Stuosta autore: Lilija Limane

Konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2025” lobuokūs dorbu vydā tyka ari Lilijis Limanis stuosts “Muote īt”. Pīduovojam dorbu puorskaiteit ari portalā lakuga.lv.

Muote īt

Vacs cylvāks cytreiz ir kai vaca uobēle – jam i nūsaguož pat bez mozuokuos vieja pyusmys. Par tū i muns stuosteņš.

Mariņcei damīdzūt iz kļamkys, vacuos klietenis duravys atsataiseidamys nūčeikst, nivīns nav īsmieriejs ar eļļu, koļc Jezupeņa nav. Palākais kuļuceņš pakuorts iz vadža i tīpat karinej kepka, kas nazkod beja bolta, a tagad kluota ar dzaltonom, palākom i cytu kruosu pļamom. Vacais pukseits tamā pat vītā, kur Jezupeņš pakuore piec pādejuos uobeļneicu zoru grīzšonys – niule taids rūkys zuodžeits nivīnam nav vajadzeigs, Gunārs ryucynoj pa duorzu vysavysaidus motorus. Kab nabyutu Jezups tik kuorteigai vysus dorba reikus turiejs sausus, byutu jau saryusiejuse i izkapts, i pļautivs, i zuodži. Mariņce nūjam kuļuceņu nu vadža, izpurynej valejuos klietenis duravuos, tod apvalk mugorā – drupeit par plotu placūs, a tai gondreiž laikā. Pasagrūzejuse spīgeļa prīškā, jei pajam puču grīžamuos nožnīcys – īs iz duorzu, tī vēļ mikeleiši pylnūs zīdūs, rudiņa solnys nanukūsti. Kū tī jaunī dūmoj nadūmoj, Mariņce nav klaususe, a poša to īs.

Kai ta var nanuīt da Jezupeņam itaidā reizē? Dzimšonys dīna jam dakryta taišni Vysu svātūs dīnā, nok jau jis tī dzierd i gaida mane. Koč i bazneickungs soka, ka dvēsele nūīt iz dabasim i Jezupeņš tagad staigoj boltuos drēbēs pa dabasu duorzim (Mariņce zyna, ka Jezupeņš nūbrauce iz dabasim boltā zyrgā i izpuškuotā karītē). Dvēsele, dabasūs byudama, tok jau navar cīši tuoļ’ nu mīsys aizadauzeit. Mariņce pat ir pajutuse Jezupa dvēseli vysur – i klāvā, i iz teiruma, i pi golda, vīna poša brūkaškys ādūt, i tymsā vokorā, ka aiz špalerim puorskrīn pele. Mož tī juo dvēsele iztraucāta? Tūmār dvēselei juobyut vystyvuok pi mīsys, koč i dabasūs. I ka grib sasatikt ar jū, pīteik nūīt iz kopim, nav iz reizis juokuop dabasūs. I Mariņce īt. Palākais kačeits tak pakaļ. “Ej, kačeit, iz sātu, es īšu lelu gobolu, tev moza sirsneņa, tu mane nadadzeisi”, i kačeits saprūt, atsasāst iz vacainis i nūsaver saimineicai pakaļ. Rūkā jai vasala slūta ar mikeleišim nu leluo kryuma ustobys golā, a kuldā sveceitis i serkys. Nikaidys sumkys navajag i nikuo cyta. Gruobekleits tīpat pi dūbeitis zam myrtys kryuma. Myrta lela izaplātuse par itim desmit godim.

