Roksta autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

18. oktobrī 100. dzimšonys dīnā pīminēsim Juoni Pujatu (1925-1988) – muokslys zynuotnīku i Latgolys keramikys pietnīku i popularizātuoju. Juo vuordu nareši varim atrast īvārojamu latgalīšu uzskaitejumā, tok patīseibā par Juoni Pujatu myusu dīnuos zynim gona moz. Kaids eisti beja Juoņs Pujats? Tū lobuok izzynuot paleidzēja juo muosys dāls, ari keramiks Mārteņš Krūņs (Mārtiņš Kronis).

Ruodīs, ka Juoņa Pujata 100. jubilejis svieteišonys golvonuo nūtikšona tyka aizvadeita jau ituo gods aprelī – Latgolys pūdnīku dīnu laikā, kod Latgolys Kulturviesturis muzejā nūtyka jam veļteita konference. Referatu temys beja vysaiduokys, tok par pošu Juoni Pujatu runuoja muokslys zynuotneica Evija Vasilevska, kura pamateigai īsadzilinuojuse arhivu materialūs i sūleja kod nabejs par Pujatu pīraksteit ari gruomotu, kai ari Mārteņš Krūņs, kurs vaira pasadaleja ar personeigu informaceju par Juoni Pujatu. Juo stuostejumā beja īkļauti fakti, kurī nav atrūnami nivīnā raksteitā olūtā. Tod ari nūsprīžu, ka Mārteņš byus eistais cylvāks, kurū aicynuot iz sarunu, kab gruomotu i periodikys radeitajam Pujata tālam pīškiertu leluoku dzeiveibu.

Pujati i Kuorklinīki

Juoņa Pujata dzymtys saknis meklejamys myusu dīnu Rēzeknis nūvodā – Nautrānu i Gaigalovys pogostā. Juo tāva Alfona (1891-1941) sāta beja tūreizejuo Makašānu pogosta Lelajūs Pujatūs (niu Nautrānu pogosta teritoreja). Ite ari eistuo vīta paskaidruot, deļkuo rokstā tuo golvonais varūņs teik saukts par Pujatu, na Pujātu, kai tys tradicionalai īrosts. Mārteņš Krūņs skaidroj, ka jūs dzymtys pavuorde viesturiski bejuse bez garumzeimis, taipat kai cīma nūsaukums i cytu tuo dzeivuotuoju, pīmāram, katuoļu bazneicys kardinala pavuorde. Dokumentūs garumzeime nazkod daraksteita kluotyn, īspiejams, “latvyskuošonys” nūlyukā, tai vysmoz daļa dzymtys oficiali palykuši par Pujātim, tok, pīmāram, Reigā, 1. Meža kopūs, iz dzymtys pīminekļa saglobuota eistuo pavuorde – Pujati.

Juoņa Pujata muote Anna (dzymuse Kuorklineica, 1887-1974) cālusēs nu Gaigalovys pogosta Strūžānu “Kaļveišu”. Jei beja školuotuoja – vuicejusēs Pīterburgys školuotuoju institutā. 20. i 30. godūs Anna Pujate struoduoja Strūžānu školā, kurā vuiceibu goda laikā ari dzeivuoja kūpā ar bārnim, sovutīs Lelajūs Pujatūs pavadeja vosorys.

Lai ari Pujatu saime sovu sātu pamete 2. pasauļa kara beiguos, kod laidēs biegļu gaituos, tamā apleicīnē ļauds vēļ pīmiņ ari vuordu Trideiši, kai itei dzymta tykuse īsaukta. Ari Juoņa Pujata bierneibys draugs, dzejnīks Romons Spaitāns (eistajā vuordā Romualds Zarembo, 1925-2023) sovā pādejā kruojumā “Spaitojam” (2023) dzejūli “Pūdars” veļtejs taišni Trideišu Juoņam. Par īsaukys rasšonūs Anna Pujate sovuos atmiņuos, kurūs fragmenti 2000. godu suokuos publicāti “Tāvu zemis kalendarūs”, roksta, ka varianti asūt diveji: vairuokuos paaudzēs dzims pa treis dālim voi ari muižai vajadziejs kolpuot treis dīnys nedeļā. Taipat asūt legenda, ka dzymtys veirīši nūluodeiti septeņuos paaudzēs piec tam, kod jūs prīškguojiejs, atsagrīžūt nu dīnasta, īraudzejs, ka juo leigova dzer kuozys ar cytu, i tū jauniču nūsits. I eistyn – leidz pat Juoņa Pujata paaudzei, kas ari asūt tei septeituo, vysi veirīši dzeivuojuši saleidzynūši eisu myužu. Mārteņš Krūņs stuosta, ka Trideišu sāta, kurū Spaitāns “Tāvu zemis kalendarā” publicātajuos atmiņuos aproksta kai Pujatūs vysuleluokū i vīneigū ar skuorda jumtu, piec 2. pasauļa kara nūjaukta i puorvasta iz Makašānim, kur tamā īreikuots klubs.

