Roksta autore: Evija Maļkeviča-Grundele, muzeja “Ondrupinis lauku sāta” nūvodpietneica

Muna baba vysod ir sacejuse, ka Latgola ir Muorys zeme. Ka viņ byus vēļ kaids, kas skaiteis puotorus, tikom Latgolā byus mīrs i byus labi, tai jei ari saceja. Muna baba aizsaulē jau ir kaidus godus pīcus, i pa itim godim iz celim i īlom vys mozuok var maneit eistynys Latgolys babenis, kas ar kruosainu skustu golvā i sumceņu rūkā steidzeigai sūļoj bazneicys vierzīnī, kab īspātu iz kasnedelis svātdīnys mišu. Tai tik redzīs, ka ar munys babys aizīšonu aizsaulē izierst paaudze, kas sevī īmīsuoja sīviškeigu seikstumu, naatlaideibu i iztureibu, tymā pošā laikā saglobojūt dziļu sirsneibu i izcylu saimnīcysku dūmuošonu. Kai ar latgaliskū sīviškeibu ir myusu dīnuos?

Marts – sīviškeiba i dobys pasamūsšona

Marts maņ vysod ir saistejīs ar sīviškeibu. Vysupyrma, martam vys vēļ jiutama padūmu montuojuma atbluozme – tuļpu kolni i sīvīšu gūdynuošona 8. martā. Itei dīna, eipaši pādejuos desmitgadis laikā, teik vārtāta pretruneigai. Myusu dīnuos tū sauc par Storptautyskū sīvīšu dīnu, pastreipojūt tuos saisteibu ar sīvīšu ceiņu par leidztīseibu Eiropā i ASV jau 18. i 19. godu symtā[1], tai raugūt distancētīs nu padūmu laika interpretacejis. Pa ūtram, martā ir vēļ kaida eipaša dīna – 25. marts, kam ir divejaida nūzeime. Padūmu laiks tū īkruosuojs siereigā jutūnē, tok seņuok tei beja Pavasara Muorys dīna – šaļts, kod dobā suoc mūstīs dzeiveiba.[2] Tyka skaiteits, ka itymā laikā atsamūst kukaini i mežā doromī dorbi – molkys grīzšona – juopabeidz, kab natraucātu dobys ritmam, kukaiņu rūseibai i putnu lygzduošonai.

Latgalīšim ir daudzi tautysdzīšmu, kuruos pīmynāts Svātuos Muorys tāls. Muora ir vysys materejis i zemis boguoteibu aizguodne – maizis, lynu, pīna, lūpu, sātys pamatu i cylvāka dorba svieteibys globuotuoja, jei kūpā ar Laimu ryupejās par jaunys meitys gūdu, gataveišonūs preceibom, kai ari ir aizbiļdne vysim buorinim i dvēseļu pasauļam. Muora ir kluotyn godskuortu svineibuos, cylvāka myuža gūdūs i dzīdnīceibā, eipaši pi būršonuos vuordu. Svātuo Muora, eistyn kai kuorteiga i sīviškeiga latgalīšu saimineica, ir atbiļdeiga par saimisteibys labkluojeibu, saimis syltumu i saprateigu saiminīkuošonu. Tok, ka runoj par latgaliskuo pasauļa uztveri kūpumā, tū nav īspiejams atraut nu katuoliskuos tradicejis, kas Latgolys teritorejā īsasakņuojuse jau nu tuos īīšonys 12. i 13. godu symtā. Myusu dīnuos varim viņ nūviertēt, kai pyrma kristīteibys pasauļa redziejums i senejuokuo sluoņa Muorys tāls saplyuds i puortaps par Jaunovys Marijis kultu, turpynojūt saglobuot unikalu vierteibu sistemu i styprynojūt latgaliskū sīviškeibu ari šudiņ.

