Roksta autore: Lilija Limane

Latgalīšu dzeivis atteisteibys ceļš kūpā ar baļtīšim, kai zynoms, tyka izškierts 1917. godā. Storp cytom lītom īšona kūpā nūzeimej Latgolys kulturys paruodeibu īkļaušonu vyspuorejā Latvejis viesturis atteisteibys procesā. Tys nav bejs vīglys aizdavums, deļtuo ka da 1917. goda Latgolys kultura staigova sovpateigus ceļus. Itamā reizē grybu pasavērt, kai īkļaušona ir nūtykuse i nūteik gruomatnīceibys viesturis i myusu dīnu izpietis procesā. Taida veida pasavieršonu rūsynoj divi fakti – gaidomuo latvīšu zynuotnyskuos gruomatnīceibys viesturis pamata licieja Alekseja Apīņa (1926–2004) 100 godu jubileja i Latvejis Nacionaluos bibliotekys izdavuma “Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala” (2026) publikaceja.

Apīni kotrys kulturys viesturis erudits pazeist kai zynuotnīku, kurs ar lelu puorlīceibu aizstuovēja ar mozū, vīnkuoršū cylvāku saisteitū latvīšu literaturu i gruomatnīceibu, juo gruomotuos i rokstūs dvēselisku simpateju apjimts ir lauku cylvāks, zemnīks ar gruomotu sastruoduotuos rūkuos. Latgalīšu gruomota i laseituojs nateik atstumts nu kūpejuo gruomatnīceibys procesa. Koč gruomotys latgalīšu volūdā suoce izdūt par 200 godim vāluok nakai baļtīšu nūvodūs i, īvārojūt volūdys i tipografiskūs burtu atškireibys, atteisteibys ceļš guoja sovrup, latgalīšu gruomatnīceibai juo gruomotā “Latviešu grāmatniecība no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta beigām” (1977) īdaleita pīnuoceiga vīta – vacuokajā golā kūpejā procesā, bet par 19. godu symta ūtrū pusi tai izdaleitys atseviškys nūdalis. Apīņa gruomotys kompaktais styls i lelais faktu bleivums nalelūs tekstūs ļuove apjimt vysus golvonūs i rakstureigūs latgalīšu gruomatnīceibys faktus, kas var byut par pamatu tuoļuokajim pietejumim.

Eipaša Apīņa interese saisteita ar rūkroksta gruomatnīceibu. Jū pīsaisteja raksteituoju īspieja izsaceit sovys dūmys breivuok, ari protestēt pret nataisneibom. Latgalīšu drukys aizlīguma laika rūkroksta gruomotu puorraksteituoju darbeiba juo redzīnī beja varūneiga i pošaizlīdzeiga, “gaismas stars tumsas valstībā”. Nūdaļa “Zemnieku Prometeji” gruomotā par rūkroksta literaturys viesturi “Neprasot atļauju” (1987) ir plašuokais i da šam piļneiguokais pietejums par šū fenomenu, kur apkūpuoti vysi zynomī fakti, raksteituoji, rūkrokstu radeišonys geografeja, izvārstai analizāti teksti. Komunisma ideologejis apstuokļūs krīvyskajai varai napatyka, ka teik izplateita informaceja par drukys aizlīguma faktu, tū ceņtēs nūklusēt, koč vaineiga pi tuo beja caryskuo vaļdeiba. “Latgolys Misiņš” Stepons Seiļs taišni ar aktivitatem sakarā ar drukys aizlīguma atceļšonys 70 godu jubileju pīvērse čekistu uzmaneibu sovai darbeibai. Rezultatā čeka konfiscēja Seiļa biblioteku. Tuos gluobšonā īsasaisteja Apīnis, pasorgojūt leluokū materialu daļu nu iznycynuošonys. Pats jis turpynova pieteit latgalīšu rūkroksta gruomatnīceibu i kotrā ekskursejā pa latvīšu gruomotu viesturis izstuodi nanūryma atguodynuot par drakoniskū aizlīgumu kai Latgolys kulturys atteisteibu bremzejūšu faktoru.

