Roksta autore: Anželika Litvinoviča, portals lakuga.lv

Fotografs Reinis Hofmanis puormejis Latvejis austrumu pīrūbežā dokumentej nu 2024. gods.  Pīrūbežs ir vīta, kur dabiskajā ainovā īaug “pyuča zūbi”, kur rūbežs palīk taustoms i eipaši izjusts. Muokslinīks pīzeist – kū ilguok jis dokumentej Latvejis austrumu pīrūbežu, tū vaira rūnās naskaidreibys i jauni vaicuojumi. Tok varbyut taišni taida ir gūdeiguokuo pīeja – nasasteigt meklēt atbiļdis, bet veļteit laiku, īsadzilinuot, saklauseit, īmyužynuot vītejūs dzeivuotuoju stuostus?

Pīrūbeža ainova ir kontrastu pylna

Reiņa Hofmaņa projekts “Shared Horizon” (“Daleitais/vīnuotais horizonts”) pietej Latgolys pīrūbežu caur fotografejom  – ainovu, kas puorsamej, cylvākus, kas tamā dzeivoj, i sprīdzi, kū tī pamat laikmats. Parkū muokslinīks izalaseja taišni itaidu projekta tematu? Reinis Hofmanis naīt nu poša pīrūbeža voi Latgolys, tok audzs Sielejā, i, pa jam, Latvejis mārūgā tys ir vysā tyvai, kab sajustu pīsaisti itai, pīrūbeža, zemei. Taišni bierneibys atminis ir tys, kas jū emocionali saista ar Latvejis austrumu pusi – spieceiguok nakai, pīmāram, ar Bausku, kur pavadeits pamatškolys laiks.

Ūtrys dziniejspāks, kai jau var nūprast – geopolitika. Hofmanis skaita, ka daudzim Latvejis dzeivuotuojim rūbežs ar Krīveju i Boltkrīveju vys vēļ ir nazkas abstrakts. Jis gribiejs itū abstraktumu padareit lobuok uztveramu – kai sev, tai cytim Latvejā i uorzemēs. “Puorejā Eiropā mes varim rūbežus škārsuot piļneigi najiutami,” jis atguodynoj, nūruodūt, ka taišni itys kontrasts puorsteidz uorzemu auditoreju. Kotru reizi, kod jam saīt dorbus ruodeit uorpus Latvejis, reakceja ir leidzeiga – puorsteigums: “O, eistyn aiz tuo žūga suocās Krīveja voi Boltkrīveja!?” Hofmanis pīzeist, ka pošam atsarasšona tyvai rūbežam roda sovpateigu īškejū stuovūkli: “Ir zynoma taida īškejuo sprīdze, taida naizskaidrojama.”

Puorsavītojūt pa pīrūbežu, fotografs nūvāroj i pīdzeivoj kontrastainu emocionalū ainavu. Pīmāram, Zīmeļlatgolā cīši izplateits ir tukšums – pamastys sātys, tukši lauki. “Tys atstuoj koč kaidu tukšuma sajiutu par itū zonu,” jis stuosta. Tok tod ari goduos puorsteigumi. Jis pīmiņ Upīti taišni pi rūbeža ar Krīveju, kur atsarūn Nematerialuos kulturys montuojuma centrys “Upīte” i kas pieški “izlāc” nu ituo tukšuma ar sovu kulturys centru, muzeju i aktivajim cylvākim. Latvejis-Boltkrīvejis pīrūbežs fotografam redzīs aktivuoks, saimnīcyskuoks. “Tī ir tik leli paradoksi i disonanse tymā vysā,” sprīž muokslinīks. Jis pīzeist, ka rauga vysus īspaidus golvā salikt vīnā “kūpejā biļdē”, tok “bīži viņ nasalīk nikaidā veidā”. Vīsmīleiba i pīsardzeiba, tukšums i prāca, atkluoteiba i nūklusiešona – pīrūbežā nūteik itūs vysu elementu pastuoviešona sūpluok, i Hofmanis ir pījiems, ka tei ari ir ituos vītys byuteiba, kas pylna ar kontrastim i pretrunom.

Pīsardzeiba, vīsmīleiba i komunikacejis tryukums

Sarunuos ar pīrūbeža dzeivuotuojim Hofmanis sadur ar interesantu paradoksu – lela vīsmīleiba ir atrūnama kūpā ar zynomu pīsardzeibu. Jū aicynoj gostūs, cīnej ar dasmaizem i kopeju, skaita prīškā dzeju, duovoj kirbi. Tok tymā pošā laikā fotografs pīzeist: “Maņ redzīs, ka vysi rauga maņ saceit pareizuos atbiļdis [iz vaicuojumim].”

Fotografs stuosta, ka suokumā daudzi vaicuojs cylvākim par tū, kai ir dzeivuot tik tyvai rūbežam, bet tod saprats – jī tī pavadejuši vysu myužu i vaicuojums jim redzīs sovaids. Tok sarunuos atsakluoj dziļuoka, cyta problema – daudzim pīrūbeža dzeivuotuojim ir sajiuta, ka Latgola teik marginalizāta, ka jūs nasaprūt. “I es saprūtu, ka tys daudzus suopynoj,” stuosta Hofmanis.