Muns Svātuos Muorys i latgaliskuos sīviškeibys tāls saistuos ar munu babu Mariju. Jei dzyma 1933. gods 13. augustā, gondreiž ap Svātuos Muorys dīnu (15. augustā)[3], kū katuoliskajā tradicejā atzeimoj kai Muorys zemis Karalīnis[4], Vysusvātuokuos Jaunovys Marijis dabasūs uzjimšonys svātkus. Tuo laika vaļdeiba dzymdynuotuojim naļuove jū nūsaukt latgaliskā vuordā par Muoru (Mōru), partū jī izalaseja palikt pi latvyskuos versejis – Marija. Itys stuosts maņ lyka aizadūmuot na viņ par latgaliskuos identitatis cenzuru, tok ari par latgalīša vīdū vīglumu, kas nasaspeitēja principa piec, bet mīreigai pījēme viersejuos kuortys spēlis nūsacejumus, kab turpynuotu uzturēt latgaliskū byuteibu sovā kasdīnā i īškejā vierteibu sistemā.

Svātuo Muora i Jaunova Marija viesturis i religiskajā kontekstā

Latgolā Svātuo Muora reizē teik saprosta i kai katuoļu tradicejis centralais tāls – saisteits ar Jaunovys Marijis gūdynuošonu dīvakolpuojumūs, svātceļuojumūs i tautys padīveibā –, i kai spieceigs regionaluos identitatis simbols, kas puorsnādz religiskū ītvoru i īmīsoj Latgolys kulturys pošapziņu, muotiškeibu i aizbiļdnīceibys ideju. Praksē ituos obejis nūzeimis saplyust, kam latvīšu mitologejā Muora ir vīna nu centralūs dīveibu – saisteita ar zemi, materialū pasauli, muotiškeibu, dzeiveibys uzturiešonu i aizsardzeibu. Sovutīs kristīteibā Jaunova Marija ir Dīva Muote, aizbiļdne, žielesteibys i leidzcīteibys īmīsuojums. Īīmūt kristīteibai, vītejuo sabīdreiba jaunū religiskū tālu bīži interpretēja caur jau zynomim simbolim. Juodūmok, ka vuordu leidzeiba (“Muora” – “Marija”) veicynuoja itū saplyusšonu. Par tū līcynoj, pīmāram, Muorys tāla daleja saplyusšona ar Svātuos Marijis tālu kai dažuos puosokuos, tai būršonuos vuordūs[5], kū, nasaverūt iz katuoļticeibys pastuoviešonu, vys vēļ vītom pīkūpe praksē.

Latgola – Muorys zeme

Muorys zeme ir viesturyskys apzeimiejums, kas roduos 13. godu symta suokuos leidz ar Livonejis izveidi Krysta karu laikā. Livoneju sauce par Svātuos Jaunovys Marijis zemi (Terra Mariana), i itys nūsaukums pasaruoda kai pavestu dokumentūs, tai Indrika hronikys aprokstūs par 1215. gods Laterana koncilu, kur pavests Inocents III apsūleja atbaļsteit “Muotis zemi” Livoneju leidzeigai kai “Dāla zemi” Palestinu. Vydslaikūs Muorys zeme apgiva plotu Austrumbaļtejis teritoreju – myusu dīnu Latvejis i Igaunejis zemis, tok niu itū jiedzīni bīži saista taišni ar Latgolu. Tuos teritoreja kai daļa nu Livonejis īsakļuove itamā sakralajā telpā, kur tyka veiduota eipaša, Dīva muotei veļteita politiski religiska savīneiba.[6] Nūsaukuma izceļsmē, dūmojams, saplyudušys i katuoļu tradicejis, i vītejuos folklorys prīškstoti par Muoru, tai Muorys zeme palykuse par nūzeimeigu kulturviesturysku simbolu, kas Latgolys identitatē tics pi eipašys nūzeimis. Tū pīruoda ari munys babys vuordi par tū, ka Latgola vysod ir bejuse Muorys zeme.