Kab uzvarātu, juolītoj īnaidnīka īrūči

Padūmu okupaceja Pujatu saimei nasūleja nikuo loba. Juoņa vacuoki ar tū jau beja īpasazynuši 1920. goda suokuos, kod boļševiki, kas tūlaik atsakuope nu Latgolys teritorejis, raudzeja Alfonu pakļaut pīspīdu mobilizacejai, tok jam izadeve izbēgt i nūsaglobuot mežā. Kab atsarībtu, boļševiki arestēja juo nasen apjimtū sīvu Annu, kura beja gaideibuos. Jei tyka evakuāta iz Krīvejis cītumu, kur nūmyra ari juos bierneņš. Piec Latvejis i Padūmu Krīvejis mīra nūsliegšonys 1920. gods augustā Anna varēja atsagrīzt Latgolā pi veira.

Par tū, ka Juoņs Pujats jau 1940. godā bejs nūskaņuots pret okupantu varu, līcynoj Romona Spaitāna atminis par jūs gimnazejis godim Rēzeknē. Padūmu varys agitatori beja sataisejuši školys avīzi par “jaunū gaišū un vacū nikam nadereigū dzeivi”. Spaitāns roksta, ka Pujata kareiveigais raksturs navariejs sasamīrēt ar itaidu napatīseibu: “Jis slapyn attaisa lejis stuova ādamustobys lūga aizvērtni un aicynoj īleist naktī tū stendu sapūsteit. Muna kača dūša nūsarausteja, un jis nakts malnumā aizguoja vīns pats. Beidzūt Juoņs atsagrīze un taids ruoms īleida sovā gultā, nūsaceidams, lai kluseju. Ūtrā dīnā ar malnu kruosu “samaļavuotū” lopu jau agri nūjiems školys sorgs. (..) Sorgu izbuore, bet nikaidu pādu nasadzyna.”

1941. godā Alfons Pujats tyka apcītynuots, saime jū nikod vaira nasatyka. Kara beigys Juoņs kūpā ar muoti, jaunuokū bruoli Kazmeri i muosu Gabrielu sagaideja Kūrzemē. Vacuokuo muosa Leontine beja emigrējuse i piečuok dzeivuoja Kanadā. Saime puors godus vēļ palyka Kūrzemē, bet Juoņs devēs iz Reigu, kur tyka pi videjuos izgleiteibys dokumenta i suoce vīnlaiceigai studēt muokslys zynuotni i jurisprudenci, obejuos fakultatēs ari par lobom sekmem sajēme stipendeju. Lai ari šaļtim biografiskūs rokstūs teik nūruodeits, ka tys dareits praktisku īmesļu deļ, kab varātu uzturēt saimi, Mārteņš Krūņs tam eisti napīkreit. Tys nūteikti bejs lels atspaids, tok studeju izvieli nūsacejuši pavysam cyti apsvārumi. Jurisprudencis studejis jis komentiejs ar vuordim, ka “kab uzvarātu sovu īnaidnīku, ir juolītoj juo īrūči”, ar īnaidnīku, saprūtams, dūmojūt tuo laika padūmu okupacejis varu. Sajimt divejis stipendejis nadreikstēja, bet, par laimi, tys atsakluoja tik studeju beiguos, kluotyn vēļ – tū navajadzēja ari atmoksuot.

Pujatam asūt bejušys enciklopediskys zynuošonys par vysaidom jūmom. Jis variejs daudz kū citēt nu golvys, pīmāram, “Indriķa hroniku”, kluotyn vēļ nūsaucūt puslopu i rindeņu. Mārteņš soka, ka myusu dīnuos, kod daudz teik runuots par myužizgleiteibu, Pujats vys jau byutu tics pi vēļ vairuoku izgleiteibu, pīmāram, baltu filologejā i viesturē, kas jam bejušys tyvys. Tok muokslu jis izalasejs studēt partū, ka tei bejuse mozuok pakļauta varys cenzurai i konjukturai. Eipaši jau tautys muoksla, kam navajadzēja pīsamāruot socialistiskuo realisma praseibom.