Korsts, koč i novembris jau kluot. Rekur gūvs vēļ teirumā i saule speid taidim breineig’ spylgtim storim taišni acīs, kai pi gola pādejū spāku izdūdama nu sevis. Skusteņš Mariņcei nūsleidiejs nu golvys viersa iz koklu, jei atrauš siermūs motus nu pīris i īt tik iz prīšku, nasalykdama zynuot par skusteņu. Laiks tīks, ni vieja, ni stužys, ni leita, var īt plyku golvu pat vaca veceite. Mariņcei golva čyra i kuojis vīglys, kas ta tī nanūīt tūs pīcu kilometru? Gunārs, padzierdiejs, kur muote lāduos, taisejuos vest, i Mariņce jau nasasporej bārnim pretim, byut’ braukuse. Atguoja Gunāreits nu teiruma aršonys, paēdem obi vystys zupenis, i atsastīpe dāls gultā iz minuta atlaist vādaru. Pīcpadsmit minutu atsapyusšu i brauksim, muot, jis saceja. Salaseja Mariņce mikeleišus, puorsēja ar striči, lai naizastreičej pa mašini, i īguoja ustobā. A tī dāls aizmidzs taidā cītā mīgā, pat i napasagrūzeja, ka jei pa ustobu meklēja teiruoku drēbu i jaunuoka skusteņa. Nūsastruodovs, lai guļ, i, paļdis Dīvam, es tok grybu vīna poša īt. Kuoja vīgla i golva skaidra, nikaidys demencis kai tagad vysim vacim asūte, jei pi sevis namaneja – ni blūdeja pūreņā sieņs losūt, ni pa dzerauni kur īdama, i atguodova vysakū nu pošu jaunu dīnu, pat kai bierneibā aprelī puorplyudušajā pļavenī maudovuos. A iz kopim tok jau ceļš zynoms, cik nav īts i staiguots. Tei saule taida troka speid taišni acīs, ka žib. Mariņce iztaisa nu skusteņa puor pīri taidu kā gnēzi, izīt gondreiž kai kapališa – saule niule sylda placus, a acim navuodej. Redz, jau azars speid kai spīgeļs, tik palāks, vēļ tik mozs gabaleņš pa sošeju i tod jau byus celeņš da bazneicai i kopim. Kuopūt puor dzelžceļa slīdem, kuoja aizamat i Mariņce drusku nūsašota, bet napakreit i īt tuoļuok. Redz, breinums, līpai vēļ lopys turīs. Tūvosor, ka Jezupeņš nūmyra, līpa zīdēja pylnūs zīdūs i smuordēja cīšuok par bieru vainagim.

Iz dūbeitis vieja izrautys lopys i izauguse nazkaida sieņs, tuorpine. Mariņce izraun sieni, mikeleišus nūlīk iz sūleņa i atsasāst poša. Taids sluobums apsyt ap dūšu, mošeņ jau Jezupeņš sauc da sevim? Muote nūgrabynoj nu sūleņa sylnu piceni, desmit godu jau sūleņam, Gunārs iztaiseja pyrmajā vosorā piec tāva nuovis, kab muotei byutu kur pasēdēt, sūleņš nūkruosots zaļš speidēja viņ. A tagad jau, redz, suoc apaugt ar sylnom. Eileite ar sylnom nūsastīpuse i iz pīminekļa zamaškys, pi poša pamata. Mariņce nūgrabynoj sylnu i nūslauka ar lupateņu vysu pīminekli, kab burti ar Jezupa Mačāna vuordu tyktu skaidruoki i varātu izlaseit vadaklys izlaseitū panteņu. Tod ar gruobekleiti nūkosa zemi ap dūbeiti, nu dūbeitis nūlosa vieja izrautuos lopys. Tod jei pajam spani i īt da strauteņam tīpat aiz kaļneņa, atnas iudini, izmozgoj vāzeiti i ilīk mikeleišus. Iudiņa jei ilej tikai drusceņ, lai nav kam sasaļt, a to puorplieš vāzeiti. Vyss padareits, Jezupeņš var gulēt mīreigai. Kas zyna, voi manis tai dasavērs. Vadakla gon sūleja īstateit myrtu i maņ, vēļ nu sevis dabuoveja, ka kotru vosoru begonejis stateiškūt. Vadakla maņ loba, zyna, ka maņ pateik sorkonys pučis, a nu vysu lobuok begonejis i astris. Guļ’, Jezupeņ, tev nikaidys bādys, a maņ juoīt, Gunāreits pasamūss i dūmuos, kur es izgaisuse. Redz, jau pakrieslis, tymss matās mudri. Eisys dīnys niule palykušys.