Muorys tāls i latgaliskuo identitate šudiņ

Myusu dīnu Latgolys pošapziņā Muorys simbols kolpoj kai kulturys i regiona identitatis zeime. Ite nūteikti juopīmiņ vīns nu Latgolys zeimeiguokūs tālu – pīmineklis “Latgolys Muora” voi “Vīnuoti Latvejai” Rēzeknē. Zeimeigai, ka pīminekļa nūsaukums īsuokumā bejs ari “Muorys zeme”[7], kas viesturiski saisteits ar kristeigū tradiceju i Jaunovys Marijis aizguodeibu. Muora ite simbolizej i ticeibu, i muotiškū aizsardzeibu, i goreigū spāku, kas cauri godu symtim paleidziejs Latgolys ļaudim saglobuot sovu volūdu, kulturu i identitati.

Runojūt par latgaliskū identitati, nūteikti juopīmiņ ari tuos praktiskuo dimenseja – volūdys lītuojums kasdīnā i svātkūs, tradicionaluos paražys, kulinaruo kultura, amatnīceiba i vysaidi Latgolys regionam rakstureigi rūkdorbi. Ite svareigai atguoduot ari viesturyskū i tradicionalū sīvītis lūmu: jauna meita, izejūt pi veira, saimei beja škode – kūpā ar jū bīži aizguoja prasmeigys dorba rūkys. Sovutīs jauniča saimei tys beja lels īgivums, kam prasmeiga saimineica muocēja nūdrūsynuot labkluojeibu sevkurā sātā. Tai kulturys tradicejis bīži viņ ceļuoja kūpā ar sīvīti, tok tūs izpausme beja atkareiga nu veira muokys sīvītei nūdrūsynuot sovu rodūšū dorbuošonuos telpu.

Kaida tod agruok beja sīviškeiga i prasmeiga sīvīte?

Agruok sīviškeiga i prasmeiga sīvīte beja ryupeiga i darbeiga – juos rūkuos sāta vysod beja sakūpta, iedīņs gords, bet rūkdorbi – izcyli. Jei muocēja na tik uzturēt saimis labkluojeibu, tok ari saglobuot i nūdūt tuoļuok tradicejis, prasmis i kulturys boguoteibu paaudzem iz prīšku. Piec munu obeju babu stuostejumim, agruok jauni puiši lobu sīvu mekliejuši piec treis pamatnūsacejumu:

• Pyrmais i svareiguokais – juomuok izcept loba i gorda maize. Taidys jaunuos saimineicys bejušys iz izkeršonu, kam maize ir labkluojeibys simbols i praktiski nūdrūsynuoja puortikšonu saimē.
• Jaunai meitai pyrma preceibu ir juomuok izmest dīgi iz stuovu, nūaust drēbi i ari pabeigt ausšonu – tys ari ir saprūtams kriterejs, kam prasmeiga sīva spēs apviļkt jaunū saimi i nūdrūsynuot saimisteibu ar vysa veida audumim.
• Jauna meita ir gotova preceibom tik tod, ka muok vuškai apcierpt golvu, tū nasavaiņojūt. Itei muoka i kriterejs sevī īkļaun na viņ zynuošonys par lūpim, tok ari mīreigu, maigu pīeju tūs kūpšonā.

Tautysdzīsmēs bīži teik slavāts ari jaunuos meitys ci jaunivis pyurs – kū dyžuoks i boguotuoks tys ir, tū vaira tys atkluoj meistareigu pyura taiseituoju, juos rūkdorbu prasmis i struodeigumu. Senejuokūs sluoņu tautysdzīsmis atspīgeļoj Svātuos Muorys byušonu kluotyn jaunys meitys dorbūs i nūzeimeigūs dzeivis paviersīņa punktūs, eipaši pyrma īšonys tautuos, pi bārnu dzimšonys, pādejūs myuža gūdūs, saisteibā ar buoriņu tematiku, kai ari pi kasdīnā doromūs dorbu (maizis cepšona, pierts, veicūt darbeibys ap lūpim, slaucūt gūvs, izsokūt būršonuos vuordus, veicūt muoņticeibys ritualus, pīmāram, gatavejūtīs Juoņa dīnai, i tt.). Tys līk dūmuot, ka Svātuos Muorys izpausme materialajā pasaulī varātu byut saradzama ari caur prasmeigys i vīdys saimineicys dorbuošonūs kotrā sātā.