Gruomotys “Latgales keramika” (saraksteita 1985. godā, izdūta 2002. godā jau piec Juoņa Pujata nūīšonys myužeibā) prīškvuordā muokslys zynuotnīks pasadola ar skaistu stuostu, kai laikā, kod vuicejīs Strūžānu pamatškolys 1. klasē, tuos pogolmā ībraucs pūdnīka vazums. Tī jis tics pi muola zvona, kuruo myužs nav bejs ilgs, tok tuo skanis goreigi pavadejušys ari Latgolys keramikys pietnīceibys dorbā. Mārteņš Krūņs aplīcynoj ituo stuosta patīsumu i komentej, ka Pujats bejs ari gona poetiskys, tok juo interesē par pūdnīceibu vaira pastreipoj sovā ziņā racionaluokus apsvārumus – vareibu ar tautys muokslys paleidzeibu ceļt vysūs laikūs apspīstūs latgalīšu pošapziņu. “Jis beja izteikts nacionalists, bet vysupyrma – latgalīšu nacionalists,” soka Mārteņš. Vysūs laikūs jam ari tics pīsīts “Latgolys separatismys”, lai ari Pujats nikod naasūt gribiejs koč kaidu Latgolys atsadaleišonu, tik tū, lai latgalīšus uztver kai taidus pošus cylvākus, kai vysi puorejī.

Latgolys keramikys augšoncieliejs

Juoņs Pujats eistyn muocēja apspielēt sovus pretinīkus, kab dabuotu tū, kas dūd lobumu Latvejai i Latgolai. Saisteibā ar Latgolys keramiku juo darbeibys leluokuos viersyunis meklejamys 50. godu vydā i 80. godu suokuos. Piec 2. pasauļa kara pūdnīkim beja izlykti cīši leli nūdūkli, kam jūs skaiteja par “parazitiska dzeivis veida” pīkūpiejim. Jau legendars ir stuosts, kai Pujats 1955. godā ar divejim čemodanim, kas pylni ar lobuokū Sylajuoņu keramiku, aizguojs pi republikys vadeibys, kur pīruodejs, ka tei ir muoksla, na ryupnīceiba, i lics samazynuot nūdūkļus. Leidzeigā veidā jis izdabuojs, ka pūdnīkus suoc uzjimt Muokslinīku savīneibā. Taipat 50. godūs piec Juoņa Pujata iniciativys aizasuokuse keramikys izstuožu reikuošona. 1957. godā nūtykuse pyrmuo leluokuo Sylajuoņu keramikys izstuode Reigā piec 2. pasauļa kara, kas puornūvadnīkim radejuse lelu interesi. Jis aktivai īsasaistejs ari Latgolys kulturys nedelis organiziešonā Reigā 1958. godā. Taipat Pujats 50. godūs īsastuojs par tū, ka Rēzeknē vajadzeiga muokslys škola, kas 1959. godā ari tyka nūdybynuota kai Reigys Lītiškuos muokslys vydsškolys filiale.

Tok 1959. gods Latvejis viesturē īsazeimej ari ar nacionalkomunistu darbeibys sagruovi, kuo rezultatā varys attīksme pret vysaidim, tymā skaitā kulturys, procesim mainejuos. Sevkurys izpausmis, kuruos varēja skaiteit par nacionalistiskom, tyka īrūbežuotys voi aizlīgtys. LPSR vadeiba iz prīšku padeveigai piļdeja Moskovys nūruodejumus, nadūmojūt par latvīšu interesem, kai tū t.s. “Hruščova atkušņa” laikā beja raudzejuši dareit nacionalkomunisti.

