Roksta autore: Ilze Ūzuleņa (Ozoliņa), Skryndu dzymtys muzeja vacuokuo specialiste

“Kaunētīs nu sova tāva i muotis volūdys, kaunētīs nu sova vuorda i dzimtinis – tys ir napīdūdams grāks,” tai sacejs īvārojamais latgalīšu goreidznīks i sabīdryskais darbinīks Kazimirs Skrynda (1875-1919), kuram itys ir 150. jubilejis gods. 26. septembrī Skryndu dzymtys muzejs organizej juo jubilejai veļteitu pasuokumu ar krysta īsvieteišonu Līpu Mukuonūs, kai ari dzīsmem i sarunom.

Kazimirs Skrynda ir dzims 1875. godā Leiksnys pogosta Līpu Mukuonūs Donata i Apolonejis saimē kai pīktais bārns. Saime beja nabadzeiga, vystik dzymtynuotuoji ceņtēs, kab vysi bārni tyktu izgleituoti i palaisti školā. K. Skrynda beja cīši gudrys i uzcīteigs, partū školuotuojs īsaceja izgleituot jū tuoļuok. 13 godu vacumā jaunīts laidēs iz Pīterpili, apsaviļcs vīnkuoršuos drēbēs i ar 100 rublim kuldā, kab īsastuotu Sv. Katrīnys progimnazejā.

1893. godā K. Skrynda vuiceibys progimnazejā pabeidze i īsastuoja Pīterpiļs goreigajā seminarā. 1901. gods pavasarī Kazimirs pabeidze akademeju ar teologejis magistra gradu.

1922. godā Fraņcs Trasuns “Latgolas zemnīku kalendarā” raksteja: “Bazneickungs Kazimirs Skrynda struoduoja ar piļņeigu sevis aizlīgšonu par lobu tautai. Jis tautai upurēja vysu: sevi, sovu veseleibu, laiku, dorbu un naudu.” Kazimira Skryndys darbeiba dzeivis laikā ir bejuse cīši daudzpuseiga – jis beja goreidznīks, školuotuojs i audzynuotuojs, gazetu redaktors, rakstnīks i izdeviejs, daudzu gruomotu autors i energiskys kulturys organizaceju leidzstruodnīks.

1901. godā K. Skrynda tyka īsvieteits par prīsteri i pyrmū Svātū Misi celebrēja dzymtajā Leiksnys Romys katuoļu bazneicā. Piečuok arhiveiskups Klopotovskis bazneickungu Kazimiru Skryndu nūzeimēja iz Sv. Katrīnys bazneicu Pīterpilī par vikaru i školu kapelānu.

1902. gods janvarī bazneickungs Kazimirs tyka puorcalts iz Minskys Katedralis bazneicu par školu kapelanu. Spaidu i puorkrīvuošonys laikūs bazneicu beja cīši moz, partū Kazimiram beja reizē juopylda pravesta, vikara i kapelana pīnuokumi.

1904. gods 15. julī arhiveiskups Šembeks īcēle Kazimiru par teologejis profesoru i inspektoru Pīterpiļs goreigajā seminarā. Itymā omotā jis beja da 1910. goda, kod tyka puorcalts iz Gatčinu par pravestu i školu kapelanu. Īsarūnūt Gatčinā, K. Skrynda te atroda īsuoktu, bet vēļ napabeigtu myura bazneicu, kam datryuka finansialūs leidzekļu myura ceļtnis pabeigšonai. Vystik 8–10 mienešu laikā bazneica tyka pabeigta i īsvieteita. Koč i K. Skryndam izadeve pabeigt īsuoktūs bazneicys ceļtnīceibys dorbus, vystik jis Gatčinā nabeja gaideits i nasajēme nikaidu atsauceibu i atbolstu nu vītejuos draudzis. Itei puorceļšona bez acimradzama īmesļa napatyka ari pošam prīsteram, partū Kazimirs devēs iz Pīterpili lyugt vadeibai atceļt reikuojumu par puorceļšonu iz Gatčinu i syuteit iz itū vītu cytu goreidznīku. Dīvamžāļ itys lyugums tyka atsaceits.

Ar laiku, K. Skryndam aktivai dorbojūtīs, vītejī īpazyna prīsteri kai cylvāku, kurs sovai draudzei zīdojās nu sirds i dvēselis: “Ar kotru dīnu jis vairōk un vairōk imantoja sev pīkritēju un cīneitoju. Jo draudze sastoveja vairōk nu vīnkōršim strodnīkim un tikai dažim īredneišim. Kai Skrinda vīns pat varēja paspēt pīnoceigi apkūpt na mozū  draudzi un reizē ar tū vēļ byudams orkōrteigi apkrauts ar avīzes “Dryvas” raksteišonu un redigēšonu, tū varēja tikai apbreinot.  Šis cylvāks vosorā ar saules lāktu jau sēdēja dōrzeņa, sovā īmīļotajā vītā un strodoja pi “Dryvas” slejom, un reizē ar tū nabeja gadejuma, ka nu draudzes lūceklim kaut kas byutu bejis naapmirinots.” (“Zemnīka Ziņas”, 14.05.1931., Nr.17) 

