Roksta autors: Valentins Lukaševičs

Pyrma 70 godu – 7. novembrī – Kanadā nūmyra dzejnīks Juoņs Silkāns (1899-1955), kuram Latgola vysu myužu beja sirdī.

Juoņs Silkāns pīdzyma Mērdzinis pusē, sādžā ar skaišku, gordu nūsaukumu – Avīši. Pīdzyma vēļ 19. g. s., tymūs cara laikūs. Piec Latvejis vaļsts izveidis Silkānu saime tyka pi leluokys zemis, ar itū dzejnīku saisteits objekts ir apsaverams Ludzā.

Ludzys Nūvodpietnīceibys muzejs nu 1956. goda ir tī, kur nazkod beja Jakova Kuļneva dzymtuo sāta. 2025. godā Laura Melne par ituo muzeja breivdobys ekspoziceju roksta: “Īprīšk jaunuokais uora ekspozicejis objekts beja jaunsaimnīka sāta “Aizupīši”, kas sagaida apmaklātuojus jau iz reizis piec īīšonys muzeja teritorejā. Tei 2008. godā puorvasta nu Avīšu, kas nazkod beja Mērdzenis, tok niu – Pušmucovys pogostā. Sātu piec agraruos reformys eistynuošonys 20. godu symta 30. godūs izcāluši diveji bruoli Silkāni, bet bīži tamā gastejs ari trešais bruoļs – latgalīšu dzejnīks i sabīdryskais darbinīks Juoņs Silkāns. “Aizupīšim” bejs soltais i syltais gols – vīnā dzeivuojuši pastuoveigai, tok ūtrā – tik vosoruos.”^[1]

Avīšūs dzymušajam dzejnīkam beja mīleigi pseidonimi – Viļneits, Līsmeņš^[2]. Piec profesejis beja jis školuotuojs^[3], itamā jūmā Latvejā ari dorbuojuos. Piec kara beja trymdā, tī struoduoja byuvnīceibys i medicinys jūmuos, nūmyra i paglobuots Kanadā.

Piec vīnim datim 19., piec cytim 23 godu vacumā Juoņs Silkāns aizsuoce periodikā publicēt sovus tekstus. Pa sovu dzeivi sarakstejs i publicējs sešus nalelus dzejūļu kruojumus. Tei leluo dzejuošona jam beja 10 godu garumā, kod izguoja juo dzejūļu kruojumi “Reita skaņas” (1923), “Klajā” (1924), “Iznīceiba” (1925), “Tev” (1925), “Škola” (1932), “Laika atbaļss” (1932). Piečuok voi nu laiks beja cyts, voi kas ta pošā autorā pasamaineja.

Mikelis Bukšs sovā literaturys viesturē roksta: “Silkāna dzeja ir daudz pīmynāta un vārtāta. Tauta tū laseja ar labpatyku, un jō vōrds beja populars. Dzejnīka dūteibas jam nabeja lelas, bet jys labprōt strōdōja, un sovā laikā jys beja vīns nu lobōkajim dzejnīkim. Silkāna īpatneiba ir tei, ka jam nav pīteikūša lirisma, nav pīteikūši iztēles fantazijas un gleznu spylgtuma. Ar tū jam pīmit tys lelais tryukums, kas beja rakstureigs daudzim ogrōkōs paaudzes dzejnīkim, ka jī vairōk apraksteja un stōsteja kai dzejōja. [..] Pyrms godudesmitem napretenciozu laseitōju beja daudz, un tim, kas vairōk meklēja dūmas skaidreibu kai liriskūs nūskaņu, J. Silkāna dzejas beja piļneigi pīmārōtas, bet vālōkī, eistōs lirikas maklātōji, jam taiseja pōrmatumus. Varbyut tī beja dūmōti labi, varbyut pōrspeilāti, bet autors uz tim nav grīzis lelu vēreibu.“^[4]

Redzīs, ka sovu tuo laika laseituoju Juoņs Silkāns stateja auškuok par kritikim i zynuotnīkim. Silkānam beja gona loba izgleiteiba, intelektuals dorbs, bet sovus daildorbus raksteja vīnkuoršā voludā – kab tī byutu saprūtami na tik elitei, bet vysim. Jis varēja, bet nasagudrēja – skaidra, nasamudžynuota izteiksme beja juo izviele.

Pyrmais (Ludzā Vulfa Sujera (1876–?) tipografejā īspīstais, Ludzys latgalīšu kulturys veicynuošonys bīdreibys izdūtais) Juoņa Silkāna dzejūļu kruojums “Reita skaņas” ir  32 puslopu bīzs. 

Storp dzejūlim te ir ari itaids, ar ītiļpeigu nūsaukumu “Mīlestība”.