Eipaši spūdrai muokslinīkam atmiņā palics gadīņs, kod sīvīte iz lauka ar osorom acīs stuosteja, ka byušūt juoatsasoka nu zemis saisteibā ar plānuotū zemu atsavynuošonu, koč i patīseibā nabeja da gola informāta par tū, kas patīseibā tiks dareits. Hofmanis tū viertej kai komunikacejis problemu: “Interesanti, ka it kai komunikaceja nūteik, tok da gola nasasnādz.” Jis dasoka, ka daudzuos vītuos Krīvejis i Boltkrīvejis televizejis signals ir stypruoks par Latvejis signalu. “Itūšaļt, pa munam, vīna nu golvonūs lītu, iz kū juosafokusej, ir taišni komunikaceja. Kam maņ redzīs – kū atkluotuoka, skaidruoka i atvārtuoka ir komunikaceja, tū vysi nu tuo ir īgivieji,” muokslinīks sprīž par komunikacejis svareigū lūmu pīrūbežā i lāmumu skaidruošonys vajadzeibu.

Fotografeja kai subjektiva i vierteiga līceiba

Hofmanis runoj par sovu dorbu ar apzynuotu gūdeigumu i nalelu pīsardzeibu – jis atkuortuotai pastreipoj, ka nav i navar byut objektivs: “Ir tei vysa realitate, kas tī nūteik, bet fotografija vysod ir tik mozs nūgrīzneits nu tuo vysa.” Jis turpynoj: “Es nikod naspieju byut objektivs. Es vysod asu subjektivs. Izalosu, kū pamest voi napamest kadrā.”

Muokslinīks dasoka, ka ir interesanti, ka itaida pošreflekseja par sovu subjektivitati nanūteik iz vietas, tok piečuok. Asūt pīrūbežā, jis struodoj intuitivai – eisti nasagatavej vaicuojumus, uzrunoj cylvākus spontanai, fotografej, vodūtīs piec sajiutu. Īslēgt “īškejū cenzuru” dorba šaļtī nūzeimuotu naspieju struoduot, kam “tamā šaļtī redzīs, ka tei ir puoruok lela atbiļdeiba”.

Ari vuordi “miseja” i “viestejums” jam redzīs puoruok smogi, naprecizi. Hofmanis skaita, ka muokslinīka spāks ir mozūs akcentūs i spiejā tūs pamaneit. “Maņ suokumā ruodejuos, ka es zynuošu, kaidus vaicuojumus aizdūšu [pīrūbežā], i tod es saprotu, ka maņ tys palīk vys naskaidruoks. Pasaruoda vys vaira pošam vaicuojumu.” Fotografs nasavairej nu ituos naskaidreibys i naizmīdz “gotovu” narativu na sev, na skateituojam. Hofmanis raksturoj fotografeju kai “reducejūšu medeju”. “Mes vysu laiku fotografejā reducejam tū, kas mums ir apleik,” jis soka. Partū gūdeiguokuo pīeja, pa jam, ir atsasaceit nu objektivitatis pretenzeju i apsazynuot sova redziejuma īrūbežuojumus.

Svareigais (pīrūbeža) fotografejā

Latvejis fotografejis tradicejā Hofmanis saredz tendenci koncentrētīs iz estetiku, i tam ir viesturyskys izskaidruojums, kas saistuos ar padūmu okupacejis godim. “Ka tei [fotografeja] ir tik par estetiku i tik par skaistumu, jei nav nikaidā veidā draudūša,” jis soka, runojūt par padūmu laiku, kod muoksla, kas naprovocēja politiskys diskusejis, beja vīneiguo legitimuo i atļautuo muoksla.

Jis i pats nu estetikys naizavaira, pat ūtraiž – skaita tū par byutysku sastuovdaļu. Tok jam redzīs byutyskai, kab aiz skaistuma globuotūs ari koč kas cyts – nalela disharmoneja voi paradokss, kas līk skateituojam nūstuot i pasakavēt pi dorba. “Īsadūmoj – cīši skaista ainova, saulis rīts, tok, vei, ite ir i [rūbeža] žūgs cauri tam. It kai tys vyss ir skaists, tok reizē ari tamā ainovā īīt nazkas militarizāts i muoksleigai taiseits, kas taidā dabiskā ainovā napastuov,” fotografs miņ pīmāru.

Hofmanim itei ir fotografa lūma plašuokā nūzeimē – na tik fiksēt skaistū, bet īstruoduot i nūgiut tymā laikmata zeimis. “Dobys fotografeja ari ir svareiga. Bet tys ir nazkas puorlaiceigs. Tok, ka mes īnasam tūs elementus fotografejā, kas ir rakstureigi taišni itam laikam, tod tei palīk par laikmata līceibu.”

Kaids byus turpynuojums?

Projektu “Shared Horizon” Hofmanis naskaita par pabeigtu – jis grib īt dziļuok i subjektivuokā guļtnē, piec vareibys tuoļuok nu vierspuseja, eksotizejūša skota. “Kod mes īsarūnam jaunā vītā, mes juos napazeistam. I mums vyss redzīs eksotiskys. Tok mes piec byuteibys asam taidā viersejā leiminī, mes tik taidu eksotiku nūgiunam. I tod, uzaturūt ilguok, tu suoc cytaiži tū vītu sajust,” skaita Hofmanis.

Fotografam ir ari īcere paplašynuot projektu vysu treis Baļtejis vaļstu kontekstā, saleidzynojūt, kai kotra vaļsts rysynoj pīrūbeža vaicuojumus. Hofmanis dūmoj ari par sadarbeibu, pīmāram, ar kaidu cylvāku, kas intervej, apsarunoj ar cylvākim, cikom jis uzjam fotografejis: “Laikam ir forši, ka kotrys dora sovu lītu i kas nu tuo piečuok saīt.” Projekta “Shared Horizon” dorbus jau ir redziejuši cytuos vaļstīs i daļa nu tūs ir daīmami ari tīšsaistē, tok izstuodi Latvejā muokslinīks plānoj atkluot ituo gods vosorā.