Muote īt. Car līpu, puor’ par dzelžceļu, i sošeja kluot. Azars jau aptimss, vaira naspeid kai spīgeļs. A rekur speid prožektori, mašine taišni pretim. Muote īkuop ceļa molys veibūtnēs, ka naizbrauc pa tymsam viersom. Taišni pretim mašine krutai nūbremzej i pīstuoj. Taida kai pazeistama. Gunārs izbuož golvu pa lūdzeņu. “Čut tevi īraudzeju, muot, īleiduse tik tuoli zuolī taida mozeņka.”

Muote atlaiž mīsu meikstajā siedeklī. “Kuo tu man napasceji, mam? Vineta atguoja nu dorba, beju damidzs, izruove mani nu gultys i sataiseja škandalu, kai es variejs dalaist, ka muote vīna poša aizīt iz kopim, mīgamice i nakryškuons taids. Sastdiņ atbrauks Rolands ar saimi, vysi byutu nūbraukuši iz kopim ar pulku,” soka Gunārs.

Muotis nūgurums kerminī i smogums kuojuos puorīt pateikamā vīglumā. Koč i poša varēja nūīt da sātai, bet labi, ka ir kas pabrauc pretim. Tai var dzeivuot i naspešeit da Jezupeņam. Gon jau vēļ paspēs sasatikt tī, dabasūs.

Sātā nu vyrtuvis pa vysu muoju izaplota sutynuotys galis i vuoreitu guļbu smuords. Vineta sorkonim byudim grūzuos ap kastrulim i skovuordom. Pādejū reizi apmaisa, īsmeļ lizeikā, papyuš, parauga. Gotovs. Tod jei izplieš iz leluo vyrtuvis golda boltū pologu, nūlīk treis talercenis, muola bļūdā saber kiupūšys guļbys, a mozajā – galeiti ar zūsteņu. Leluo talerka pylna ar meikstim sviežūs kuopustu salatim – Vineta taidus īsavuiceja taiseit Bavarejā, i vysim cīš’ pateik. Gunārs iznas nu pogroba buteli ar prīžu pumpuru uzliejumu. Muote pavasarī salaseja pumpurus, izguoja i zuolis, i gords likiereits. Jis salej dzierīni mozajuos čarkeņuos – daudz taida navar, a pa gluozeitei pošā laikā. Vyss gotovs.

“Mam, ej šur vakareņuos, ēssim i pīminēsim tāvu dzimšonys dīnā,” tai Vineta. “Laikam damyguse, nūsastaiguojuse par dīnu. Ej, Gunār, pīceļ jū, navar tok krāslā snaust tukšu vādaru.”

Muote i napakust, koč Gunārs sauc div reizis. Guļ nūsaškībuse i rūku atmatuse, siermī moti puorsakuoruši puor muti. “Mam, izaguliesi par nakti, ej šur da goldam!” Gunārs pakrota muoti aiz placa – nikaidys reakcejis. Taida lengana, sylta, bet voi dzeiva? Nadzeiva?!

“Vineta, ej šur, maņ ruodīs, ka muote nav dzeiva!”

“Mudruok zvoni uotrajim, mož vēļ gluobama,” Vineta reikoj, izmiseigai tausteidama i purynuodama muotis mīsu. 

Vakarenis iz vyrtuvis golda lānai dzysa i tūvokor palyka naāstys. Tikai palākais kačeits ar depeiti izmakšarēja nu bļūdenis galis gabaleņu i, vylkdams tū iz pagaļdi, apguoze likiera gluozeiti. Iz boltuo pologa palyka dažys pļamys – vīna nu galis, ūtra nu izlītuo likiera.