„Dūmu ir moz,
Lai tevi saprast.
Jyutas ir vōjas,
Ka tevi izjyust.

Vōrdi ir seiki,
Lai tevi izteikt.
Dzīsmas nav gona,
Ar kuru slavēt.

Un tikai sevi
Zīdōjis tev,
Varātu tevi
Īmontōt sev…

Pats sevi dzīsmā
Pōrveržu es,
Tyvōk pi tevis
Lai varu tikt.”^[5]

Juo raksteituo dzeja ir lakoniska, konspektiva, bez efektim i konkretizacejis. I kū jis dūmuoja tamā pādejā četrrindē? Ka tikai reali puordzeivuojumi realajā dzeivē ir tuo vārti? I ka vēļ vaira par jim – atsadūšona, pasazīduošona? Ka eistū dzeivi navar puorspēt ni ar kaidim, pat pošim genialuokajim muokslys dorbim? Ka tai, tod i ceņstīs tū izdareit nav lelys jāgys.

Trymdā par Juoņa Silkāna golvonū žanru palīk fabula. Tāva sāta myužam svāta, myusu volūdā ir myusu spāks, gūdeiga i vīnkuorša dzeive – taidys ir juo tekstūs proponātuos vierteibys.

Deļ pīvaduma, fabula “Ceļa stulps un kūks”.

“Ceļa stulps reiz golvu rīze,
Zaļam kūkam pretim grīze:
“Verīs, kū es spēju, varu! –
Rōdu ceļu, eisu, garu.
Tu tik te par veļti plotīs,
Aizānoj tik ceļu, skotīs.”
Kūks jam atbiļdēja ari:
“Tīsa – ceļu rōdeit vari,
Bet voi tu tū ceļu zyni
Un voi kaidreiz pats tū myni?
Jo tik ceļa molā stōvi,
Leidzeigs esi tu ar grōvi,
Bet, kod pastōvējs tu pyusi,
Nīceigōks par grōvi byusi.”

Godōs dzeivē ari šaidi –
Ceļu parōda mums taidi,
Kuri, ejūt dzeives ceļu,
Zyna tikai zalta teļu.”^[6]

Cīši moz ir taidu poezejis formā saraksteitu tekstu, kuri teik par dzīsmem. Dzejnīks Juoņs Karūdznīks beja ari pylna apjūma muzykants – i spieļuoja vejūli, i dzīsmis komponēja^[7]. Zynomuokuo ir juo “Skaidruo volūda” ar Annys Rancānis vuordim. Bet jam ir ari dzīsmis ar Ontona Skryndys, Stanislava Cunska, ari Juoņa Silkāna vuordim. Asmu dzierdiejs, kai itū melodeju iz vejūlis spieļoj autors. Nazynu, voi publicātuos notys ir davušys tū, ka pīdzyma i suoce pylnvierteigu dzeivi itei dzīsme.

Juoņs Karūdznīks, pats byudams dzejnīks, meklēja (ari nadaudz puorveiduoja) cytu autoru tekstus, kas jam beja satura i formys ziņā tiuli i beja dereigi juo komponiejuma stylam. Tei dzīsme, cik pīmiņu, pa melodejai beja taida himniska, vuordi ari taidi.

“Slave, slave ļaudim nazynamim,
Tīm, kas lobus dorbus dora!
Slave, slave ļaudim nalūkamim,
Tīm, kas palīk stypri gorā!
Slave tam, kas cīnej tevi,
Napeļoj i nanycynoj!
Slave tam, kas aizmierst sevi,
Bāduos tevi īprīcynoj!
Slave tīm, kas tāvu zemei
Kolpuojuši nasavteigi;
Sovai tautai, sovai mēlei
Palykuši uzticeigi!”^[8]

^[1] Melne L. Ludzys boguoteibys // „A12”, 2025., Nr. 4.

^[2] Breinums, parkū jam nabeja pseidonims Avīšāns. Jam beja ari taidi pseidonimi – Nūvārōtōjs, Silkalns, J. Sils, Līsmiņš-Viļnīts.

^[3] Struoduoja i kai školuotuojs, i ari kai školu puorziņs. Publicēja presē rokstus par pedagogejis lītom.

^[4] Bukšs M. Latgaļu literaturas vēsture – [B.v.]: Latgaļu izdevnīceiba, 1957., 650.–651. pl. 

^[5] Silkāns J. Reita skaņas – Ludza: Ludzas latgalīšu kulturas veicynoš. bīdriba, 1923., 12. pl.

^[6] Silkāns J. Fabuleņas – [B.v.]: Latgaļu izdevnīceiba, 1955., 45. pl.

^[7] Dzīsmis komponēja kai E. Rāznups.

^[8] Slavynuojums // „Jaunuo Dzeive”, 1992., Nr. 1.