Vītejī Gatčinys dzeivuotuoji sovuos atmiņuos roksta, ka nav dzierdāts par tū, ka prīsters Skrynda par kolpuošonu (misis, bēris, krystobys, laulobys) byutu pīprasejs konkretu naudys sumu. K. Skrynda itymā sakarā dzeivuojs piec principa “jo deve kas: labi, jo nadeve – ari labi” (“Zemnīka Ziņas”, 14.05.1931., Nr.17). Gatčinys dzeivuotuoji atmiņu pīrokstūs pīmiņ, ka nabadzeiguokajim ļaudim K. Skrynda sareikuojs sirsneigys i skaistys laulobu voi bēru ceremonejis. K. Skrynda bejs cīši punktuals i kai goreidznīks – ideali prīškzeimeigs. Prīsters Skrynda bejs eipaši lels draudzis bārnu draugs, ari bārni jū beja īmīļuojuši: “Jis moceja pazeit šūs mozūs dveseleites, mocēja un saprota ar jim apsaīt. Ar bārnim viņu spēlēs jis pats palyka kai bārns.” (“Zemnīka Ziņas”, 14.05.1931., Nr.17) “Atcerūs, kai jys vīnā nu sovom uzrunom bārnus saleidzynōja ar vysskaistōkom boltajom lilijom. Lilijas jōlaista, jōrevej un kōrteigi jōkūp, lai tōs napazaudātu sovu skaistumu, taipat bārnus kōrteigi jōaudzynoj, lai nu tim izaugtu eistī cylvāki. Skaistōs lilijas, sameitas dubļūs, zaudej sovu skaistumu, taipat cylvāks, nūkleidis nu pareizō ceļa, zaudej ciļvēciskū vērteibu” (“Zīdūnis”, Nr.3 (1.03.1938.), L. Sudnīks atminis)    

Ar 1908. godu Pēterpilī bazneickungs K. Skrynda palyka par latgalīšu laikroksta “Drywa” golvonū redaktoru. Publicēja ari pats sovus rokstus ar pseidonimu ps. Skudra. “Moz veļ tō, bkgs K. Skrinda redzēja, ka latgalīšim tryukst goreiga satura grōmotu mōtes volūdā. Lai aizpiļdeitu šū rūbu, jis dedzeigi stōjōs pi dorba. Dreizā laikā pasarōdeja goreiga satura grōmotas latgalīšu izlūksnē, kuras pylejōs īgiut ikvīns Pīterpiļs latgalīts.” (“Zīdūnis”, 1.12.1927., Nr.5., K. Pūdnīks “Bkga Kazimira Skrindas darbeiba sabīdryskā dzeivē”) “Drywa” izdeve ari pīlykumus “Goreigais pīlykums”, “Zemkūpeibas pīlykums”, “Tautas biblioteka”, kai ari publicēja tuo laika latgalīšu dzejnīku i rakstnīku dorbus.

Suocūt dorbu pi laikroksta izdūšonys, K. Skrynda puorsacēle iz Pīterpili, kur tyka īcalts par vicepravestu Sv. Katrīnys bazneicā. Kod Sv. Katrīnys gimnazejā pasaruodeja latvīšu volūdys stuņdis, K. Skrynda tī vadeja latgalīšu volūdys i ticeibys vuiceibys stuņdis. Na mozuok svieteigs ir bejs prīstera Skryndys dorbs ar jaunuotni. Kūpā ar bruoli Ontonu Skryndu jis puļcēja Pīterpiļs moztureigūs ļaužu bārnus, kab vuiceitu jim latvyski skaiteit, raksteit i dzīduot latvīšu tautys dzīsmis. Nu 1907. da 1909. goda K. Skrynda nūorganizēja pyrmūs školuotuoju sagataveišonys kursus Latgolys latvīšim. Biegļu laikā paleidzēja organizēt leidz 30 školom Pīterpilī i Latgolā, kur bārni vuicejuos ari sovu dzymtū latvīšu volūdu i mīlesteibu pret sovu dzimtini. 1917./1918. vuiceibu godā struoduojs Kolupa školā kai pedagogiskūs kursu kurators.