Vēļ vīns legendars stuosts ir par 1975. gods PSKP CK Plānuma lāmumu par tautys dailamatnīceibys atteisteibu PSRS. Juoņs Pujats jau otkon tū muocēja izmontuot Latgolys interesēs, iz tū atsasaucūt vysur, kur tik tys beja īspiejams. Ar itaidu pamatuojumu jam izadeve ari tikt pi Moskovys atļuovis pyrmūs Latgolys pūdnīku dīnu organiziešonai 1980. godā, taipat ari nūorganizēt vierīneigu Latgolys keramikys izstuodi Moskovā 1982. gods septembrī. Evija Vasilevska žurnalā “A12” roksta, ka pietejumi arhivūs pīruoda, ka taišni Juoņa Pujata izcyluos stratega i muokslys menedžera prasmis ļuovušys tai tapt. Mārteņš Krūņs soka, ka Moskovys izstuodi Reiga nabyutu atļuovuse – Pujats tū vysu meistareigai izkuortuojs PSRS golvyspiļsātys koridorūs. Tū pīruoda ari laikabīdru atminis, ka vītejuo mārūga varys puorstuovim izadeve padareit tai, ka Pujats kai izstuodis organizators tuos atkluošonā stuovēja pošā aizmugurē i natyka pi publiskys uzmaneibys. Piečuok jis nu tautys muokslys procesu tyka pastumts molā ari Latvejā.

Praseigums i Latgolys mīlesteiba

“Paceļt sauleitē Latgolu” ir fraze, kurū myusu sarunā, raksturojūt Juoņs Pujata mierkus, Mārteņš pīmiņ na reizi viņ. Nareši rokstūs par Pujatu teik pīmynāts juo poša citats: “Par Latgolu ir juodūmoj vysur. Reitūs un vokorūs. Un kotru dīnu Latgolys lobā ir juoizdora kaut nalels darbeņš. Tod tova dīna nav bejuse veļteigi nūdzeivuota”. Ruodīs, ka jis eistyn dzeivuojs piec taida principa. Cīši praseigs, bet tikpat cīši Latgolu mīļojūšs – taids īsazeimej Juoņa Pujata tāls. Taidu jū sovā atmiņu gruomotā “Vēstule tēvam” (1999) pīmiņ ari Bārtuļs Buļs (1923-2005) – tieļnīks, kurs kūpā ar Ontonu Velikānu padūmu okupacejis laikā sataiseja pīminekļus lelam skaitam Latgolys sabīdryskūs darbinīku. Buļs i Velikāns beja īpasazynuši liegerī – vīns tī beja tics kai legionars, ūtrys – ari kai padūmu varai nalojals cylvāks. Piec atsagrīzšonys Reigā jī obeji vuicejuos tautys muokslys studejuos, tok par profesionalim muokslinīkim navarēja tikt saukti. Dreiži jī sasadraudzēja ar Juoni Pujatu, kurū Buļs raksturoj kai pīminekļu taiseišonys īvārojamajim latgalīšim “golvonū ideologu”. Buļs roksta: “Kab suoktu veiduošonu akminī, J. Pujats pīpraseja paruodeit īdūmuotū skici. Taiseju pat vairuokys. Suokumā jis švuorbuojuos par munom i Ontona spiejom. Beja juoizdūmoj vyss nu idejis da veiduošonys, izkaļšonys i pastateišonys, kam nadreikstēja samaituot akmini. Kauns byutu ari jam, ka mes koč kaidu tī pīminekleiti izlyktu taidim izcylim Latgolys dorbūnim.” Pujats paleidziejs ari gadīņūs, kod rodušuos problemys augstuokuos varys leiminī, jam otkon izadevs atrast eistūs īrūčus, ar kurim uzvarēt pretinīku, pīmāram, sasaucūt ekspertu komiseju, kas attīceigū pīminekli atzynuši par pīmāruotu. Juoņs Pujats beja ari iniciators vierīneigai Bārtuļa Buļa dorbu izstuodei Reigys pilī asūšajā Viesturis muzejā 1983. godā, kod muokslinīkam tyka svieteita 60 godu jubileja. Buļs i Velikāns ir autori ari Juoņa Pujata muotis Annys pīminekļam ar nūsaukumu “Lauku školuotuoja” 1. Meža kopūs.

Ari Mārteņš Krūņs soka, ka, pīmāram, atlosūt dorbus Moskovys izstuodei, pi pūdnīku braukuse vasala delegaceja. Ka cyti raudzejuši izasaceit tolerantai, Pujatam naasūt bejs problemu nūsaukt lītys eistajūs vuordūs, lai ari autori par tū šaļtim ari apsavainuojuši.

