Roksta autore: Ligija Purinaša

1961. godā latgalīts Jezups Leļs (1927-1989) Harvardys universitatē tyka pi doktora grada filologejā par disertaceju “The Place of Latgalian among the Baltic Dialects” (Latgalīšu volūdys vīta Baļtejis dialektu vydā). 1967. godā konferencē Toronto jis izsaceja ideju, ka Ukrainai, palīkūt naatkareigai, tuos “dialekts” oficiali tyktu atzeits par volūdu. Dīvamžāļ tū jis pats napīdzeivuoja. Viesturiski ari myusu dīnuos Kanadā ir trešuo leluokuo ukraiņu diaspora pasaulī. Dzeivuot laikā, kod tova volūda nav volūda, bet izlūksne, dialekts, nazkas provincials, kas pieški puorsavierš par nazkū draudeigu, beistamu, par nazkū taidu, deļkuo tevi syt i mūka, ir, maigi sokūt, baisi. Maņ nav legitimu tīseibu sprīdelēt par ukraiņu volūdu, tok drupeit varu īskicēt dažys, pa munam, svareigys, paralelis ar latgalīšu volūdu i literaturu.

Rusifikaceja

Volūdnīki, filozofi i rakstnīki pastreipoj, ka volūda ir socialuos sazinis leidzeklis, kuru sevkura vara rauga kontrolēt, deļtam ka tys ir efektivuokais veids, kai izplateit sovys idejis, ideologeju i panuokt breivpruoteigu pīkrisšonu sadarbeibai. Tauta, kas narunoj sovā volūdā, bet tū aizstuoj ar cytu, stypruoku volūdu, ir vīglai kontrolejama, pakļaunama, ītekmejama. Tok Latvejis viesturē volda nalels rusifikacejis anahronismys. Latvejis teritorejā (Vydzemē, Kūrzemē) nu 1882. leidz 1883. godam nūtyka Manaseina revizeja, kas vāluok beja par pamatu Baļtejis regiona rusificiešonai. Informaceja par revizeju beja piļneigi slapana, fragmenti pasaruodeja tik 1905.-1907.g. revolucejis laikā, bet piļneibā – tik 1949. godā.

Sovutīs Latgolys teritorejā (Vitebskys guberņā) jau nu 1824. gods beja nūsaceits, ka vuiceibu volūda ir krīvu volūda, piec puora godu beja aizlīgtys bazneicys školys, tūs vītā īvīse tautys školys, tok nu 1865. gods (leidz 1904.godam) suoce dorbuotīs krīvejis zīmeļrītumu generalgubernatora Konstantina fon Kaufmana izdūtais cirkulars, kas paredzēja latiņu burtu (lītuojuma) aba drukys aizlīgumu Grodnis, Kaunis, Minskys, Mogilevys, Viļnis i Vitebskys guberņuos. Beja aizlīgts ari katuolim ījimt školotuoja omotu. Tys beja saisteits ar 1863. gods pūļu sasaceļšonu. Tok patīseibā, kai roksta Pīters Zeile sovā rokstu cyklā “Latgales kolonizācija, slāvizācija un mūsdienas” (“Mōras Zeme”, 1990.g. suocūt nu Nr.12), tei beja krīvejis imperejis politika, kas beja vārsta pret “svešajim”, napakļuoveigajim imperejis elementim: 1863. g. krīvejis īšklītu ministrs Valulevs paziņuoja, ka ukraiņu volūda ir tik lelkrīvejis volūdys dialekts, sovutīs 1866. g. beja aizlīgts drukuot gruomotys boltkrīvu volūdā. Cikom latgalīšu puornūvadnīki ceinejuos ar puorsavuocuošonu, augūšū rusifikaceju, tikom latgalīši pa klusū puorraksteja sovys gruomotys i nūsadorbuoja ar tūs izplateišonu. Latgalīši beja pīleidzynuoti dumpinīcyskajim pūlim sovys katuoļu ticeibys deļ – jī, taipoš kai pūli, tyka skaiteiti par napateiceigim, i deļtam jim beja līgta kai izgleiteiba (t.s. pūļu kvotys), tai omoti vaļsts puorvaļdē, ari tīsys nūtyka krīvu volūdā, kai ari ekonomiskuo izaugsme tyka stypri viņ apgryutynuota vāluos dzymtbyušoys atceļšonys i t.s. šnūru saiminīkuošonys principa deļ. Kod cylvākam juodūmoj par iztikšonu i izdzeivuošonu, jam nav laika pierkt gruomotys i raksteit pamfletus. Tymsūnis ir vīgļuok dasist.

