Roksta autore: Edeite Laime, portals lakuga.lv

Ka saleidzynoj sajiutu, kaida beja piec “Tāvu zemes kalendara” izīšonys pārnejam, 2025. godam, nikod natycātu, ka taišni itai – par pateikamu puorsteigumu – varātu saukt rokstu ap 2026. gods kalendara izīšonu ituo gods janvarī. Cik lela viļšonuos beja piec kalendara 2025. godam i ari īprīšk, tik gondreiž ni viests par jū, verūtīs 2026. gods izdavumu.

“Tāvu zemes kalendars” itaida žanra izdavumu vydā ir unikals – jis teik skaiteits par senejuokū kulturviesturis i literarū godagruomotu Latvejā. Kai viestej datu bāzis “Latgales dati” informaceja (ITE), pats pyrmais “Tāvu zemes kalendars” izguoja 1938. gods 1. decembrī – tys beja 76 puslopu bīzs “Tāvu zemes kalendars 1939. godam”, izdūts Viļakā, Juoņa Cybuļska redakcejā, piečuok (vuocu okupacejis laikā) izdūts Daugovpilī, bet piec kara emigracejā Vuocejā. Nu 1991. gods kalendars otkon izīt Latvejā, Rēzeknē. Par godagruomotys turpynuošonūs niu ryupejās “Latgolas kulturas centra” izdevnīceiba.

Kalendara, iz kuruo vuoka radzama Leiksnys Vysusvātuos Jezus Sirds Romys katuoļu bazneica nu putna liduojuma, 2026. godam īzeimej 87. izīšonys reizi (36. otkon Latvejā), itymā godā pyrmuo pasameišona nūviertejama par reizi vizuali – ar gaumeiguoku i myusdīneiguoku maketu, pateikamuoku vuoka papeira izalaseišonu. Koč i pluonuoks (222 puslopys), kalendars ir kruosainuoks, roksti i biļdis labi sakuortuoti. Navar napamaneit ari, ka jaunuokuo kalendara sastateituoja i redaktore niu ir volūdneica Ieva Zuicena, kuruos roksti kalendarā beja puorskaitomi ari īprīšk. Deļtuo lela prīca, ka ilggadeja kalendara redaktora i izdevieja Juoņa Eļkšņa aizsuoktais dorbs pi “Tāvu zemes kalendara“ izdūšonys napagaist, bet teik turpynuots jaunā leiminī.

Vystik juopīzeist, ka taišni jaunuos redaktoris roksts 2025. gods kalendarā, taipat i 2024. gods kalendarā (ar gondreiž identisku saturu) beja leluos viļšonuos olūts īprīškejūs godūs – nu kai ba profesionalys volūdneicys nabyutu gaidejuse taida naprofesionala, faktūs i vālajamūs redzīņūs sagrūzeita roksta par latgalīšu volūdys viesturi i situaceju myusu dīnuos. Sovā ziņā beja kauns i žāļ, ka nazkas taids teik publicāts ari ar Vaļsts kulturkapitala fonda, pošvaļdeibu i zīduotuoju finansialu pabaļsteišonu i aizskar tik daudzu myusu dīnu latgalīšu volūdys atteisteibā darejušu cylvāku dorbu. Iz itū rokstu “Myusu volūdys leiklūči” ari jaunajā kalendarā ar vīnu puslopu garu sprīdelejumu atsasauc Jūlijs Augusts Trops, turpynojūt likt breinuotīs par tū, kai iz nazkaida leimiņa kvalitati pretendejūša izdavuma saturā var byut i taidi faktūs i izpratnē nabaļsteiti “veļtejumi”. Bet reizē i raugu atguoduot, ka latgalīšu apvaiņuojumi sovā vydā kai žanrys vysod ir bejuse ari daļa nu periodikā publicātūs rokstu, eipaši 20. godu symta pyrmajā daļā. Tys paleidz sasamīrēt – turpynojam tradicejis!