Ar Apīņa leidzdaleibu tyka publicāts rokstu kruojums krīvu volūdā “Iz istorii latyšskoj knigi” (1988). Kruojuma beiguos īvītuota pyrmo latvīšu gruomatnīceibys laika skola – hronologiskā kuorteibā salyktu eisu kūpā savalkūšu ziņu vērtine ar mozga punktim, kas atkluoj svareiguokūs nūtykumus i procesus, tūs īspaidu iz gruomatnīceibys atteisteibu. Eisu ziņu formatā taiseituo skola ļaun mudri puorskrīt cauri vysai gruomatnīceibys viesturei. Latgalīšu gruomatnīceiba Apīņa skolā puorstuovāta tik ar dažim golvonajim faktim. Apīnis beja izvierzejs sev aizdavumu pieteit latvīšu gruomatnīceibu tik da 1900. goda, partū ka 20. godu symta viesture asūt tik politizāta, ka padūmu laikā tū interpretēt objektivi i gūdeigi nabeja īspiejams. Leidz ar tū ari latgalīšu gruomatnīceibai 20. godu symtā pa šai dīnai nav pīraksteits kūpsavylkūšs apskots, kas varātu byut par pamatu hronologejis veiduošonai. 20. godu symta latgalīšu gruomatnīceibys apkūpojūša pietejuma tryukums jiutams niule Latvejis Nacionaluos bibliotekys darbinīku izveiduotuos latvīšu gruomatnīceibys viesturis hronologejis Latgolai veļteitajā daļā.

Izdavuma “Latviešu grāmatniecības vēstures laika skala” autori pretendej iz cīši vyspuoreigu ītvoru, apjam na tik golvonūs latgalīšu i lībīšu gruomatnīceibys faktus, bet pat tik specifiskys paruodeibys kai gruomotys naredzeigajim cylvākim i izdavumus vīglajā volūdā, aplīcynojūt politkorektumu i lojalitati vysam, kas gruomotu i biblioteku pasaulī nūtics. Laika skolu izadūšona voi naizadūšona atkareiga nu autoru izpratnis par nūzaris specifiku, kompetencis, olūtu i pietejumu izlītuošonys. Kai redzim nu skolai pīvīnuotuo literaturys saroksta, latgalīšu specifiskūs olūtu jimā nav, i latgalīšu gruomatnīceibys paruodeibu apjāmumā izapauž na tik autoru navīnmiereiga kompetence, bet ari naviereiba pret labi zynomom publikacejom, nav pīsaisteiti i latgalīšu kulturys viesturis eksperti.

Pavysam 129 puslopu bīzajā gruomotā Latgolys nūtykumim veļteiti 17 škierkli. Acim radzūt, tī atlaseiti, izmontojūt A. Apīņa pietejumus i juo redigātū kūpkatalogu “Seniespiedumi latviešu valodā”, kas ir pilneiguokuo bibliografeja par latvīšu gruomatnīceibys senejū pūsmu da 1855. goda. Ar tū tod ir dokumentāti golvonī latgalīšu gruomatnīceibys fakti i ceļa pagrīzīņa punkti. Vysumā par laiku leidz drukys aizlīguma atceļšonai paruodeibys apjimtys korekti, prīcynoj tys, ka atzeimāti daži da šam ratai pīmynāti fakti biblioteku viesturē (Kruoslovys goreiguo seminara i Aglyunys klūstera bibliotekys), taipat atseviškus škierkļus sajāmušys svareiguokuos latgalīšu rokstu bibliografejis. Par vacuokū periodu dasasīt ir pamats tik pi dažu lītu – taidu, kas ir, i taidu, kuo nav. Tai, pīmāram, nav ījimts pyrmuos laiceiga satura latgalīšu gruomotys – J. Akeleviča “Eisa muociba ap audzeišonu bišu” (1832) izīšonys fakts. Pi škierkļa par Andryvu Jūrdžu oplomai raksteits, ka jis bejs “nelegāls grāmatnesis”, kas naatbylst patīseibai. Jūrdžam nav vajadzeibys daraksteit nadareitus dorbus, juo nūpalni i bez tuo ir cīši nūzeimeigi. Runojūt par “nelegālajiem grāmatnešiem”, skolys autori vys varēja uzmaneiguok paviertēt informaceju i atrast goda pīsaisti nalegaluos gruomotu īspīsšonys (Leitovā) i izplateišonys (Latgolā) faktam drukys aizlīguma laikā.  Taipat precizuok varēja dokumentēt Krīvejis vaļdeibys pasuokumus latgalīšu gruomotu izdūšonā ar kirilicys burtim – mynāts J. Spruoģa kalendars (1866), bet aizmiersts par agruok izdūtū ābeci “Latviešu bukveris” (1864).