Trešais rusifikacejis viļns piec padūmu okupacejis kopā ar socialuo realisma muokslys paradigmu atnese t.s. jaunrunu, kas apspīstajim īvuiceja, ka volūda roda i paruoda cytu realitati: vuordim mainuos semantika (nanūteikteiba, tukšvuordeiba, eifemismi, pozitiva konotaceja, runojūt par nagativom lītom) i vuordu nūzeime sasašaurynoj, ir tik vīns pareizais dūmuošonys veids i tuo sistemiskums (dualismys, nūlīgums, inverseja, perifrazis i tt.), šabloni i formulejumi kolpoj kai ceļš iz kontroli i puorlīcynuošonu (praseiba, nūsacejums, viertiejums) i tt. Leidz ar tū padūmu okupacejis laikā latgalīšim beja dubulta slūdze – i kai latvīšim, kas cīte nu izvārstuos rusifikacejis, i kai sovys dzymtuos volūdys nesiejim, pret kurim vērsēs poši puornūvodu latvīši, stereotipizejūt i pazamynojūt latgalīšu volūdys prestižu. Situaceja mainejuos atmūdys laikā, pīmāram, 1988. godā, atsasaucūt iz Endzelīna školānu, volūdnīku A. Augstkalna i J. Uozuola (Ozola), atzynumim, laikrokstā “Cīņa” (Nr. 294) tyka publicāts roksts ar nūsaukumu “Latviešu nācijai ir divas valodas”. Tī vys pasaruodeja ari taids teikums: “Kotrys objektivais vārtātuojs zyna, ka latgalīšu volūda nav mozuok patstuoveiga pret latvīšu volūdu kai ukraiņu volūda pret krīvu volūdu.” Sorkonais karūdzeņš teišā i puornastā nūzeimē. Mozais pret lelū. Perifereja pret centru. Upers pret varmuoku. Pakļautais pret īkaruotuoju.

Birokratizaceja

Ukraiņu rakstneica Taņa Maļarčuka romanā “Najauša breinuma biografeja” roksta tai: “Juorunoj na par žālumu, bet par tīseibom. Sabīdreiba ir vasala tod, kod teik eistynuotys vysu, pat slymūs, tīseibys. Īriedņu kabinetūs krūpli nagaida žālumu i leidzcīteibu, tik tū, lai itī īriedni dareitu sovu dorbu, kura dareišonai jī tī, sovūs kabinetūs, siež.” (227. pl, tulk. Māra Poļakova, puorcālums – L.P.)

