Recenzejis autore: Jūlija Dibovska, literaturkritike

Recenzeja par Sarmītis Trūpys gruomotu “Melnais stārķis” (Latgalīšu kulturys kusteiba “Volūda”, 2025).

Nacejis antivarūni Latvejis literaturā ir par moz izcalti. Pastuov Māra Bērziņa romans par Vili Lāci, tok vys vēļ nav nivīna latvīšu romana par Kaupēnu voi Viktoru Arāju. Kab itūs i cytu antivarūņu īškys izškārstu literaturā, asūt par moz materiala. Partū redzīs, ka Sarmītis Trūpys ideja raksteit romanu par sovu moz īpazeitū i nimoz na slovonū vactāvu ir satraucūša deļ diveju īmesļu: 1) literatura varātu byut veids, kai izbūrt tū, kuo nav, itymā gadīnī vactāvu, kuruo nabeja; 2) tys ir personiskys, tok literars stuosts ar svareigu detaļu i apstuokļu analizi, kurā es sagaideitu tycamu varūņa voi antivarūņa izskaidruojumu. Dīvamžāļ gaidys atsataisnoj tik iz pusi, tok laimeigā kuortā romans ir raisejs maņ īškeju diskuseju.

Pyrmais puorsteigums: “Melnais stārķis” nav romans par vīnu varūni voi antivarūni i pat na par vīnu dzymtu – tys eistyn Andreja Upīša manīrē tīcās episkai dasadūrt vysam 20. godu symtam Latgolā, konkretuok, Viļānu i drupeit Rēzeknis apleicīnis pasauļam. Cylvāks ite nav pats i nav vīns, jam apleik kai mučkulī tynās viesturis vātrys i karu, okupaceju, deportaceju, kolektivizacejis nūtikšonys. Ir pat dasadūršona situacejai Eiropā, i kotra nūdaļa ir atskaitis laiks – konkrets gods, kas zeimeigs personažu voi Latvejis dzeivē. Kluotyn vēļ – latvīšu literaruos volūdys vydā izavyn latgalīšu leksika.

Latgolys īškejais pasauļs – ite Pyrmais pasauļa kars nav lobuoks par Ūtrū, ulmaņlaikūs puorlatvyskoj latgaliskuos īlys i dzer na mozuok kai padūmu laikūs. Nasaverūt iz tuo, ka laimis i puorticeibys kūpsumā ir moz, suokuos “Straumēnu” (bet tod ari kolhoza) stylā plyust dobys i cylvāku riti, Augusta Deglava detaļu gorā tāluota zemkūpu, lūpkūpu i piļsietnīku kasdīna, hemingvejiski lakoniskai aizavyn viestejums i prozys ritmys. Stuostejumam izadūd byut i realistiskam, i sovā koncentrieteibā poetiskam.^[1] Ite nav vītys magiskajam realismam, koč i zynoma rogoneiba pasaruoda vīnā ūtrā latgalītē i dzeivis bauda vīnā ūtrā latgalītī, bazneicys rituali i padūmu moralis pagaisšona i sasadur, i apvīnoj cylvākus materialys nabadzeibys apstuokļūs, dzīsmis skaņ i mīlesteiba rūnās, ka i tūreiz tū laikam sauce par “atrast sīvu/veiru večerinkā”.

Itamā viesturiski uzluodātā Latvejis vidē rūnās Donats i Anna, kurūs saimis ir drupeit atškireigai tāluotys: Donata muote ir taupeiga pībyurieja, kura sev lādzeigu veiru i skaudzeiti ar myužam olkonim bārnim viņ dabuojuse; Annys mama i muosa Vera ir kuorteigys, pat školuotys saimineicys, kuruos palīk par vīneigū koč cik pozitivū atslūgu Annys dzeivis stuostā iz prīšku (koč i bezpaleidzeibys sajiuta pavoda skaiteituoju itymā ceļuojumā nu suoku da gola).

Annys i Donata sasatikšona ir dreižuok najauša, kam kaidu laiku redzīs, ka garuo, izneseiguo akordeonista Donata īdūmuotuo byus vītejuo Vera voi Rēzeknē smuordojūšuo Roza. Tok viestejums tik muonej ar romantiskom ainom i cereibom, aizvadūt leidz pat pyrmajam meilys aktam storp Donatu i deveņus godus jaunuokū Annu – jūs pyrmuo tyveiba izaver piec izvaruošonys.

Ūtrais puorsteigums: na tik Pyrmais pasauļa kars nav lobuoks par Ūtrū pasauļa karu, kod naboga Donatam juoteik suokumā Sorkonajā i tod zylgonpalākajā armejā. Daudz nalobuoks par karu, tifu i holeru ir Annys liktiņs, kurū vys viesteituoja bezkaisleigai aproksta caur Donata izvaruošonom i juo poša nagrybātim bārnim, kas Annai dzymst. Ite ir naizskaidrojamai naideiguo Donata muote, daudz psihologiskys i fiziskys vardarbeibys, pat veirīša mieginuojumi bārnus nūgalynuot kai sīvītis kerminī, tai uorpus tuo. I tys ir tys vactāvs, kuruo mums vysim “tryuka”: muokslinīcyskai apduovuots i breivdūmeigs nalīts, kurs īsamona sovu bazneicā pracātū sīvu padūmu laikūs i aplaimuot ar zylumim, i natycamā kuortā nūgluosteit, i kruopt ar siebrineicu, kam padūmu laikūs bazneicā lauluots nasaskaita, i tml.