Piec 1904. gods, drukys breiveibys periodā da 1944. gods, latgalīšu volūdā izdūts symtim gruomotu i avīžu. Skolys autori par atzeimiešonys vārtim turiejuši tik puora 20.godu symta nūtikšonu: V. Seilis bibliografisko ruodeituoja “Grāmatas Latgales latviešiem” (1936) izdūšonu i Vladislava Luoča izdeviejdarbeibu (1939. godā suokts Latvejā i 1945. godā trymdā, napīmynūt īvāruojamuokūs izdavumus, kai “Acta Latgalica” voi “Olūts”). Škūrstūt jaunū izdavumu, nazynuotuojs pat i naīsadūmuos, ka 1905. godā Fraņcs Kemps izlaide pyrmū avīzi “Gaisma”, ka 1913. godā dīnys gaismu īraudzeja pyrmais latgalīšu originaldzejis kruojums J. Pabērza “Pavasara skaņas”, i vyspuor palīk nūklusāts, ka da 1917. gods izdūts ap 160 gruomotu. Nadazynuos i tuo, ka tepat Rēzeknē beja tipografeja “Dorbs un zineiba” (1912) E. Kozlovska vadeibā, vāluok “Gruomota” (1920), ka gruomotu tierguotoji, taidi kai M. Sojers Ludzā, dorbovuos mozajuos piļsātuos i mīstūs. Taipat piļneigā nūvuortā palīk latgalīšu darbinīku aktivuo dokumentaluo materiala vuokšona 20. godu symta 20. i 30. godūs, latgalīšu bibliotekys-muzeja dybynuošona, 1935. godā izveiduotuo latgalīšu gruomotu izstuode Rēzeknē. 1944. godā izcyls nūtykums beja drukys aizlīguma atceļšonys 40 godu jubilejis svineibys Daugovpilī, kuo rezultatā sagataveits i izdūts pietnīcyskais kruojums “Rokstu kruojums drukas aizlīguma atceļšonas 40 godu atcerei” (1944). Skolā nav raksteits, ka beja taidi izcyli gruomatnīceibys pietnīki kai Mikelis Bukšs i Meikuls Apeļs. Ari komunistu vaļdeišonys laikā, koč īspieju izplateit raksteitū vuordu latgaliski nabeja, vystik taids cylvāks kai Stepons Seiļs Kļuovūs turpynuoja vuokt gruomotys, kab izveiduotu piļneiguokū latgalīšu rokstu biblioteku. Skolā tū faktu varēja pīsaisteit pi konkreta bibliotekys suokuma goda.

Koč padūmu laikā latgaliskuos gruomatnīceibys lauks beja gondreiž tukšs, piec Latvejis naatkareibys atjaunuošonys aktivitatis atsajaunuoja ar lelu spāku, varēja atsuokt raksteit i īspīst gruomotys latgalīšu volūdā. Skolā tuo naredzim – nav pīmynāta ni Latgolys Kulturys centra izdevnīceibys darbeiba Rēzeknē, ni Latgolys Studentu centra aktivitatis, ni latgalīšu kulturys kusteiba “Volūda”, ni vyspuor latgalīšu gruomotu izdūšona pādejūs godūs. Koč naasu puorlīcynuota, ka itaidā izdavumā eipaši vajadzātu īkļaut konkursus i bolvys, skolys autori skaita cytaižuok – pīmynāta vairuoku ar gruomotom saisteitu bolvu īdybynuošona, pīmāram, J. Baltvilka bolva bārnu literaturā. “Boņuka” bolva tamā izlasē nav tykuse.

Kū dareit? Konstatēt faktu, apsavaiņuot i žāluotīs? Es dūmoju – ka gribim, lai mums byutu cik nacik piļneiga latgalīšu gruomatnīceibys laika skola, tei juoveidoj pošim par sevi.