Latgolys školuotuojs dzeivē un dorbā

(Pīdzeivuojumi un nāvārojumi)

Dorbu suokūt.

Symtim Latgolys školuotuoju dzeivoj sādžuos un vīnsātuos, atškierti nu pasauļa, bīži vīn īslāgti nu pūrim un mežim, caur kurim lobs ceļs ir tikai zīmys soltumā un vosorys vydā, kod izkolst nu dūbem un dyukstim iudiņs. Školuotuoju dzeivei šimuos soluos ir sova eipatnēja nūkruosa, sovi prīki un sovys bādys.

Kotrs jauns pedagogs, jo tikai jis interesējas par sovu dorbu, brauc iz solom ar nūteiktu īskotu par tautu un ar myglainu, voi ari skaidri puordūmuotu sovys darbeibys planu. Nūzeimēšona zemnīka ustobeņā jū nabaida. Pījemsim, ka myusu pedagogs ībrauc samārā lobūs apstuokļūs, ka jam nav juodzeivoj vīnā ustobā ar školys muojis saimnīka saimi, ka šimā ustobā nav dyumaiņa cepļa un muola greidys. Pījemsim, ka myusu pedagogs ībrauc syltā ustobā, ar kūka greidu un ka šimā ustobā, ar kūka greidu un ka šimā ustobā ir dieļu orūds vīnā styurī, kuru sauc par – školuotuoja dzeivūkli. Šū „dzeivūkli” vysur taisa piec vīna šablona: vīnā pusē ir leluo cepļa sīna, ūtrā – dieļu sātmalis, ar durovom un puorejuos divuos pusēs – kapitalys sīnys. Nu svora, lai šimā „orūdā” byutu lūgs. Ir gadejumi, kod šaidam školuotuoja dzeivūklim nav pat lūga. Tod juoizteik ar gaismu, kura īspeid pa dieļu sātmali un durovuom… Pījemsim, ka šaidu gadejumu nav daudz un ka myusu jaunais pedagogs ībrauc „orūdā”, kuram ir lūgs! Bet dreiži vīn jam rūnās jaunys bādys: školys telpys ari ir tik šaurys, ka par sapņuotū tautys auditorejis īreikuošonu nav kū dūmuot. Bet školuotuojs ir naatlaideigs i mieginoj.

Sameklej jis burvju lukturi un sareikoj prīkšlasejumu. Par burvju lukturi soluos ir lelum lelī breinumi, un ļaužu pīnuok tik daudz, ka lektoram nav i kur lukturi nūlikt. Kaut gon durovys vaļā, tūmār klauseituojim palīk naizturomi korsts un viņi suok traucēt lektoru, viņa bolss zyud auditorejis trūksnī. Korstums mūka lektoru, par vaigim tak svīdru straumis. Suok tryukt gaisa. Petrolejas lampa lukturī suok kyupēt un apkvēpej luktura styklu, gaisma lukturī pasamazynoj un uz audakla bilžu vītā radzami tikai kautkaidi tumši silueti… Lektors ar apjukumu pasludynoj klauseituojim, ka lekceja teik puortraukta. Publika aizīt naapmīrinuota, dzieržamys ironiskys pīzeimis…

Golva smoga un reibst, slanais krakls leip pi mīsys, koklā dūrsta kai kai ar adateņom. Tai tad naveiksme! Bet myusu školuotuojs ir naatlaideigs. Jis mieginoj otkon, censdamīs īlaist normalu klauseituoju skaitu un, runuodams leidz aizsmakšonai, losa un skaidroj dažaidys deļ zemnīkim breiniškeigys lītys. Laiks īt iz prīšku, dreiži juoatdūd lukturis nuokušai školai. Kai nu turpynuot dorbu? Bez luktura publikai interese atsluobs. Tod rūnas cyta nūzare: zynuošonys, kurys snāgtys lekcejuos, vajaga nūstyprynuot ar laseišonu, bet bibliotekā voi nu nimoz nav gruomotu, voi ari ir puors desmiti gruomotu, kurys solā jau seņ pazeistamys. Dabuot nikur navar. Voi īguoduot par sovim leidzeklim? Bet jaunam školuotuojam jau pošam nikuo nav: juopierk katleņš, ponna, škeivs u. t. t., narunojūt par leluokom lītom – goldu, gultu, krāslim u. c. Spuorni školuotuojam suok nūsalaist. Pyrmais drudžainūs lekceju cikls nav devis gaideitūs panuokumus: sādža taipat kai agruok tymsā, vīnaldzeigi naizprūtama. Rodušīs dažai pazinis, vysi izturas labvieleigi, bet školuotuojam nav taidys autoritatis, lai jis varātu byut par kulturys dzeivis vadeituoju sovā apkuortnē. Vairuokums breinīs, nu kureinis rodusēs „paraša vysus muoceit”, bārnus syuta labpruot školā, bet sevišku pretimnuokšonu ni školai, ni školuotuojam naparuoda.

