Par patikšonu i napatikšonu. “Olūta” vaicuojums

LaKuGa 13. Juļs, 2012. gods 3
Par patikšonu i napatikšonu. “Olūta” vaicuojums
20. junī LaKuGā tika publicāta Ilzis Spergys atsauksme-recenzeja iz jaunuokū latgalīšu literaturys almahana “Olūts” laidīni, kas ir 17. piec kuortys. Iz rokstu sajimta atsauksme nu gazetys “Rēzeknes Vēstis” redaktoris Muorys Nizinskys, kas publicāta gazetys sadaļā “Mõras zeme”.

Puorpublicejom M. Nizinskys rokstu (pamasts originalraksteibā) i I. Spergys atsacejumu.

***

Kas napateik Ilzei Spergai

Gudri cylvāki internetu sauc par Vysuma nateirumu bedri, vītu, kur izspļaun sovu žuļti vysaidi sūmozgu strēbēji i puskūka lēcēji. Beju vairōk kai pōrsteigta, ka taidu žuļts spani internetā īlējuse sīvīte, kura, ja sprīž pēc izgleiteibas, zynōtniskīm grādim i diplomim, pretendej iz inteligenta cylvāka vōrdu. Es runoju par zynōtņu doktores, vysaidu cytaidu zynōtnisku grādu īpašneicas Ilzes Spergas izvyrdumu interneta vītnē “Lakuga”.

Zynōtneica seiki jo seiki analizej literarō almanaha “Olūts” jaunōkū, 17. laidīni. Patīseibu sokūt,   tei analize ir vīņ taida nakulturala spļaudeišonōs. Gryuts saprast, kas tai sasyrdynōjis cīnejamū autori, ka jei aizmērsuse naraksteitū lykumu: sērms cylvāks jōcīnej jau vīņ par tū, ka garu myužu nūdzeivōjis, daudz kū pīdzeivōjis i pōrdzeivōjis.

Jōņam Eļkšņam, Latgolas Kulturas centra izdevnīceibas vadeitōjam, na tikai godu nosta placūs. Nivīns cyts Trešōs atmūdas godūs nav darejis tik daudz Latgolas pošapziņas ceļšonai, kai itys cylvāks. Nabyuteibā aizgōjušas Tautas frontes laikā dybynōtōs bīdreibas i sabīdreibas. Izdevnīceiba dzeivoj. Izdevnīceiba atgrīzuse Latgolai un ari Latvijai Franča Trasuna, Jōņa Klīdzēja, Naaizmērstules, Marijas Andžānes, Ontona Rupaiņa, Mikeļa Bukša un daudzu cytu izcylu latgalīšu dorbus. Lyugšonu grōmotas, kalendari, jaunōkōs paaudzes rakstnīku dzeja, romani — voi var nūsaukt vysas latgalīšu goreigōs bogōteibas, kas tikai ar Eļkšņa izdevnīceibas paleidzeibu otkon atdūtas Latgolai, latgalīšu jaunōkōm paaudzem…

Bet atsagrīzsim pi publikacijas “Lakugā”. Ar kaidu vōji slāptu ironiju i nacīnu Spergas kundze roksta par “Olūta” autori Diānu Varslavāni i jōs dorbu “Laksteigola — pavasara putns”. I teksts asūt kai aizaudzis dōrzs, kas nanas augļu, i škeleta tam stōstam tryukst, i virzeiba natei. I vyspōr navarūt pasaceit, cik autobiografisks itys dorbs, cik tī fikcijas, cik atmiņu.

A kam tev, bērneņ, zynōt, cik tī atmiņu, cik nu cytim olūtim īgiuta materiala par pēckara laika dzeivi Latgolā i Latvijā. Ja šudiņ vēļ dzeivī pēckara laika līcinīki nauzraksteis i naatstōs myusim sovu atmiņu, dreiži vysi jaunī myusdīnu zynōtnīku audzēkni, i naktī nu mīga pamūdynōti, sovim bārnim i mozbārnim nūstōsteis, ka vysi, kuri tymūs pēckara laikūs padūmijā dzeivōjuši, beja līkuli voi nalīši; ka eistī patrioti tūreiz staigōja malnūs lokotūs i laksteigolu dzīsmes nasaklauseja… Vysi cyti, Diānu Varslavāni, Jōni Eļksni i Plōciņu Masi īskaitūt, nav peļnejuši, lai jūs dorbus drukōtu. It seviški deļ tō, ka jī atzeist Stroda, navys Leikumas gramatiku…