Reizē Mārteņš raksturoj Juoni Pujatu kai cīši lobu pedagogu. Jis pats sovā dorbā vysod pīlītojūt t.s. “Pujata sistemu”. Kaida tei ir? Te juoatsagrīž laikā, kod Mārteņš Krūņs suoce vuiceitīs keramiku: “Pošu pyrmū es suoču taiseit seikplastiku. Sataisu sovu pyrmū zyrgu, lapnys atnasu Juoņam: “Verīs!” Jis soka: “Mārteņ, cīši labi!” Es laimeigs, bet tod jis turpynoj: “Pasaver iz tom prīškejom kuojom, tī vajadzātu tai i tai, pasaver iz golvu, tū nadaudz vajadzātu tai, pasaver iz mugorys izlīkumu, tū varātu iztaiseit lobuok, vēļ tei asteite…” Beiguos izaruodeja, ka tī tok nikuo loba nabeja, bet jis mani nu tuo naatsyta. Ka jis byutu pasacejs, ka tys ir pādejais syuds i lai taisu jaunu, es tok ūtrū reizi nabyutu taisejs!”

Juoņa Pujata rodūs bejs daudz pedagogu, ruodīs, ka taišni nu muotis pusis īdzymta ari juo leluo mīlesteiba pret Latgolu. Annys Pujatis atmiņuos var puorskaiteit, ka juos tāvs Kazmers Kuorklinīks draudziejīs ar Andryvu Jūrdžu, paziņs Pīteri Miglinīku, respektivi, koč kaidā veidā bejs īsaisteits Latgolys nacionaluos atmūdys procesūs. Ari Romons Spaitāns roksta, ka “skaidri jiutams, ka muotis vuords un gors Juoņam beja augstā cīnā vysu myužu”.

Vysapleik čekys agenti

70. godu suokuos Juoņs Pujats beja sataisejs naformalu svātdīnis školu Reigys latgalīšu inteligencis bārnim. Tū apmeklēja ari Mārteņš Krūņs, kurs soka, ka Pujatam gribiejīs pasadaleit ar tom zynuošonom, kū nivīnā školā navuiceja. “Tī varēja byut 10-15 bārni vacumā nu 10 leidz 18 godim. Kotrai nūdarbeiba tyka izvālāta kaida pamattema – tautys muzyka, tautys muoksla, Latgolys viesture, volūdys vaicuojumi. Tys beja tik interesanti!” pīmiņ Mārteņš. Vosorā nūbraukuši ari iz Latgolu, bejuši cīmā pi keramiku. Tai kai školu apmeklēja na tik bārni, bet ari jūs vacuoki, raisejušuos cīši interesantys diskusejis – pīmāram, par tū, kurys Latgolys pusis izlūksnei juobyut latgalīšu literaruos volūdys pamatā. Diskuseju rezultatā tykuši pi atzinis, ka, leidzeigai kai latvīšu literaruos volūdys pamats ir vydsdialekts, ari latgalīšu volūda juoveidoj iz Latgolys vydā runuotuos volūdys bāzis. Juoņs Pujats ari skaitejs, ka t.s. “Stroda ortografeja” ir nūvacuojuse i divskaņus vajadzātu pīraksteit kai divskaņus, pīmāram “uo”, na “ō”, kai ari “ie”, nā “ē.” Mārteņš stuosta, ka Pujats jau tūlaik lītuojs apzeimiejumu “uo”. Taipat svātdīnis školys dalinīku vydā bejuši kai Fraņča Trasuna, tai Fraņča Kempa 1917. gods pozicejis pīkritieji, tok ite kūpsauciejs naasūt atrosts. “Vēļ beja diskuseja par tū, kas ir Latgolys sirds – Ludza, Daugovpiļs voi Rēzekne? Maņ patyka, ka Juoņs saceja, ka Ludza varātu byut oknys!” smejās Mārteņš.

Dīvamžāļ piec napylna goda svātdīnis školys darbeiba pieški apsaruove – Juoņs Pujats tyka izsaukts iz Vaļsts drūseibys komiteju (VDK) aba čeku, kur lykts saprast, ka buržaziskuo nacionalisma i latgalīšu separatisma ideju izplateišona jaunuotnei nav pīļaunama.