Tuoļuokā dzeivē arvīnu vairuok nūjaušamys daudzuos naierteibys telpu ziņā un vyspuor školuotuoju dzeivē uorpus kalsis. Lūgim nav kaplūdzeņu. Lai izvādynuotu ustobu, juoatver durovys, kas roda konfliktus dēļ ustobys dzesēšonys. Greidu mozguošonys nūkuortuošona ari nav vīgla: saimnīki voi apkolpuotuoji ir ar mīru izmozguot školuotuoja kambari („orūdu”) un šauru videņu storp klasis sūlim. Mozguošona zam sūlim skaituos par bezvierteigu – „vysleidz pīmeida”! Ūtra līta – iesšona! Školuotuojs ar šū lītu teik golā samārā vīgli, jo tam parosti ir šaidys voi taidys zynuošonys povuoru muokslā. Turpretim napracāta školuotuoja stuovūklis šimā ziņā taisni tragisks. Tī leluokū tīsu sovu dzeivi sādžā uzsuok bez syltom pušdīnem, iztykdami ar dažaidom „zakuskom”, tēju un pīnu.

Latgolys školys jau nu senejim laikim nabadzeigi ir apguoduotys ar klasis mēbelem, kū tod nu vēļ saceit par školuotuoja ustobys lītom? Maņ reizi ustobā saimnīks īlyka goldu, kurs aizjēme divi trešdalis nu vysys ustobys. Vieļuok jis šū stuovūkli izlobuoja: īdzyna partā četrus mītus un uz tīm salyka dieļus. Daži kolēgi dorbu suok i bez šom ierteibom. Taidā gadejumā svātdīnēs, kod atnuok cīmiņs, golda vītā teik lītuota klasis tāfele, kuru vīnkuorši uzguož iz klasis sūlim.

Sastaptīs pi kūpeiga tējis golda pedagogim dīzgon rata izdeveiba: gryuti atrast vedieju, bet vēl vairuok škieršļu līk pošu školuotuoju attureiba un vīnaldzeiba pret sovim kaiminim. Leluokū tīsu vysi īsavalk sovā šaurā personeigā pasaulītī un – suok nūveist. Lai uzturātu kaidu sakaru ar uorpasauli, tod izroksta laikrokstu voi žurnalau, bet lai tūs sajemtu vajaga māruot 10 – 15 kilometrus leidz posta nūdaļai, bet ļaunuokā gadejumā taids gobols juonūīt leidz pogosta nomam. Laikroksti juosajem pa desmit vīnā reizē un snādz zinis par nūtykumim, kuri bejuši 2- 3 nedelis atpakaļ; žurnali vasalom gruomateņom pazyud, bet steidzama viestule nikod laikā nateik sajemta.

Ceiņa ar vysom šom naierteibom uotri apneik un rūnas korsta vieliešonuos uotruok tikt prūjom nu šuos nūmetņu dzeivis, kautkai sagaideit pavasari un suokt jaunu, normaluoku dzeivi. Laiks teik pavadeits brīsmeigā nakuorteibā: daži ļūti daudz guļ, atmazdami pastaiguošonūs svaigā gaisā, cyti, turpretim, losa gruomotys leidz gaismiņai, zīduodami mīgam pošu minimumu. Vuojuokī raksturi suok pīkūpt dažaidus natykumus – dzert, spēlēt kartys u. c.

Smogys dūmys nūspīž dvēseli, grauž smadzenis. Vyss tys atsasauc nalabvieleigi iz dorbu. Pedagog palīk par slyktu pasnīdzieju un audzynuotuoju. Russō un Tolstojs poši sevi dievieja par slyktim školuotuojim, kū tod nu gon lai soka ikdīniškais školuotuojs, kuram nav ni eipaša talanta, ni pīdzeivuojumu, ni ari seviški plaša izgleiteiba?

L. Zigmunds

Olūts –  Jaunō Straume. –Reiga, 1927. g. 9. septembrī. – Nr. 35. – 2. pl.