Ilzes Spergas poštaisnō nūstōja, jōs nacīna pret cytu latgalīšu dorbu atziņom i vīdūklim navīš optimismu. Dīvamžāļ ari mes, vacī, asam vaineigi, jo naasam protuši jaunajūs īaudzynōt cīnu pret vacōkōs paaudzes pōrdzeivōtū, pret jūs dorbu. Kai doktore varēja tik rupji, kai ar augstpapīžu kurpem, pabrodōt pa daudzu “Olūta” autoru dvēselem, īsist pļauku trauslajai Ilzes Keišas dvēselei… Kai varēja par grōmotu kūpumā pasaceit: “A ka tryukst i talanta, i prasmes, saīt taida grabūšu rotu nūskaņa…”

Nav jōbyut psihologam, lai saprostu: recenzijas autori Ilzi Spergu nazkas stypri sadusmōjis. Kas? Pōrlaseju jōs internetspļaudeišonūs vīnu reizi, ūtru, leidz īraudzeju: autorei stypri kūž kaulā, ka “Olūta” izdevējam izadūd otkon i otkon atrast sponsorus šōs (i daudzu cytu Latgolas grōmotu) izdūšonai. Tikai tōdēļ Spergas interpretacijā i sponsors Blaževičs nikaids, i izdevējs nataids, kai vajag, i “Olūts” na olūts, “i maize taida ušņaina, i smiļts grīžās zūbu storpā (interesanti, par kū —“storpā”), i autori nikam dereigi”.

Ja itū naudeņu īdūtu eistīm, Reigas, latgalīšim… nu tim, kuri slepeneibā, Ēlertei pīsadolūt, dybynōja Latgolas saimu; tim, kuri Vōrkovā slepeneibā pōrsprīde latgaļu volūdas vaicōjumus, par golvonū eksperti pīsaucūt Jaunzemi-Grendi, tod… “Olūta”, par prīcu Spergas kundzei, laikam nabyutu.

Kas byutu, kotrs pats lai pīdūmoj klōt.

Māra Nizinska

***

Muorka efekts

Ruodīs, jau kaidus desmit divpadsmit godus, sateikūt latgalīšu gruomotu izdevieju Juoni Eļksni, dzieržu – cik švaki, ka latgalīšim nav literaturkritikys, kai ari – autorus vajag audzynuot.
Itymā godā apjiemeibys pylna puorskaiteju jaunū “Olūtu” nu vuoka da vuoka i pīraksteju par tū recenzeju Lakugai. Par literaturu, kurys šaltim literarajā almanahā nabeja. Par tekstim, kas breižam izavēre kai puorprotums. Ari par potenciali lobim tekstim, kam byutu vajadziejs viereigys i gudrys acs nu molys ci redaktora. Recenzeju skaiti ITE.

Tikkū puorskaiteju Rēzeknis rajona avīzis “Rēzeknes Vēstis” redaktoris Muorys Nizinskys maņ veļteitu sleju. Juosoka, cīši lela puorsteiguma tī nabeja – šaurai videi sovi lykumi, mozā muorkā peile ap peili trynās. Taids muorka efekts – vīni klusej, deļtuo ka bais gūdeigi pasaceit acīs, vēļ cytim bais nu konkureņcis. Pasaceit gūdeigi – kai īsvīst muorkā akmini. Nivīns tok tai nadora! Nav šmuki! Peilem, vardivem i kurkulim napateik.

Tai ir i latvīšu literaturkritikā, kur roksta pasyutejuma recenzejis. Tai i latvīšu teatra i kinu kritikā, kur tys tam draugs, rods voi pazeistams i atkluoti pasaceit beistās. Pasyuta recenzeju, palīlej cyts cytu, a aiz mugorys aprunoj. Ir lobs latgalīšu teicīņs – acīs eņgeļs, aiz ocu čorts.

Izaruod, eistineibā es asu gribiejuse atsarībt i maņ žāļ “Olūtam” īdūtuos naudys. Sok, navar byut, ka kaids roksta par tekstu taipat viņ – teksta deļ.
Ak jau jei atsarīb. Ak jau jei izariekinoj. I ak jau jai ir kaids cyts īmeslis – cyta ortografeja, cyta dzeivis vīta, cyta vacuma grupa i t. t.

Partū ka par latgalīšu literaturu nivīns narunoj – juos tok nivīns naskaita, tik īlīk plauktā i cīnej. Par latgalīšu literaturu soka tikai lobu voi puorsvorā nikū – kai par nabašnīku.

