Rokstu sagataveja: Valentins Lukaševičs

2026. gods pavasarī gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par dzejnīku i literaturzynuotnīku Osvaldu Kravali (1942–2008).

Jis pīdzyma cīši skorbā laikā – 1942. goda 27. aprelī. Nu 1949. leidz 1956. godam vuicejuos Potarovys septeņgadeigajā školā, tod Ludzys lauksaimisteibys tehnikumā, kuru absolvēja 1960. godā.

60. godu beiguos pasaruoda gazetuos i žurnalūs juo dzejūli latvyski^[1]. Tūs dzejūļu nav daudz, rezonansi jī naizraisa, bet panteni ir dzeiveleigi, ar individualu poetisku rūkrokstu.

Tymā laikā jis ir Reigys jaunūs literatu apvīneibā, nūsadorboj ar ituos apvīneibys žurnala “Quo vadis” izdūšonu, personeigi īpasazeist ar jaunajim, ari vacuokim i cīnejamim dzejnīkim.

Nu 1970. leidz 1976. godam nakluotīnē vuicuos Latvejis Universitatis filologūs.

70. godūs jis palīk par vodūšū dzejis kritiki Latvejā^[2]. Jam ir atpazeistams styls, lobys teoretiskuos zynuošonys, smolka dzejis izjiuta i sapratne^[3]. Kotram analizejamam tekstam jis atrūn sovu pīeju, juo kritikys nav trafaretiskys, tuos pošys ir kai muokslys dorbi. Jis roksta par Ojara Vuocīša, Imanta Zīdūņa, Vizmys Belševicys, Knuta Skujenīka, Ulda Bierzeņa, Juoņa Petera, Māra Čakluo, Montys Kromys i cytu dzeju. Piec vīna Osvalda Kravaļa literaturkritiska roksta Āreja Elksne pat publicēja dzejūli “Atbilde Osvaldam Kravalim”^[4].

Ap 1984. godu^[5] puorsacēle nu Reigys atpakaļ iz Latgolu. Dzeivuoja muotis sātā Potarovā, piečuok leidz myuža beigom Daugovpilī. Skaiteja, ka latgaliskums var izdzeivuot ar cylvākim Latgolā, ka aizbraucieji paceli nu Latgolys jau ūtrā paaudzē zaudej sovu suokūtnejū identitati.

Beja Latvejis Rakstnīku savīneibys Latgolys nūdalis vadeituojs, latgaļu rakstnīku vīneibys “Dveiņuva” vierseibnīks, žurnala “Jaunuo Dzeive” leidzredaktors i daudz kas cyts.

Raksturā beja tīšs, pat skorbs.  

Juoņs Streičs 1991. godā sovā dīnysgruomotā roksta: “Osvalds Kravalis asi mani nosoda un darīs to, kamēr vien dzīvos. Miera nebūs. Viņš gatavs būvēt Latgales karaļvalsti un celt sevi letgaļu virsaiša tronī. Visā nopietnībā. Viņa “prožektā” paredzētas visādas činas ar to nosaukumiem viņa radītajos jaunvārdos.”^[6]

Ilmārs Silkāns roksta: “Pīmiņu, mōkslinīks Pīters Prikuļs reiz saceja: “Osvalds Kravaļs… Vysur, kur jys īgōja, jō pasarōdeišonōs uzreiz īnese dzeiveibu. Rodōs diskusijas… Jys īnese konfliktu, pretrunas, namīru”^[7]. Oskars Seiksts citej pūdnīku Evaldu Vasilevski: “Osvaļds ir kai leits i snīgs – ni tu juo paredziesi, ni apturiesi.”^[8]

1988. goda 18. oktobrī tyka paraksteita “Atklāta vēstule latgaliešiem”, kuru gazeta “Padomju Jaunatne” nūpublicēja 26. oktobrī. Itū viestuli var skaiteit par Vyslatvejis pīteikumu ari latgalīšu Atmūdai. Tymā viestulē fokuss ir iz latgalīšu volūdu, aicynuojums ir ari saglobuot apdzeivuoteibu i infrastrukturu Latgolys laukūs. Viestuli nu latgalīšim paraksteja Anna Rancāne, Janina Kurseite, Ilona Salceviča, Vitolds Valeinis, Ontons Breidaks, Viktors Ivbuļs, Pīters Laizāns, Juoņs Streičs, Andris Vējāns, Bārtuļs Pizičs, ari Osvalds Kravaļs.

