Stuosta autore: Laura Strode

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2025” Laura Strode ar stuostu “Lubuona valns” dabuoja ūtrū vītu. Pīduovojam dorbu puorskaiteit voi nūsavērt autoris skaitejumā ari portalā lakuga.lv. 

Lubuona valns

“Ē, Jur! Kai ta nu svīžās?” sābru Pīters paklīdz i pamat ar saļmineicu, gar žūgmali nūīdams.

“Ar akmini, ar akmini!” Jurs atklīdz i davalk cīšuok striču pynamū kuosi. Kai ta itymā bula nalaikā, naz, var svīstīs? Labi vēļ, ka pyunis golā zam ūzula var koč drupeit pasagluobt nu saulis storu.

Tiuleņ jau byus gotovs vysugaruokais kanepu stričs, kaida jis da šam sovā myužā nūpiņs. Jurs gon pats eistyn nazyna, kam jam taida gara striča vajaga, tok sazyn kas pruota aizkoktā ņūrd i boksta, ka tei byus cīši nūža monta. Jis aizmat mozga i lieneit satyn rytulī gotovū striču, par daudz aizkuss nu korstuma, lai prīcuotūs par labi padareitu dorbu. Pīsalīc pajimt nu bluča gola tukšū iudiņa skryuzi i lānā sūlī aizīt nūlikt jaunū striču pyunē. Rytuls saguojs lels i smogs, i paīt kaida šaļteņa, cikom jis puorcyloj vysu pi sīnys sakuortū maņteibu, atbreivuodams vysugaruokū i rasnuokū noglu, iz kuo tū pakuort.

Piec jis nūīt da okys pasadzert i tī tik atsadžaubās, ka skryuze palyka pyunē iz apguoztys bucys. Nu nikuo – dzert var taipat ari nu spaņa; i jis ceļ pustukšū kūka spani pi mutis. Nūsadziers i spani zemē laizdams, jis īrauga vacū sābru Anni lieneit īeimam pa vuortim. Kaids valns jū attreņcs itymā korstumā?

Ar tymsu skalineiti iz lobuos rūkys alkiuņa i rasnu vāzdu ūtrā rūkā, jei lieneit īsteberej pogolmā.

“Vasals, Jureit!” Anne sveicynoj sovā lieneigajā bolsā.

“Vasala, viņumuot!”

“Nu kai ta tev labi naīt?”

“Naīt, viņumuot, naīt,” Jurs atsoka.

“Oi, dāls, sīvys vajaga, sīvys! Redziesi, ka tod vyss tev saīs.”

Jurs nazkū nasaprūtamu pi seva nūņurd i syuta jū pi mamys ustobā.

Sīvys. Ptu! Kur ta tū sīvu lai raun? Vysys jamamuos jau pajimtys, a najamamuos jis najimtu, koč jam i zalta prīškā pabārtum. A tuoļuok par tyvejū apleicīni laistīs ari nasagrib – valns zyna, kaidu mārgu ar kaidom narakaiņom tod vēļ sātā īvessi. I ka jei gols golā vēļ napatiks, kai tu jū atpakaļ aizvessi? Nā, nā, ka nav, to pagaidom lai i nav. Padzeivuos mīreigai vēļ kaidu šaļteņu.

Koč i saule ite svylynoj kai ceplis, jis vēļ kaidu strēčeiti pastuov pi okys i ar acim puorlaiž skotu pogolmam, lieneit puorlykdams, pi kura dorba niu dastuot. Nivīna steidzama dorba navā, nu tod var ari nūleist kur nakur pažūbelē i sovā mīrā tēst gruobekļa zūbus.

Tai jis tī i nūsēd, laiku pa laikam pasabreinuodamīs, kū tei sābru Anne var tik ilgai ar mamu puorsprīst. Ževeru skaudzeite jam pi kuoju augtin aug. Pušdīnēs ari juo nivīns nasauc, koč i tai kai byutum jau laiks…

Kod vādars cīši našpetnai aizakūrc, tod jis mat gruobekļa zūbim mīru i štegavoj iz ustobu.

Mama sēd kuknē aiz golda i verās kuknis myureitī.