VDK jam pastyprynuotu viereibu pīvērse jau nu 50. godu beigu. Bejušys vairuokys krateišonys, izsaukumi iz “Styura sātu”. Mārteņš Krūņs stuosta, ka tod, kod piec VDK arhivu publiskuošonys apsaviers agentu kartoteku, saprats, ka tī bejuši Pujatam vysapleik. “Tī beja juo cīši lobs draugs gleznuotuojs, kas savervāts jau 1947. godā. Nu muokslinīku apryndu tī beja daudz – ar cīši skaistim i lelim vuordim. Es napazeistu cīši daudz Juoņa paziņu, jam jūs beja tyukstūšom. Bet nu tuos mozuos dalenis, kū pazeistu, jau saskaiteju 12 cylvāku.” Kartotekā Mārteņš atrads ari kaida arhitekta – svātdīnis školys dalinīka tāva – karteiti. Prūtams, nav zynoms, cik daudz kurs stuostejs i kurs tū darejs pīspīdu kuortā, kurs breivpruoteigai. Tok Pujata paziņu lūkā bejs ari cylvāks, kura tāvs struoduojs VDK, jis asūt breidynuojs par krateišonom. Mārteņš pīmiņ, ka 70. godu suokuos kaidu dīnu juo muote Gabriela pībuozuse juo mugorsūmu pylnu ar izlītuotim ītynamajim papeirim, kab tei izavārtu pylna. Atpakaļceļā tūs vītā vydā beja tymā laikā aizlīgtuos gruomotys, kū Krūņu saime nūglobuojuse sovā gruomotu plauktā. “Vysu, prūtams, navariejom atnest, bet jis atlaseja tuos, kuruos jam byutu cīši žāļ pagaisynuot,” pīmiņ Mārteņš.

Struoduot atsapyušūt

60. godūs Juoņam Pujatam tyka līgts turpynuot struoduot par pasnīdzieju Muokslys akademejā. Jis turpynuoja publicētīs presē, kur ari muocēja aiz “pareiza” viersroksta i īvoda nūglobuot koč kū, kas cytaiž varbyut ari nabyutu nūdrukuots.

Sova rakstura dieļ Pujats šaļtim teik saukts par sarežgeitu personeibu, kai jau ar bezkompromisu cylvākim mādz gadeitīs. Vīnkuorša nav bejuse ari juo personeiguo dzeive – attīceibuos ar vairuokom sīvītem dzymuši seši bārni. Mārteņš Krūņs pastreipoj, ka par vysim bārnim jis cīši ryupiejīs. Tū aplīcynoj ari Pujata vacuokuo dāla itūgod Latgolys pūdnīku dīnuos publiski saceitais, ka “tēte mums beja kolosals”, kai ari dzymtys plašuo puorstuovnīceiba tymā pasuokumā. “Jis skaiteja, ka bārni ir juoapguodoj. Juoņam vysod koč kur beja nazkaids duorzs ar auglim i ūgom. Lai pats varātu iztikt i uzturēt bārnus, jam beja ari keramikys darbneiceņa. Jis, prūtams, nivīnam tūs dorbus naruodeja, partū ka tei nabeja Latgolys keramika, bet teiri naudys peļneišonai. Juoņs tūs sauce par pluocinim – izrullej muolu, izrytynoj malenis, izglazej raibu īškpusi i atdūd “Daiļradei” (tautys dailamatnīku ražuošonys apvīneiba – L.M.). Tūs puorsvorā izmontuoja kai palnu traukus. Taidus jis lepēja symtim gobolu i otkon lyka čemodanūs. Juoni vysu myužu pīmiņu ar divim lelim čemodanim rūkā,” soka Mārteņš i turpynoj, ka ar tim čemodanim Pujats braucs iz Jelgovu, kur atsaroda ražuošonys apvīneibys “Latvijas keramika” golvonuo darbneica. Tī jis “pa blatam” variejs jūs naktī izdadzynuot, kab piečuok atdūtu jau pīmynātajai “Daiļradei”.

Mārteņš soka, ka nasaprūt, pa kuru laiku Juoņs vysu varēja īspēt – vēļ jau ari braukuot apleik, runuot ar pūdnīkim, kai ari turpynuot tikt pi jaunu zynuošonu, skaitūt gruomotys, kuruos vysod ar zeimuli pastreipuojs svareiguokū. Mārteņam eipaši atmiņā palykuši storpkaru perioda Saeimys stenogramu izdavumi ar Juoņa pastreipuojumim i komentarim. “Papyldus vysam maņ ir treis leli padūmu laika albumi, kur jis ir sataisejs genealogiskū kūku – pa Kuorklinīku lineju leidz pat 1640. godam. I tys ir Latgolā, kur bazneicys gruomotys daudz kur tyka iznycynuotys!” Mārteņš stuosta, ka daļu dzymtys kūka jau asūt digitaliziejs i plānoj tū turpynuot, kod aizīškys pensejā.