I smīklys, i žāļ – voi eistyn myusu kultura i literatura jau ir tik tuoli myruse, ka dasadūrt navar – sakreit palnūs i smird.
Gribīs tok ticēt, ka ir īspiejama ari nuokūtne – ar jaunim i kvalitativim tekstim, kuru vīneiguo vierteiba nav latgalīšu volūda, bet ari pats teksta viestejums i prasme stuosteit, raksteit.

Komentara teksts

Par reizis saceišu, ka “Olūta” nauda mani nainteresej i maņ nav nikaida patologiska naida pret Stroda ortografeju (jei tok daļa nu myusu raksteibys viesturis) voi siermom golvom (vysi taidi byusim, ka tik ilgi nūdzeivuosim). Nav ari nikas pret “Olūta” autorim – muns roksts ir par almanahā publicātajim tekstim, na cylvākim.
Ir taids žanrs kai literaturkritika – latgalīšim laikam tok mirs, ka jau izsaucs taidu reakceju.

Pats golvonais – lai dūd Dīvs, ka Eļkšņam izadūd jū (naudu – vāluoka pīzeime. I. S.) dabuot vysim sovim izdavumim, tys tikai boguotynoj latgaliskūs tekstu bagateibu i kaidam raksteituojam dūd īspieju trenētīs, trenētīs, raksteit i raksteit. Ka veiksīs, nu tuo izaškeļs ari pa talantam, īspieja publicēt tekstu ir autora maize.

Ka ituo roksta autore skaiteitu munu rokstu viereigai, varbyut pamaneitu, ka izsoku sovu cīnu Eļkšņa naatlaideibai izdūt literaru almanahu apstuokļūs, kod Latvejis kulturys vidē pagaist vīns literars i kulturys izdavums aiz ūtra. I tys eistyn ir Latvejis, na Latgolys mārūga fenomens!

I LKC izdevnīceibys vadeituoju nacīneju vys deļtuo, ka jam sierma golva, bet deļtuo, ka jis ir seiksts kai eļksnis i styprys kai ūzuls. Lai kotram latgalīšam byutu taida speiteiba dareit sovu i ticeiba napasadūt ari gryutūs apstuokļūs!

A cyta līta – tekstu literaruo kvalitate.
Ka dzeja grab, voi jei juoslavej tik deļtuo, ka latgaliski?
Ka prozā nav centraluos fabulys i par daudz seiku detaļu, voi navar aizruodeit – tik deļtuo, ka latgalīšu proza?
Nikū voi tikai lobu soka tikai par myrūnim ci nabašnīkim. Ticīs, ka Olūta autori i cyti latgaliski rokstūšī var vaira. I kaidam ir ari juopasoka, ka karaļs ir plyks, kab jis apmauktu drēbis.
Voi ari švakūs ziņu nesiejus pi myusu nūšaun i iz prīšku dzeivoj tuoļuok sovuos iluzejuos?

Ari ar pošu apguoda vadeituoju Eļksni na reizi asu runuojuse, ka latgalīšu literaturā ir vīna bāda – literaturkritikys tryukums. Roksta i roksta, glauda cyts cytu, a napasoka, kas tai voi na tai.
A kas raksteis par tekstim, ka ni literaturzynuotnīki?

Munā rokstā runa to par literaturu i tekstim, kam nav nikaida sakara ar siermumu voi cīnu pret siermumu.

Tymā skaitā – Blaževičam ak jau nav ni vainis kai cylvākam i kai latgalīšu kulturys atbaļsteituojs jis juocīnej, tok almanahā jis pīsacejs sevi kai autors. I muna atsauksme beja par tekstu, na cylvāku.

Taipat kai na vysi sentimentalī dzejūli par nalaimeigu mīlesteibu i švakū vaļdeibu ir peļniejuši viereibys, ari jaunūs autoru dzejuojumi par m…om i m…eibom bīži viņ ir tikai spams, kas pagaiss i aizamierss.

Bet voi eistyn vyss, kas izaver kai literatura, ari ir literatura? I voi vysi latgaliski raksteitī i vuojī teksti ir publiciešonys vārti?

Voi ari latgaliski raksteits teksts ir svātuo gūvs, par kū sovejī latgalīši navar saceit nivīna ļauna vuorda – ak jau jim skauž i ak jau koč kas tī nav teirs.

Lai loba veseleiba siermajom golvom!

I lai latgalīšim daudz tekstu, kū Eļkšņam i “Rēzeknis Viestim” drukuot. 🙂

Ilze Sperga

Komentari slāgti.