“Kur ta sābru Anne?” Jurs prosa, breinuodamīs, pa kuru šaļti Anne aizguojuse. Jis tok sēdēja taidā styurī, nu kura sātys durovys var saredzēt. Mož pa tū eisū šaļteņu, cikom jis aizguoja aiz styura izapruoveit?

“Anne?” mama pagrīž golvu iz juo pusi ar taidom acim, kaidys ir tim, kas niule tik pasamūduši. “Kaida Anne?”

“Nu tok sābru vacuo.” Jurs sabūž uzačus. Kas ta mamai? Puorkorsuse, voi? “Jei tok pi teve atguoja.”

“Nav te sābrīne bejuse jau kurs Dīva laiks,” mama atvācynoj ar rūku i lieneit slīnās kuojuos. “Laikam tok aizasiedieju, kuo? Juoparauga nazkas pušdīnem.”

“Juoparauga?” Juram otkon breinumi. Mama nu tīsys čudna palykuse. “A kas tymā pūdā?” jis pamat iz lelū muola pūdu pi pleits īreiša, kam puorsīts lyna dvīls. Cik viņ jis seve īguodoj, kod tys pūds stuov iz plitys, to tymā vīnumār ir putra.

“Tuo tu naisc,” mama pakrota ar pierstu kai mozam bārnam. “Tī maņ kumeļš perejās.”

“Mam.”

“Ni, ni!”

Niu Jurs vaira nasaprūt – mama uovejās voi kū. Paraustejs kamīšus, jis īīt kambareitī, izmakarej nu leluos bucys suoleita špeka gabaleņu, pajam plaukta golā nūlyktū tutineņu i nūšņuop taidu pabīzuoku škēli. Nu cyta plaukta pajam maizis kukuleiti i nūlauž gabaleņu, kū kluotyn dakūst. Vādars kūrc jau tagad. Nav laika gaideit rikteigūs pušdīņu. Ar vīnu špeka škēli ir par moz, i jam nūsagrīž ūtra, i treša, i cik ta tur vairs tuoli da catūrtai i pīktai…

Aizkūds, jis atlīk vysu vītā i īt nu kambara laukā, i uzskrīn mamai taišni viersā. Īruovs golvu placūs, jis gaida, ka mama sasabuors, a nikuo.

“Oi, dieleņ, kū ta tu te?” I jei aizskrīn tuoļuok iz kukni, nazkū sītā nasdama.

“Byus nu tīsys puorkorsuse,” Jurs nūdūmoj i īt otkon iz oku nūsadzert. Suoleitais špeks kaļtej vēļ trokuok par pušdīņlaika sauli.

Laizdams patukšū kūka spani zemē, Jurs pamat ocu iz vuortenim i palīk stuovam ar paplāstu muti i spani pusceļā.

Tymsu skalineiti iz lobuos rūkys alkiuņa i rasnu vāzdu ūtrā rūkā, sābru Anne lieneit īsteberej pogolmā.

“Vasals, Jureit!” jei sveicynoj sovā lieneigajā bolsā.

Jurs stuov i naatdžaubst, kū jai atsaceit.

“Oi, šudiņ korsts kai ceplī,” Anne nūsapyuzdama soka i atsaspīž iz sovys vāzdys. “Aizkusu īdama. Padūd, dieleņ, iudiņa, esi tik lobs!”

Jurs atsamūst kai nu dziļa mīga i pasagrīž iz pyunis pusi, kur iz bucys palyka skryuze.

“Tiuleņ, viņumuot.”

Cikom jis piec skryuzis, Anne dasteberiejuse da sūleņa ustobys golā i pyušās, mozū skalineiti nūlykuse sev blokeim. Nūraisa sovu boltū skusteņu, izpurinej i uzsīn atpakaļ.

“A paļdis, dieleņ, a paļdis!” jei soka, pajimdama nu juo pylnū skryuzi i caldama pi mutis. Anne dzer lieneitem i ilgai. Jurs īmat ocu juos skalineitē. Izaver tukšs, tik viņ kai salūceits dvīļa gols pošā apuškā.

Anne padzāruse nūsapyuš i atdūd skryuzi Juram.

“Itaida korstuma sovā myužā es vēļ nabeju redziejuse. Redzēs, redzēs, kaida tei zīma vēļ byus.”

Jurs i nazyna, kū atsaceit. Stuov skryuzi rūkuos grūzeidams i acs plikšynuodams. Mož na mama, a jis pats puorkarss, striču peidams, i nūredziejs Annis atīšonys?