Pujata attīksmi pret dorbu labi raksturoj kaida Mārteņa atmiņa par cīmuošonuos pi Juoņa laukūs: “Ari brauču pi juo seikplastiku paveiduot, vāžu formys zeimēt. Nu reita jis soka – tagad nikuo nastruoduosim, īsim, atsapyušūt paškaļdeit molku. Tei byus reita rūsme. Kod tys padareits, jis soka, ka tagad atsapyušūt varātu seikplastisku pataiseit. Piec kaida laika – īsim, atsapyušūt uzraksim lauceņu pupom. Tod – īsim, atsapyušūt pazeimēsim. I tai mes “atsapyutem” nu ostoņu reitā leidz ostonim vokorā. Nikuo nastruodojom, tikai atsapyutem! Jis saceja, ka lobuokuo atpyuta ir nūdarbeibys veida maiņa.” 

Pujata montuojums

Juoņa Pujata muosa Gabriela Krūne (Krone, 1931-2017) 90. godu beiguos Latvejis Vaļsts arhivam nūdeve juo personeigū arhivu – ap 5000 dokumentu, kas puorsvorā līcynoj par Pujata profesionalū darbeibu. Attīceiguo arhiva fonda aprokstā nūruodeits, ka lela daļa itūs dokumentu ir apdaguši. Mārteņš Krūņs stuosta, ka tei asūt pavysam nalela daļa nu tuo, kas varātu byut, ka guņs byutu saudzeiguoka – Pujata dzeivūklī vysys sīnys bejušys nūkluotys ar plauktim, kas pylni ar gruomotom, dokumentim, keramikys dorbim. Tok ar tū taipat napītics, partū daudzi kas tics izvītuots ari darbneicā Vacreigā, kurā izacēle guņsgrāks. Tī lela daļa dokumentu izgluobti, tik bejuši apdaguši i salīti ar iudini. Tok tys, kas piečuok puorvasts jau iz Mārteņa darbneicu Rēzeknis nūvoda Drycānu pogosta Pekšūs, guņsgrākā sadedzs piļneibā, tymā skaitā gruomotys, ari kastis ar fotografejom, kuruos Pujats nazkod, īmūt kuojom, īmyužynuojs praktiski vysu Latgolu. Dīvamžāļ ar tū nalaimis vēļ nav beigušuos. Piec kaida laika nūdaguse jau cyta Mārteņa lauku sāta, iz kurū piec muotis nuovis jis beja puorveds daļu juos personeigūs montu, tymā skaitā sovys vacmamys Annys Pujatis ar Juoņa paleidzeibu saraksteitū apjūmeigū kulturviesturyskū pietejumu par Pujatu i Kuorklinīku dzymtom, kuruo fragmenti publicāti “Tāvu zemis kalendarā”. Vystik vēļ ir nalela cereiba, ka varbyut pi kaida dzymtys piecteča varātu byut sasaglobuojuse tuo kopeja, tok cikom kas taida nav atrosta.

Sovutīs kaidu daļu Pujata keramikys kolekcejis nazkod iznycynuojuse bejušuo sīva. Tok 2018. godā Mārteņš Krūņs Latgolys Kulturviesturis muzejam izduovuoja vaira nakai 300 vīneibu lelu Pujatu dzymtys keramikys kolekceju, kuruos hronologiskī rūbeži ir nu paguojušuo godu symta 30. godu leidz pat myusu dīnom.   