Daudzi jis jēmēs ar cytu gruomotom, bet pats tai i palyka – bez sovys latgaliskys gruomotys, tikai ar tekstim, kuri izkaiseiti periodikā i kūpkruojumūs.

Osvalds Kravaļs sovu liriskū es sadaleja daudzuos personuos: Osvalds Kravaļs, Ontunejs Rīkstāns, Ašvolds Dveiņuvs, Ašvins Voldajs, Odumāns Jumiejs, Ingrīds Potarovs. Ar itim pseidonimim jis publiciejuos.

Osvalda Kravaļa latgaliskī dzejūli golvonūeiļ ir metafiziski, ar cīši plošu laika amplitudu – nu aizviesturis leidz tam, kas myus gaida piec vīnys ci trejom paaudzem. 

“Ak, dīnys leiklūceit, ak, stōvi,
Ak, napadori otkon mani sevim svešu!
Maņ jōpōrvar te bezjādzeibas nōvi…
Es sapņukūka zorus pōri dīnom plešu.”^[9]
Daudz apredzeibu, dažaidu vizeju.
„Byus borgi godi, byus izmysumi – 
Piec maizis kimūsa te otkon bļaus,
Piec taisneibys klīgs otkon tauta, 
Kod mīra nuove sovu dali pļaus, –
O, viesturiskīs breids, kas nūkaveits,
Lai pylnu breiveibu mes giutu.”^[10]

Populara, daudzreiz citāta ir itei juo četrinde:

“Mīļoj tāvu zemi, mīļoj, bruoleit boltais,
Mīļoj muotis volūdu un… vyss,
Tod tev zvīgdams atskrīs kumeļs koltais
Un tovs gunkurs kolnā naizdziss”^[11].

Nadaudz, bet ir jam ari cyta veida dzejūli. “Caruklis” ir erotika, itys dzejūļs īdrūsynuoja i paruodeja stilistiku dažim cytim latgalīšu poetim. Na urbanuos pasaulis sekss, bet dobā i tuos simbolūs, ar misticisma, pat dīviškuma šleifu.

“Bej trešīs breids, kod sirds pa muti ōrā kōpe,
I vyss muns stōvs pēc tevis, sirsneņ, slōpe,
I gribējōs ap tovu stōvu cīši rūkom, kōjom tai kai apeineišam apsaveit…
Oi, apsaveit, lai sleid tys īkšā, kam ir tovā stōvā jōsleid –
Oi, cičy tovi… Maizi boltu meicēt,
Oi, gūrnu boltums – pīčert tev i syunōs tevi veļt,
Oi, agļustorp – tī bīzyjā, dā, tymsā tevi zaltā kaļt.”^[12]

Ir jam ari dzejūli bārnim, taidā sovpateigā, kravaliskā manerī. Deļ pīvaduma, dzejūļa “Začeiša vuordi Lapseņai” beigys:

“Tu soki, Muote, Leluo Lopsa, tevi gaida? Nu, paesi! A kaida dzīsme  
Vyslobuok pateik tev? Voi Duorzeni jyus ejat – kod vysi divi – padsmit apleik īt i diveji iz Vyds.
Oi, mozuo Lapseņ, nabēdz! Vei-jū! Hop! O, aizskrīsim, mož, pagastēt da Eža?
Jys te natoļ – vīns pats… Taids skumeigs cīši, pus-mirs, pus-dzeivs, gondreiž voi steivs,
I tī, tu zyni, jau pavysam natuoli da mums dzymtuo kuorklu meža,
Da muna Sārmyukšļa pi ryuceiša, kur es i doncoju, i dzīžu breivs…
Brik-brak! Trik-trak! Vei-jū!”^[13].