“Nu kai ta tev labi naīt?” Anne nūprosa.

“Nu tai, koč kai…” jis lieneigi atsoka, aiz auss kaseidams. Pruots sasamets mozgūs, i jis vaira nazyna, kū dūmuot.

“Oi, dāls, sīvys vajaga, sīvys! Redziesi, ka tod vyss tev saīs.”

“Kur ta tū sīvu lai raun?” jam paspryuk.

“Ūja, ūja! Voi ta solā vaira meitu nava?” jei pasasmej.

“Eistyn jau nav,” jis tai kluseit i kauneigai nūmurminej. Tū gon jis nabeja dūmuojs skali saceit.

Anne otkon pasasmej i pakrota golvys.

“Ak to nav vaira nivīnys pa tovam pruoteņam, kuo?”

Jurs klusej i otkon grūza skryuzi rūkā, pieteidams tuos suonā īspīstūs rokstu.

“Nu ka tai, to juoīt da Lubuona valna. Mož jam kaida meita vēļ palykuse.”

“Nasasmej, viņumuot,” Jurs nūpurpinej i pasaver iz Anni car pīri.

“Nā, nā, par tīsys,” jei pavācynoj rūku. “Šaku, Upmaļu Ontis vaciks tai pi sovys ūtruos sīvys datyka. Tūlaik daudz ļaužu asūt nu nazkaidys narakainys apkrytuši kai myusys, i Ontis vacika sīva ari. I palyka jam treji bierneni bez mamys. Vysā myusu solā vysys meitys kai pļautin nūpļuove, ka nabeja i kuo vītā pajimt. I na pi myusu viņ. Nu to jis nūguoja pi Lubuona valna naktī, kod speid opolais mieness, aizpluovuoja da azara vyds, nūtyka pi valna dybynā i izpraseja jam vysušmukuokuos meitys. Tik striču vajadziejs labi daudz i labi garu kūpā sasīt, kab varātum atpakaļ krostā seve izviļkt. Valns raunūt vydā – nagrybūt taipat viņ meitys atdūt. Jam tī sasītī striči asūt sprukuši valī. Labi tik, ka jis tod jau bejs tik tiuli pi krosta, ka redziejs, iz kuru pusi kulinēt, i variejs izvilkt i seve, i jaunuos sīvys nu iudiņa laukā. Tik leidza dūtais pyurs gon bejs juolaiž valī – tam duka vaira napītics.”

“Oi, viņumuot, puosokys stuosti. Voi es kaids mozais bārns?”

“Ni nu puosokys, ni kuo,” Anne tai kai apsaskaiš, kai sasabūž. “Ka natici, to i navajaga. Ej, nūprosi Ontem pošam, kai tī beja.” I jei pajam sovu vāzdu, i lieneit slīnās kuojuos, i riktejās iz īšonu.

“Voi ta tu ustobā pi mamys naīsi?”

“Kam maņ tova mama? Maņ vēļ da Mežmalim juonūīt, cikom vokors nav uzkrits. Pi jiusu īguoju tik iudiņa nūsadzert.”

I tai jei nazkū pi seve kluseit purpynuodama izsteberej pa vuortenim i pasagrīž iz vokoru pusi.

Jurs stuov i kosa aiz auss. Nūgrūza golvys i otkon pakosa aiz auss. Ni to ticēt, ni to naticēt… Tai jau par Ontis vaciku i juo jūceigū ūtrū sīvu ļauds vysa kuo runuoja… Ei nu sazyn’, cik tī tuos taisneibys, cik damaluots… Ka Lubuonā valns dzeivuotum, tam jis eistyn natic, bet drupaneņu jau tai kai i grybātūs īticēt… I voi tik itūnakt nav opols mieness?

Tai ar sovom dūmom kaudamīs, Jurs gols golā nūsprīž, ka piec itik korstys dīnys darātum nūsamauduot. Tyvejuo upe izsusiejuse tai, ka juosagulst iz akminim, lai sasamārcātu; iz pūra azarim laistīs baist; a Lubuons nav nimoz tik tuolai. Apsagluos pa pakriesli zyrgu i nūbrauks iz tīni. A stričs juopajam, ar kū zyrgu sapeit i dasīt, kab naaizblūdej, cikom jis pa iudini.