Bet, ka nasaver iz itū daguta lasi mada bucā, jaunuokais kalendars sovim skaiteituojim pīduovoj vysā lobu i vierteigu saturu eipaši nūdaļuos “Arheologija. Vēsture”, “Kulturvēsture. Personeibas”, ari “Kulturvēstures pīminekli”. Gribīs izceļt Andra Vasilevska ilustracejom boguotū rokstu par Stiernīnis bazneicys liturgiskajim tārpim, Ilzis Ūzulenis (Ozoliņas) rokstu par Ontonu Skryndu i juo saimis dzeivis celim, kai i Jura Vanaga rokstu par sabīdryskū darbinīku Jezupu Dyuru. Kalendarā taipat vairuoki roksti dasadur i cytom Latgolys personeibom – Stanislavam Brokam, Venerandai Zepai, Onufrijam Gailumam, bet Genovefa Norvele, Juoņs Streičs i cyti pasadola ar plotim atmiņu stuostim, nūdrūsynojūt kalendaram īrostu memuaru literaturys daļu. Sova vīta kalendarā ir i tradicionalajim Jura Urtāna arheologejai veļteitajim rokstim. Prīca, ka kalendars atguodynoj, ka ituo gods pavasarī nadreikst aizmierst žurnala “Katōļu Dzeive” symtgadi, kai ari ir vīta, kur publikacejis pīdzeivoj taidi materiali, kurī cikom bejuši tik cytūs formatūs, par pīmāru, rakstnīka Ontona Rupaiņa viestule viesturnīkam, literaturzynuotnīkam Bronislavam Romanovskim, kurys originals globojās Latgolys Kulturviesturis muzejā.

Nazkai saīt, ka “Tāvu zemes kalendars” vysmoz maņ i tai latgaliskajai videi, ar kuru vaira vajag sasadūrt kasdīnā, ir kai paralelais pasauļs, i eipaši tys atsatīc iz nūdaļu “Literatura i publicistika” – drūsai viņ plotuokai žanru byušonai ir vīta ari taidim rokstim ap iudiņa dīnnakts normu, kruokšonu i skaistuma mīgu. Napaseņ otkon skaiteju Jezupa Macileviča “Pavuiceišonu”, nazkai saguoja dabuot i niu leidzeigu sajiutu tik tys ir aptyvai 175 godu vāluok – myusu dīnu acim verūtīs, taišni taids pats naivums, viņ tūlaik eistyn zemnīkim datryuka pamata zynuošonu daudzūs sadzeivis vaicuojumūs. Ka kaidam ir bezmīgs, atguodojit “Tāvu zemes kalendarā 2026” publicātū, ka “Vyslobōkōs zuoles bezmīgam ir pašsugestija”! Bet reizē smaidu raisa, cik vīnkuorši vysus pasauļus vīnoj Oskara Seiksta puordūmys – jom ir vīta kai telepona eisziņuos, myusu dīnu formatūs “Etsy” pierkumu grūzeņā, tai i “Tāvu zemes kalendarā”.

Tys, kuo ituo gods kalendarā naatrast, ir roksti ap volūdu, i sovā ziņā par itū atvīgluotai nūsapyušu, kam īprīškejūs kalendaru saturs itamā nūdaļā taišni i beja izbreina vaicuojumu vysu vaira aizdūdūšuo daļa. Bet volūdys ziņā “Tāvu zemes kalendars” pats par sevi ari maņ ir paralelais pasauļs, kas turpynoj 1929. gods (bet faktiski 1933. gods P. Stroda pareizraksteibys vuordineicys) rokstu volūdys tradiceju. Kalendarā (taipat i īprīškejā godā) navar atrast nūruodi par korektoru, deļtuo varbyut i palykušys taidys raksteibys formys, kas naatbylst nivīnai nu pareizraksteibu (nakorekti latgaliskūs vuordu lūcejumi, nakonsekventys golūtnis, refleksivūs formu lītuojums (voi kai Strods rakstejs “navar lītōt divkōrteju videjōs kōrtas pastyprynōšonu”), vītom līka palatalūs leidzskaņu meikstynuošona i tml.).

Poša pīdaru pi tūs, kas, nasaverūt iz satura i volūdys kvalitati, vysod ir pierkuse kalendaru sovam gruomotu plauktam – kai tradicejis turpynuošonys atbaļsteišonys zeimi, deļtuo itymā godā var pasaprīcuot, ka “Tāvu zemes kalendars” i munā gruomotu plauktā var byut na tik kai simboliskys žests.