Skaitūt Vaļsts volūdys politikys pamatnūstuodnis (2021-2027) šaļtim beja sajiuta, ka latgalīši ari ar sovu volūdu ir drusku napiļneigi ciļvieceni, kas traucej birokratejis procesu, i tei, vysutycamuok, nav vaļsts vaine, kam tuos aparatu jau veidoj dzeivi cylvāki, kas ar sovu dorbu reprezentej (voi nareprezentej) vaļsti – taitod eksistej īinteresieteibys, zynuošonu, kompetenču iztryukums latgalīšu volūdys vaicuojumā. Varbyut ari politiskuos grybys tryukums. Pīmāram, dokumentā raksteits, ka pozitivys lingvistiskuos attīksmis veicynuošona ir saisteita ar paplašynuotu latvīšu volūdys lītuojumu Braila rokstā, latvīšu zeimu volūdā, latgalīšu rokstu i lībīšu volūdys apgivē. Nu 11 vaicuojumu, kas beja/ir juorsynoj dokumenta plānuotajā laika periodā, sistematiskys atbolsts latgalīšu rokstu volūdai ir 9. vītā – storp angļu volūdys ītekmis mazynuošonu i lībīšu volūdys atteisteibu. Tīpat ir ari latvīšu zeimu volūda. Taitod latgalīšu volūda ir nazkas storp naredziešonu i nadzierdeišonu. Ir sajiuta, ka, gatavejūt dokumentu, birokrati nav pasavārušs, kai tys izaver nu molys. Ari Kulturys ministrejis Literaturys i gruomatnīceibys padūmē nav nivīna latgalīšu literaturys puorstuova. Varbyut atbiļdeigajim birokratim nimoz naryup sova zeme i vaļsts teritorialuo integritate? Tod deļkam jī dora sovu dorbu? Varbyut tierguot noglys byuvmaterialu veikalā byutu vīgļuok?

Volūda vysod ir vīna nu nacejis, etnosa pamatpazeimem. Problemvaicuojumu lūka izpratnis i kompetenču tryukums saisteibā ar latgalīšu volūdys nūzeimi līk pasavērt iz Ukrainu. Tī vīna nu golvonūs vaļsts volūdys politikys problemu ir lingvocids, kas eipaši spylgtai izagaismoj pādejā desmitgadē, bet faktiski krīveja tū realizej pādejūs 400 godus. Ukrainys vaļsts volūdys tīseibsorgs viestej, ka lingvocidu krīveja i tai lojaluos personys realizej itai: okupātajuos teritorejuos aizlīdzūt lītuot ukraiņu volūdu sabīdryskajā apritē, lītiškajā sarakstē i dokumentu apritē; likvidejūt ukraiņu školys i īvīšūt vuiceibys piec krīvu programu; aizlīdzūt i likvidejut gruomotys ukraiņu volūdā; stuostūt, ka ukraini ir krīvi, bet jūs volūda – dialekts bez nuokūtnis; īrūbežojut i likvidejūt ukraiņu medejus, nūlaupūt i nūgalynojūt ukraiņu žurnalistus, izplotūt sovu propagandu; reikojūt kulturys pasuokumus, drukojūt gruomotys i avizis krīvyski i tt. Tys vyss teik realizāts, izmontojūt vardarbeibu (draudi, ībīdynuošona, fiziskys spāks i tt.), psihologisku spīdīni, breiveibys īrūbežuošonu, spydzynuošonu, slapkaveibys i tt, kai ari izdūdūt nūzīdzeigus, nalegitimus dokumentus, kas vārsti pret ukraiņu volūdu i tuos lītuotuojim. Nu 2014. gods leidz itai šaļtei krīvejis okupacejā i vysā, kas ar tū saisteits, ir dzeiveibu pagaisynuojušs ap 250 ukraiņu literaturys cylvāku (literati, bibliotekari, zynuotnīki i tt.).