***

Kai nūvakare kluot, tai Jurs zyrgā i duj prūm iz Lubuonu. Stričs, lai, leidza – i na vīns viņ. Nūtics azara molā, jis vēļ pajuodelej apleik, loba, drūsa kūka maklādams. Mieness jau labai paruopuojs puori mežim i speidynoj sovus opolūs suonus.

Sapiņs zyrgam kuojis i dasiejs, kab napamyuk, Jurs vēļ apsaver vysapleik, voi nivīna cyta tyvumā naredz, tod jam sovu vysugaruokū striču, dasīn pi izraudzeituo kūka, ūtrā golā aizsīn eisuoku striču, i, drēbis nūsvīds, apsīn tū sev ap vydu. Vēļ reizi pamets skotu vysapleik, voi nu tīsys jis ite iraida vīns, jis lieneit ībrīn azarī i, da jūstys vītai datics, laižās maut. Iudiņs solts, tok ceļa putekļus i dīnys korstumus taidā aizskoluot taišni labi.

Tai jis maun i maun, i maun tymsā, i suoc jau pamazeitem dakust. Palīk baist, bet labi tūmār, ka tys stričs jam ap vydu – koč varēs saprast, iz kuru pusi krosts, i kai nakai seve laukā izviļkt. I tod stričs juo tuoļuok vaira nalaiž. “Tod jau laikam juolein azara dybynā,” Jurs nūdūmoj. Baist gon ir, a ka jau tik tuoli datykts, to kū ta vairs… Jis īvalk dvašu labi dzili kryutīs i palein zam iudiņa.

Nicik tuoli – kai pošam ruodīs – jis nav tics, kod prīškā nu tīsys nūsastuoj valns.

“Tai, tai, Jur. Tu da mane cīmā sasataisejs?”

Jurs nu breinumim i nazyna, kū jam atsaceit.

“Cīmā gon,” jis beidzūt izmūka, burbuļu laizdams.

“Nu i kū ta tu nu mane gribiesi, Jur?”

Šaļteņu pasastyumiejs, Jurs izsper: “Sīvys.”

“Sīvys, soki?” valns brauka sovu buorzdu. “Nu ir maņ vīna meita taišni pracamūs godūs… Nu varātum es tev jū dūt… Tik kū tu man preteimā dūsi, Jur?”

Jurs apdūmoj šaļteņu i pīduovoj sovu zyrgu. Cyta nikuo jis nav īdūmuojs pajimt leidza.

“Zynu tova zyrga, zynu,” valns mat ar golvu. “Lobs tev zyrgs, lobs. Lai nūteik! Šakur muna meita, šakur juos pyurs. Ved nu sātā!”

Kur bejuse, kur nā, apsagiun jam ap koklu tymsnieja meituška garim motim kai iudiņa zuolem i īgulst jam rūkuos smoga skreine. Smokdams i reisteidamīs, Jurs perās tikt viers iudiņa. Vīnu rūku palaids vaļā, jis sagruob sovu striču i lieneit, lieneit valk sevi i sovu duorgū nostu laukā nu azara.

“Paleidz sova pyura iznest,” Jurs alsdams soka meituškai, i jei smīdamuos ar vīnu rūku paceļ vysu smogumu. Niu Jurs var ar obi rūkys viļktīs laukā.

Kū tiuļuok pi krosta jī dateik, tū smoguoka palīk nosta. Kod jau var ar kuojom dasnēgt azara dybyna i drūsai nūsastuot, Jurs laimeigai nūsapyuš i brīn ar jaunū bryuti i skreini krostā.

“Oi, Dīveņ, Dīveņ, laime, ka izkulinieju,” jis nūsoka i nūsaveļ tīpat iz krosta atsapyust.

Par šaļteņu jis attaisa acs i meklej nu azara izvylktū meitušku, tik juos nikur navā. I nu skreinis vīta vin. Ap koklu jam apsatiņs vacs teiklys, a teiklā īsakāruse vaca laiva. Pasasliejs sādu i aplaids skotu vysapleik, sova zyrga jis mienesneicā ari vaira nikur naredz. Vīneigi Lubuona nīdrēs nazkas nūtuoleit smejās.

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.