Ir skaidrys, ka “Melnais stārķis” ir Donats i par Donatu, na Annu (koč i uperam varātu byut sova teikšona). Tū īzeimej i karteņa iz gruomotys vuoka, i pyrmuo nūdaļa nu 1989. gods, kas raksteita it kai cytā tonalitatē i, īspiejams, suokumā bejuse atseviškys stuosts par špetnū vaciku Donatu, nūklusejūt juo savandeitūs māslus saimē. I vysa romana kontekstā nasagrib, tok juoatzeist trešais puorsteigums: viestejums Donatu rauga saprast tik sovpateigā veidā, ka dreižuok attaisnoj.

Romans ir veiduots tik plotim viezīnim (koč i interesantim!) par lobu fona tālim i fona nūtikšonom,^[2] ka psihologejai laika napalīk i nazyn voi tei vyspuor ir bejuse paradzāta. Tys pīškir romanam dokumentalitati, ka i stuosts ir, kai autore miņ, izdūmuots. Ir nūruode, ka tymsys te byus vaira – kai gruomotys nūformiejumā (prīšklopys i pieclopys ir piļneibā malnys), tai tymā, ka teik izmontuotys (īdūmuotys?) fotografejis: malnajūs atvārumūs storp nūdaļom ir nūruode par foto, kuruo nav; vuordim apraksteits kadrys, it kai fiksejūt golvonūs varūņu īškejū pasauli konkretā vītā, laikā i kompanejā, tok nasnādzūt vaira, kai jau dūd nūtikšonu pamatteksts.

Donata (i vēļ mozuok Annys) īškejais pasauļs nateik analizāts pīteikamai daudz, kab varātu lobuok saprast ļaunuma prīškviestnešus i saknis. Nav pat eisti jūs kasdīnys attīceibu dziļuoka tāluojuma koč vīnys mīlesteibys pylnys ainys ītvorūs; puorsvorā ir strups naids i baile. Nateiši ir skaidra 20. godu symta latgalīšu sīvītis motivaceja nataiseit abortu, nasaškiert nu bazneicā lauluota veira i naspēt atrast cytu pajumti padūmu laika cīmateņā. Tok Donats ir i palīk absoluta meikle: parkū jam vajag mūceit Annu? Ari Anna vysu laiku “cenšas saprast” (119. pl.). Voi īmesli tam, ka Donats nu muotis drystana (40. pl.) ir palics par skūpu brīsmūni, juomeklej juo bierneibā? “Pie tupeņiem māte vienmēr dod klāt ko skābu. Rūguli [jeb ieskābušu pienu]. (..) Bet Donats grib ķiršu zapti, ne guļbas.” (41. pl.) Voi kluotyn guojuse ari karā radzātūs nuovu pīredze? Mentalys problemys? Deportaceju bailis i izsyuteitūs montu apraksteituoja omota radeits stress? Izdegšona kolhoza brigadera lūmā?

Romana nūsaukums i simbolismys ar kotru puslopu palīk vys problematiskuoki – vardarbeigais antivarūņs ir saleidzynuots ar malnū starku, kuruo uzvedeiba tautā teik skaiteita par atškireigu i gryuši izprūtamu, cikom ornitologi nikuo ļauna viestejūša itymā putynā nasaredz, tik evolucejis īlyktū izdzeivuošonys shemu. Nu… sovā ļaunuokajā nūzeimē Donata seksualuo vardarbeiba pret sīvu eistyn ir radejuse piecguojiejus aba nūdrūsynuojuse dzymtys piecteceibu. Tok nazyn voi romana autore beja dūmuojuse tik tuoli īmūšu simbolismu.

Catūrtū reizi pīzeišu, ka autore ir spiejuse puorsteigt. Vysupyrma, ar tū, ka stuosts par vactāvu ir moza i strauji skaitoma Latgolys 20. godu symta viesturis enciklopedeja. Pa ūtram, ar tik konkretu saimis vardarbeibys tāluojumu, kaids dīz voi ir sastūpams cytā latgalīšu literaturys tekstā. Pa trešam, ar soltasneibu i naīsleigšonu moraliziešonā. Pa catūrtam, ar tū, ka jei vactāvam leidz ar ituo romana izīšonu ir vysudreižuok pīdavuse. Tok kū dareit ar taidu Donatu sovā dzymtā? Kur jū likt, i kai jū vysulobuok atdzeivynuot, ka tys vyspuor īīt pruotā? Ka maņ byutu juoroksta par sovu nikod nasatyktū akordeonistu vactāvu (jis dzārumā ar ciervi rūkuos dzynuos pakaļ babai i pīcim bārnim)… Kaida byutu munys dzymtys traumys pīredze literarā dorbā? Es i, dūmoju, ari daudzi cyti – mes raugom saprast.

^[1] Īspiejams, šaļtim pat puoruok poetiskam, kod vuordu kuorteiba roda puorprotumus: “Māsai vīru Donatam” (109. pl.) i “Pātagu vien meklētāji atrada…” (129. pl.).

^[2] Pīmāram, divejis puslopys ir par kuliganu organizaceju “Strādnieku sports un sargs”, kas na Annai, na Donatam nimoz nainteresēja.