Paradoksali, bet Latgolu nu agresorvaļsts kulturaluos hegemonejis cikom kas sorgoj kai atsarasšona cytā volūdys zorā, atškireibā, pīmāram, nu ukraiņu voi boltkrīvu, tai, lai cik jūceigai tys nabyutu, ari tys, ka latgalīšu volūdys vuiceišonuos ir sovā ziņā slāgta sistema. Kai Burtnīka piļs papirusi, kas juoizmakšerej nu Rāznys. A viņ poši latgalīši zyna lobuokuos zivu vītys. Pyrma tam nūskenejūt sovu ID karti. Problema vys tymā, ka na vysi latgalīši poši muok latgalīšu rokstu volūdu. Deļtam vīneigais i efektivuokais veids, kai mums nu molys likt treisēt par sovu eksistenci, ir likt pošim sevi apšaubeit. Dīvamžāļ apzynuotai voi naapzynuotai, bet tymā paleidz ari myusu na vysai īinteresātī komandys bīdri, puornūvadnīki, kam iz vysa svareiguok ir formali padareit sovu dorbu, bet vēļ lobuok Twitterī, oi, atlaidit, Xā, iz vaicuojumu “kū tu esi izdarejs deļ Latgolys” atbiļdēt ar “es moksoju nūdūkļus, audzynoju sovus bārnus Pīreigā, a kū ta tu pate esi izdarejuse, kuo???”. It kai moksuot nūdūkļus byutu nazkaids varūņdorbs. Nu, varbyut tys ari ir varūņdorbs, ka tu dzeivoj krīvejis vierteibu sistemā i ānu ekonomikā. It kai tei realitate, kurā mēs, latgalīši, dzeivojam, byutu nazkas naizadevs, naveiksmeigs, it kai mes byutu atstumami, līki i napīdareigi Latvejis vaļstei. Rūbežstulpi atsarūn iz rūbeža, a ni aiz zeimis “Jākubpiļs”. Bet tok nazynuot sovys vaļsts viesturyskuos rokstu volūdys i sovu viesturi nūzeimoj atdūt varu puor sevi kaidam cytam. Tymsūnis ir vīgļuok dasist.

Periferizaceja

Filozofs Igors Šuvajevs eseju kruojumā “Marginālijas” (2023) roksta, ka mes kai latvīši tai ari naasam apsazynuojušs sovu imperiskū viesturi, ar tū dūmojūt situaceju, ka ilgus godus asam bejušs krīvejis imperejis sastuovā. Papyldu Latgola ir bejuse ari Pūlejis-Leitovys sastuovā, i tys ir vēļ atseviškys sluoņs latgalīšu literaturys (kulturys) atteisteibā. Igors Šuvajevs runoj par folkloriziešonu kai imperiskū metodi, kab perifereju padareitu legitimi funkcionalu. I ka tai padūmoj – deļ latgalīšu ari tautys dzīsme i nacionalpatriotiskys teksta gabaleņš par vaciku-zemis oruoju i babeņu, kas vuica bārnus pi skola gaismys, ir nazkaida zalta papeireitī īteita cukerka – lai kaids laiks aiz lūga, bet cukerka ir gorda. Tok ar tū navajadzātu apsarūbežuot, īsakonservēt. Faktiski mes runojam par četrim latgalīšu kulturu veidojušajim i īrūbežojūšajim apvalkim: Pūlejis-Leitovys vaļsts, kas nūstyprynuoja katuoļticeibu (puorlīceiba, ka Latgolys latvīts iz vysa pyrmuok ir katuoļs), krīvejis impereja, kas nūstyprynuoja ideju par tū, ka vīnu tautu var puorvaļdeit cyta tauta (ideja, ka byut saiminīkam sovā zemē ir faktiski naīspiejami, “es asu mozs ciļvieceņš”), ulmaņlaiki, kas nūstyprynuoja seve nūlīgšonu (ideja, ka mes pat deļ sovejūs asam separatisti, deļtam mums ir juoapklust, mes nadreikstam runuot sovā volūdā), padūmu okupaceja, kas styprynuoja ideju par “lobajim cyttautīšim” (puorlīceiba, ka mes vysi asam lela, draudzeiga teritoreja, kur vysi īsastuoj par pasauļa mīru, kam “politiku veidoj lelī cylvāki”).