Pujata pīmiņa myusu dīnuos

Laikabīdru atmiņuos Juoņa Pujata vuords vys vēļ pasaruoda, tok ruodīs, ka jaunuoki ļauds par jū zyna vysai moz. Rokstu tū ar dīzgon lelu puorlīceibu kai nautrānīte, kurai leidz pat ituo roksta tapšonai zynuošonys par Pujatu beja cīši vierspusiejis. Deļkuo Juoni Pujatu pīmiņ tik moz? Mārteņš Krūņs uzskaita vairuokus faktorus. Vysupyrma, jis dorbuojuos padūmu laikā, kū myusu dīnuos rauga piec vareibys vaira nūklusēt. Pasasokūt Juoņam Pujatam, Latgolys keramika turpynuoja atsateisteit, pararuodeja jauni keramiki. Jis bīži teik saukts par školotuoju, izcalta Pujata leluo nūzeime. Tok Mārteņš Krūņs atkluoj, ka na vyss ir tik skaists, kai nu molys izaver. Na vysi, kurūs kaids pacieļs sauleitē, piec kaida laika grib atguoduot, ka jī viersyunē nav izkuopuši poši: “Vystragiskuokais, ka beja pūdnīki, kurūs Juoņs izcēle kai kucalānus nu muorka, bet jim piec tam tai sakuope golvā i beja: “Mes, mes, mes!”” Spūdrys pīmārs tam asūt poša Mārteņa mieginuojums īsastuot Muokslinīku savīneibā 1990. godā. Tys asūt bejs pyrmais i vīneigais gadīņs, kod kaidam Rēzeknē tys tyka atteikts jau pyrmajā – vītejuos organizacejis – leiminī. Parosti problemys rodušuos trešajā i pādejā pūsmā Moskovā, kod atkluotys kaidys “problemys” biografejā. Mārteņš skaita, ka tei bejuse īrībšona Pujatam, kurs jau 1988. godā beja nūguojs myužeibā. Nuokušajā godā jis vystik asūt uzjimts. Tok, asūt vydā pūdnīku vidē, saprats, ka daļai Pujata eistyn napītryukst.

Vēļ naasu paspiejuse aizdūt kaidu, pa munam, cīši svareigu vaicuojumu, kod Mārteņš Krūņs iz tū suoc atbiļdēt pats: “Reizem dūmoju, kai Juoņs justūs myusu dīnuos. Nu vīnys pusis, jā, informacejis pīejameiba, breiveiba, bet, nu ūtrys pusis, cylvāku attīceibys palyka taidys… Cīši daudzi nūzeimoj nauda. Tod ari suocēs tei daleišonuos – Rēzeknis rajona pūdnīki i Rēzeknis piļsātys pūdnīki, “Pūdnīku skūla” i vēļ koč kas. Nav tuo vīnojūšuo faktora, i tys ir tragiski.” Jis paskaidroj, ka Juoņa Pujata laikā vysaidu apleicīņu pūdnīki bejuši apsavīnuojuši Latgolys keramikys studejā. Taipat Mārteņš pastreipoj, ka tryukst spieceigu Latgolys keramikys teoretiku – tū paruodūt koč voi Latgolys pūdnīku dīnu izstuodis, kur radzama “Latgolā veiduota keramika, na Latgolys keramika”. Jis nūruoda: “Latgolys keramika ir kanons. Vysur i vysim soku tū, kū Pujats maņ īdzyna – tradiceja ir kai styga Sibirejis snīgā, kas ir div metri dziļš. Ka paspersi sūli pa labi voi kreisi, byusi snīgā puori golvai i nuokušajā pavasarī tevi atrass. Bet kam ir plotuoks pāds, leluoks talants, tys pa drupeitei tū stygu paver plašuoku.”

Pyrma dažu godu par Pujata personeibu atguodynuoja Rēzeknis teatra “Joriks” izruode “Muols”, kurā spielēja ari Mārteņa Krūņa dāls, akters Juoņs Krūņs (Jānis Kronis). 2020. godā Rēzeknis piļsāta izsludynuoja Juoņa Pujata pīminekļu metu konkursu, kab iz juo 100. dzimšonys dīnu tū varātu pastateit. 2021. godā tyka paziņuots uzvarātuojs – sviļpaunīks zyrga i juotnīka veidūlā. Nu tuo laika par itū pīminekli nikas vaira nav dzierdāts. Kod pīmiņu itū faktu Mārteņam, jis atsazeist, ka tū ir palaids garum. Paruodu uzvarātuoja dorba karteņu. Mārteņa viertiejums ir skorbs: “Es pi taida nikod naītu.” Kaidu jis grybātu redzēt Juoņa Pujata pīminekli? “Asu runuojs ar vysim juo bārnim un ari daudzim pūdnīkim. Sacynuojums vīns – ka taisa pīminekli, tam juobyut taidā pat stylā kai Ontona Kūkuoja, realistiskam, i sūleņa ūtrā pusē. Tys nikas, ka cyti soka, ka Kūkuojs juojam nūst i juovad iz Rogovku, lai par jū aizmierst, partū ka jis ir čekys agents. Nivīns nazyna, kai tī ir bejs. Latgolā vysus godus, kai Kūkuojs suoce dorbu kai kulturys darbinīks, jī ar Pujatu ir bejuši placu pi placa, obeji ar portfeleišim. Taidi lai jī tī ari palīk myužeibā. Tys byutu lobuokais variants.”