Juo dzejūļūs dažreiz īsaplaiksna privati gimeniskais. Ir dzejūļs, kurs velteits bruoļam Jezupam. Dzejūlī “Malnroksts ar Piparneicu” ir taidys eilis: 

“Muns dziadzia Uliens nūdzeivuoja 
Pylnus deveņdesmit trejs godus, kai nivīns munūs rodūs.
I dzēre teiruma škeistumu – rudzeiti gondreiž kotrudīn”^[14].

Divys nedelis pyrma sovys smierts Osvalds Kravaļs atdeve Juoņam Elkšņam publiciešonai vīnys sovys gruomotys manuskriptu. Tei ir gruomota, kuru jis redigēja i papyldynuoja gondreiž 25 godi – ar nūsaukumu “Atpakaļ iz Latgolu”. Mienesi ilga Osvalda Kravaļa Latgolys veloapceļuojums. Izbrauce jis 1984. goda 19. julī, bet finišēja 18. augustā. Brauce nu vokoru zigzagūs iz sovu dzymtū sātu: Medni, Lubuona, Borkova, Murmastine, Siksola, Varakļuoni, Viļāni, Nagli, Strūžāni, Drycāni, Rogovka, Adamova, Rēzekne, Malta, Juosmuiža, Aglyuna, Auleja, Kaunata, tod Potarova. Tamā gruomotā i intervejis ar cylvākim, i folklorys pīroksti, poša autora nūvāruojumi i puordūmys.

Osvalds Kravaļs nūmyra i apbedeits Daugovpilī – tī, kur nazkur piec Ūtruo pasauļa kara tyka paglobuots juo tāvs Aleksandrs.

^[1] Iepazīsimies –  Osvalds Kravalis // „Jaunais Inženieris”, 27.02.1969.

^[2] Itei darbeiba vainogojās ar gruomotys “Jābūt” izīšonu 1984. godā, kur poša autora atlasejumā ir kritikys, apceris, studejis, portretiejumi. 

^[3] Juo raksteitūs kritiku atslāgys vuordi – sugesteja, dzejis tāls, dialogismys, skaniskuo dimenseja.

^[4] Elksne Ā. Atbilde Osvaldam Kravalim // „Karogs”, 1978., Nr. 2.

^[5] Piec muotis Helenys (beja vīnkuorša lauku struodneica) smierts.

^[6] Streičs J. 1991_Tas garais cilvēkbērna gads. Dienasgrāmata un vēstules – Rīga: Dienas Grāmata, 2012., 570. lpp.

^[7] Silkāns I. Daži teikumi par volūdu // „Rēzeknes Vēstis”, 13.02.2015.

^[8] Seiksts O. Osvaļds Kravaļs. Dorbs i dūms // Pagrauda – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 1999., 180. pl.

^[9] Kravaļs O. Dīnu dīnā // Saule izkapts kātā (sast. V. Trojanovskis) – Rēzekne: LKC izdevniecība, 1991., 54. pl.

^[10] Ašvolds Dveiņuvs. Breivi vasals! // „Jaunuo Dzeive”, 1992., Nr. 2.

^[11] Kravaļs O. Mīļoj tāvu zemi.. // „Reigys Latgalīts”, 23.01.1999.

^[12] Rīkstāns O. Caruklis // „Mōras Zeme”, 25.04.1992.

^[13] Rīkstāns O. Začeiša vuordi Lapseņai // „Jaunuo Dzeive”, 1992., Nr. 2.

^[14] Odumānu Jumiejs. Malnroksts ar Piparneicu // Dzejas dienas 2002 – Daugavpils: SAB, 2002., 27. pl.