Latgaliskuo sīviškeiba kai izkūpama vierteiba

Tys, kū myusu dīnuos īkļaun latgaliskais sīviškeibys jiedzīņs, ir tik kotra poša redzīņs. Tys var byut konservativs i tradicejuos baļsteits voi ari atbylstūšai rītumu kulturai pīsauktajom daudzpuseigajom eipašeibom, kas nareši roda pretruneigys diskusejis. Muna latgaliskuos sīviškeibys izpratne vys vēļ saistuos ar tradicejuos baļsteitom eipašeibom, kū varātu saisteit ar munu babu, kas muocēja izdzeivuot bez veikalu, puorstruoduot lynus, cept maizi, aust, izšyut, adeit, kūpt lūpus, izlūluot sāklys, uzturēt ražeigus i kūptus duorzus, laseit zuoleitis, sagataveit kruojumus zīmai, nūdarbynuot unukus bez vīdīreiču i vysod zynuoja “kai?” ari bez Google. Aizīmūšuos paaudzis Latgolys babenis ar sovu seikstumu, optimismu i vīdū saimnīcyskumu ir pacālušys dīzgon augstu prašmu lateņu, i itaids sīvītis tāls myusu dīnuos redzīs vysā nostalgiskys i nasasnādzams, vēļ vaira partū, ka kasdīnā daudzys tradicionaluo dzeivisveida nūtikšonys vīnkuorši vaira naeksistej. Itymā kontekstā ir vārts pasavērt iz Svātuos Muorys voi Jaunovys Marijis tāla eipašeibom, kas kasdīnā var īdvasmuot i aicynuot byut tyvuok dobai, dīviškajam i saglobuot ticeibu sev, naatkareigi nu tuo, voi teik uzturāta katuoliskuo tradiceja, voi atsagrīzšona pi dobys ritiejuma i pyrma kristīteibys simbolisma.

Ka Svātuo Muora i Jaunova Marija byutu apvīnuotys vīnā sīvītē, jei byutu klusa, bet nasatrycynamai stypra – ar zemis smuordu motūs i gaismu acīs. Kasdīnā jei ryupātūs kai par cylvāku goreigumu, tai par jūs iztyku – nu reita svieteitu dīnu i dorbus, vokorā mīreitu tūs, kas pīkusuši voi apjukuši. Jei byutu leidzcīteiga, pacīteiga i ar dziļu īškeju ticeibu, tok ari ar styngru taisneiguma sajiutu i spieju sorguot sovejūs. Jei muocātu dzīduot, dzīdynuot ar vuordu i pīskuorīni, sajust dobys ritmus i īdvasmuot cytus dzeivuot gūdpruoteigai. Tei byutu sīvīte, kurā sasavīnoj muotis maigums i zemis spāks. Taišni taids varātu byut ideals, iz kuru varim tīktīs, kab turpynuotu ryupētīs par myusu Muorys zemi – Latgolu, latgaliskū vidi, par cylvākim sūpluok i paaudzem iz prīšku!

[1]“Latvijas Vēstnesis”, Kas īsti ir Starptautiskā sieviešu diena?, 2008

[2] Karaša D., Latviešu sadzīves tradīcijas un godi, Jumava, 2010

[3] Saprovska I., Saules Gadskārta Latviskajā dzīvesziņā

[4] Vissvētākā Jaunava Marija, Rīgas Arhidiecēzes portāls Katolis.lv, 2026

[5] Kursīte J., Latviešu dievības un gari, šķirklis “Māra”, Izdevniecība “Rundas”, 2020

[6] Skutāns G., “Kas ir Māras zeme?”, portāls Historia.lv, 28.01.2017

[7] Nacionaluo enciklopedeja, škierklis Latgales atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai”