncertim, tys puorsavērte naleluos pošreflektivuos puordūmuos par skriejīni, muzyku i dzeivi. Lai pateikama skaiteišona.

“Mes dzeivojam laikā, kod vysa redzīs tik daudz, kod vysa IR eistyn daudz – nūtikšonys vynās cyta piec cytys i kotra jauna dīna nas vys jaunus puorsteigumus. Mes skrīnam pa dzeivi iz riņči, dzeidamīs piec nazkuo, kū reši kurs spiej nūgiut, i bīži viņ itys skriejīņs cylvāka dzeivē īnas laimi tik tod, kod skriejiejs ir nūrims i saprats, ka vysskaistuokais ir mīrs – īškejs mīrs – i pasauleigais skriejīņs – tik fons ceļā iz kū skaistuoku,” taišni itai grybātūs apraksteit pīdzeivuojumus i dorbus kū nese itei vosora – caur naskaitomim koncertim, pasuokumim i duorza dorbim beja vīns koncertcyklys, kurs mudynuoja dūmuot vysuvaira, dūmuot vysupatīsuok par sevi i vysupatīsuok par mums.

Vīnu nu ituo pasauļa (na)skriejieju, komponistu Andreju Selicki, mums beja tys gūds dzeivē satikt ituo gods vosorys vydā, kod jau bejom daudzys stuņdis pavadejuši mieginuojumūs i pyrmatskaņuojuši divejis jaunradeitys juo cykla dalis. Komponistu, kura saknis īt nu Latgolys, bet kurs leluokū daļu sovys dzeivis (kai jau daudzi nu myusu) ir pavadejs Rīgā, “puorgivom” piec Sarkaņu kopusvātku. Piec pavierseigys sasatikšonys i pyrmuo ocu skota reši kurs iz reizis īsadūmuotu, ka jis ir puorpasauleigs komponists – pavysam parosts sovā uorejā veidūlā, nu dzeļžaceļa stacejis atbraucs ar sovaidu salīkamū velosipedu, bet jau nu pyrmūs vuordu, raisūtīs sarunai, var nūprast, ka pasauļs, kurā jis dzeivoj, ir taids pats, kai juo muzyka – nasamuoksluota, trausla i patīsa, kurā kluotyn asūšs miļzeigs spāks, vareneiba i cyldanums.

“Cerības cereņš” ir cyklys, breineigs ostoņdaleigs cyklys, par kurū es izzynuoju pavysam najaušai – meklejūt goreiguos muzykys cyklus latgalīšu volūdā. Koč i goreiguo tradiceja Latgolā ir seneja i pīteikamai dziļa, koncertrepertuars ar goreigu saturu i atbylstūšu muzykalū materialu beja gryušuok atrūnams nakai saulaina dīna itymā vosorys laikā. Vystik cyklys ir radeits, i tei muzyka ir dinamiska, pīpiļdeita i dzeiva. Radeits pyrma pīcpadsmit godu. Radeits pyrma pīcpadsmit godu?! Tys ir pīteikami jauns, kab nabyutu vacs, bet pīteikami vacs, kab byutu zynoms. Kai es tū beju palaids garum? Piec vairuoku koncertu i sarunu apsazynoju, ka naasu vīneigais, kurs na tik nabeja sasatics ar itū muzykalū cyklu, bet ari ar pošu komponistu Andreju Selicki. Par speiti tam, ka jis ir i Leluos muzykys bolvys, i “Boņuka” sajiemiejs, leluokajai daļai jis ir naatkluots.

I vys vēļ tī pīcpadsmit godi nadūd mīra – parkū itei muzyka tik ilgu laiku beja nūsaglobuojuse klusumā i parkū myusu latgaliskuos goreiguos muzykys kūpainā patīseibā volda tukšums?

Atbiļde ir vīnkuorša, bet skaudra – koč i mums ir pīteikami daudz cīši lobu izpiļdeituoju, reši kurs “grib jimtīs” ar jaunradeitu muzyku, tei prosa daudz vaira atdevis, fiziskūs i emocionalūs resursu, kai ari spieju pasaļaut, apsazynojūt, ka itei muzyka kai izpiļdeituojam, tai klauseituojam ir jauna pīredze, kuruos kūduls pyrmajā sasatikšonys reizē var palikt naatkluots, naatkodāts. Itaidus riskus aiztaupa myusu ausei pazeistamuokys muzykys, tautā īmeiļuota repertuara izpiļdeišona. I myužam dzeivais “muzika-skriejieja” faktors – nu vīna pyrmatskaņuojuma iz jaunu “lelū projektu”, kurā cylvāks “parostais” naspiej izskrīt leidza, kuo rezultatā muzykys, kura pīdzeivuojuse tik pyrmatskaņuojumu, apjūms pīaug, i, byuteibā, laika i resursu iztryukuma deļ itai muzykai nateik dūta vareiba eistyn īsadzeivuot klauseituoju sirdīs. Tai izaveiduojuse “palākuo zona”, par kurū mes cikom kas narunojam, kurū mes cikom kas naatskaņojam, i tū, voi i cik bīži itī dorbi tiks izvylkti nu biblioteku dzeļmem, mums ruodeis tik laiks.

Myusu “Cereņa” stuosts itūgod izskanēja pīcuos bazneicuos, par atbolstu pasasokom Latgolys kulturys programmai. I mes ticim, ka cereņš i reizē ar tū ari cereiba turpynuos zīdēt kai muzykā, tai myusu pošu dzeivēs.