Sovpateigi, ka mes Latgolā daudzi zynim par sovim varūnim, kas ceinejuos pret ļaunumu ar spolvyskuotu: Fraņci Kempu i Fraņci Trasunu, Pīteru Miglinīku, Andryvu Jūrdžu, Valereju Seili, Martu Skuju i tt. Tok par cytim varūnim – daudz mozuok. Par pīvadumu, a kas beja Juoņs Rubuļs (1893-1960)? Cik nasen mes asam suokušs pīminēt sovu nacionalū partizanu varūni Pīteri Supi (1920-1946) i juo muosu – meža meitu Mihalīnu Supi (1923-2022)? Voi zynit, ka borkovīts Pīters Čevers (1914-1951) piec Ūtruo pasauļa kara vadeja sovu partizanu grupu Kūrzemis mežūs? Var jau byut, ka vīna nu latgalīšu pošaizsardzeibys strategeju ir izmontuot sovu volūdu kai nazkaidu slapanū kodu – ka tu runoj latgaliski, taitod tu esi sovejais, tev var pusleidz uzaticēt. Varbyut tys, ka latgalīšim tik ilgi nabeja daīmama izgleiteiba, myus ir radynuojs pi tuo, ka daudz leluoka vierteiba ir raksteitam vuordam, zynuošonom. Ruodīs, ka nacionaluo latgalīšu pretesteibys kusteiba ir puorraksteit gruomotys. Īt vaidi i aizīt monts, tok pruots palīk. Bet tys, kas zyna, tys izdzeivuos. Tok vys jau ari nacionalūs partizanu dzeive nazkū latgalīšim ir īvuicejuse, tik mums vys vēļ baile par tū skali runuot. Puornūvadnīki ari bīži damierst, ka Latvejis Naatkareibys karā pīsadaleja daudzeji latgalīši, kas sovys golvys nūlyka i Kūrzemē, i Vydzemē. Ukrainim otkon tys ir drusku cytaiž – jūs kulturys centrā ir godu symtim senejuo kozaku tradiceja, taitod sevkurs karaguojīņs nas kai zaudiejumus, tai uzvarys laurus, i tys dūd spāku stuovēt preteimā, aizstuovēt sovus rūbežus. Izturēt. Dažaidys tautys, dažaidys pīredzis, mes varim tik vuiceitīs, kai par sevi pastuovēt.

Pasavieru statistiku. Nu 1991. leidz 2024. godam izdūta 8851 dailliteraturys gruomota (īskaitūt bārnim) latvīšu literarajā volūdā, sovutīs latgaliski – 164. Koeficents ir 0.018 %. Interesis piec nūskaidruoju, ka laika periodā nu 1991. (faktiski – 2003) leidz 2024. godam nu ukraiņu volūdys latvyski iztulkuotys 43 gruomotys (pavysam ir 9037 tulkuojumi). Nu tūs 17 ir tulkuojuse Māra Poļakova, bet 10 – Māris Salējs. Latgalīšu literaturai i ukraiņu literaturys tulkuojumim kūpeigs ir tys, ka obeju ir moz. Oksana Zabužko gruomotā “Planeta Viermele” roksta: “Tai kai civilizacejis ir galeigys, tod kotrai nu tūs myužā daīt šaļts, kod centrys vaira natur. Taidūs laikūs civilizacejis nu sabrukšonys gluob na karaspāks, bet volūda (..) lementiešonys dorbu taidūs laikū dora cylvāki nu proviņcem, nu nūmalem.” (97.pl., tulk. Māra Poļakova, puorcālums – L.P.) Centra i periferejis attīceibys ir sarežgeitys. Centralizaceja ir efektiva, tok tei sevi izsmeļ, rūnās osmotiskais spīdīņs. Zynuot div rokstu tradicejis, ir lobuok nakai zynuot tik vīnu, kai reidzuoni saceitu – tod tok tu lobuok giuņ laukumu. Bet tymsūnis vystik ir vīgļuok dasist.

**

Atkluoti sokūt, lakuga.lv redaktore Laura Melne praseja, lai es pīrokstu par latgalīšu literaturu i tulkuotū ukraiņu literaturu. Tok golā varu pasaceit tik – skaitit Ļubu Jakimčuku, Oksanu Zabužko, Serhiju Žadanu, Taņu Maļarčuku i cytus. I latgalīšus ari skaitit. Atbolstit sovejūs, biteit motūs, kas myus cyts podturēs, ka na mes poši, kuo?