Laikā, kod dzyma idejis par Latgolys atsadaleišonu nu Vitebskys gubernis i apsavīnuošonu ar puorejū myusu dīnu Latvejis teritoreju, latgalīšim beidzūt roduos vareiba pošim lemt par sovu byušonu iz prīšku, kai ari veiduot attīceibys ar puornūvodu latvīšim. Par itom temom tyka osai i ilgi diskutāts ari 20. godu symta presē, pīmāram, “Gaismā” i “Drywā”. 1916.–1917. godā diskusejis i puordūmys vysuvaira izavērte gazetā “Drywa”, kurys redaktors beja K. Skrynda. “Drywys” redakceja lobpruot uzklauseja vysaidus redzīņus par Latgolys apsavīnuošonu ar cytim latvīšu apdzeivuotajim nūvodim. 1917. gods 22. marta gazetā “Drywa” redaktors K. Skrynda izsaceja ari sovu nūstuoju rokstā “Kūpā wai sewim”: “Mes rakstesim un drukosim avizes, gromotas sowā latgališu wolūdā, mes dzidosim un lyugsimis baznicas, školos, mojos un wysur sowā latgališu wolūdā, mes sprissim pogostūs un vysos waldēs sowā latgališu wolūdā, mes saimnikosim sowā Latgolā poši, jo mums byus sowa vitejo Latgolas pašwaldiba, tikai aptvvartu lelokā wysas Latwijas kupumā ar sowu Latwijas Saeimu. (..) Tad na sewim, bet kūpā, lai pastowet sewim.’’

1917. gods Latgolys kongresā K. Skrynda i juo dūmubīdri nūbolsuoja i pījēme rezoluceju par Latgolys atsadaleišonu nu Vitebskys gubernis i apsavīnuošonu ar Vydzemi i Kūrzemi. Jis ari vadeja kongresam veļteitū dīvakolpuojumu Rēzeknis Vysusvātuokuos Jezus Sirds Romys katuoļu katedralē. Latvejis vaļsts pīdzimšonai tyka lykts svareigs i spieceigs pamatakmiņs. Ituos nūtikšonys deļ pastuovūšuo Krīvejis vara suoce draudēt laikroksta redkolegejai, tymā skaitā ari Kazimiram. Rēzeknis karaveiru padūme draudēja izvest iz Krīveju tipografeju “Dorbs un Zineiba”, kurā drukuoja “Drywu”. Redakcejā atrostī vysi laikroksta numeri tyka sadadzynuoti i iznycynuoti. Redaktoram K. Skryndam i vēļ 18 bazneickungim tyka pīsprīsta struopiešona ar nuovi. Vysupyrma tyka maklāts Kazimirs. Tok gadejuos pa Rēzeknis īlu īt bazneickungam Zundam, kod juo prīškā izlēce kaids nu Krīvejis varys puorstuovim i vaicuoja, voi jis asūt Skrynda? Natycūt Zundys vuordim, ka jis nav Skrynda, boļševiks sasauce sovus cylvākus, kab “vaineigū” vastu iz cītumu. Tik dokumenti pīruodeja, ka persona nav Skrynda. Pa tū laiku Kazimirs paspēja aizbēgt nu Rēzeknis i nūsaglobuot Līpu Mukuonūs.

1918. gods 18. februarī Latgolu ījēme vuocīši. K. Skrynda atsagrīze Rēzeknē i stuojuos pi jauna laikroksta izdūšonys, kurū nūsauce par “Jaunū Drywu”. Dorbs nabeja vīglys, kam tūlaik nabeja posta i pa Latgolys solom laikrokstu iznosuoja specialai nūleigti cylvāki. Tyka izdūti tik 33 numeri, kam leidz ar boļševiku īšonu pi varys laikroksta myužs nabeja ilgs.

1918. gods golā K. Skrynda devēs iz Leitovu. Tī Kazimirs apkūpe ar tifu slymūs Babtu draudzis lūcekļus. Slimeiba ir lipeiga, i dreiži viņ ar tū sasierga ari jaunais prīsters Skrynda. 1919. gods 25. majā Kazimirs Skrynda myra nu izsytumu tifa, paglobuots Leitovā. Latgolys Školuotuoju savīneibys vaļde 1920. gods oktobrī nūdybynuoja bruoļu Skryndu fondu ar mierki puorvest K. Skryndys miersteiguos atlīkys iz dzimtini, izlikt pīminekļus bruoļu Skryndu kopa vītuos, snēgt pabolstu Ontona Skryndys atraitnei bārnu audzynuošonai i dybynuot stipendejis školuos bruoļu Skryndu pīmiņai. Sabīdreiba beja atsauceiga, i leidzekli tyka sazīduoti. 1921. gods novembra beiguos Latgolys Školuotuoju savīneiba i Draugu komiteja komandēja prīsteri Benediktu Skryndu iz Leitovu puorvest iz Latveju sova bruoļa Kazimira miersteiguos atlīkys. Agrā 1921. gods 4. decembra reitā Reigys stacejā puļcejuos Latgolys inteligence i školāni ar zīdim rūkuos, kab sagaideitu K. Skryndu. Tuoļuok svineigā ceremonejā K. Skryndys miersteiguos atlīkys ar katafalku tyka nūguoduotys Reigys Suopu Dīvmuotis katuoļu bazneicā, bet 18. decembrī K. Skrynda tyka puorvasts iz Rēzekni, kur puorapglobuots Mīra īlys kopūs.

K. Skrynda mūdynuojs Latgolys dzeivuotuojūs olkys piec lobuokys dzeivis, ruodejs ceļu iz skaistuoku nuokūtni i vuicejs nu sirds mīļuot sovu tāvu zemi i sorguot sovu dzymtū muotis volūdu.