Roksta autors: Valentins Lukaševičs

2026. gods pavasarī gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par gruomatnīku Steponu Seili (1900–1979).

Juo dzeive ir kai nūslāgti apli – pīdzyma i nūmyra tymā pat vītā, a Kļuovu školā^[1], kur suoce īt pyrmajā klasē, piečuok beja školuotuojs i tī ari pensioniejuos.

1924. godā jis pabeidze Rēzeknes 1. pamatškolu. “Atmiņā izlaidums, skolotāju sirsnīgie novēlējumi. Izlaiduma sarīkojums bija tik īss, ka nemanot pienāca jūnija rīts. Agrās rīta saules staru gaismā uz zāles loga palodzes skolotājas A. Tuče, V. Rimša (Šablinska), V. Abricka skolu beidzējiem palīdzēja rakstīt iesniegumus tālākām skolām.”^[2]

Bet ir nūtykumi, kuri ir najauši, bet reizē liktineigi. “Mans pirmais nodoms, mātes iespaidots, bija doties uz Malnavas lauksaimniecības tehnikumu, bet…  Nokavēju vilcienu, tāpēc jau otrajā dienā devos uz skolotāju institūtu.”^[3]

1929. godā nūtyka Rēzeknis Valsts školuotuoju instituta trešais izlaidums, beidze 31 absolvents, tūs vydā ari Stepons Seiļs. Taišni Školuotuoju institutā aizasuoce juo kai literata darbeiba. Jis beja audziekņu pošu taiseita izdavuma redaktors, tymā izdavumā lyka ari poša sacereitus daildarbeņus.

Nu 1929. goda studēja tautsaimisteibu^[4] Latvejis Universitatē i dzeivuoja Reigā. Piec 1934. goda apvārsuma jam dasaīt pamest Reigu i struoduot/dzeivuot otkon Latgolā. Jis vysur, kur viņ varēja, izgleituoja cylvākus par latgaliskuos kulturys lītom, daudz raksteja publicistiku^[5], beja latgalīšu drukuotuo vuorda kruojiejs^[6]. Eisti nabeja pījamams vysom tom varom, kurys pīdzeivuoja.

Stepona Seiļa daiļdorbi palyka izkaiseiti periodikā, koč ari beja sagatavejs vairuoku sovu gruomotu manuskriptus. Raksteja jis tāluojumus, miniaturys, stuostus, fabulys i dzejūļus.

Vysulobuok jam pasadeve atmiņu tāluojumi, kuri pylni suleigu etnografisku detaļu.

“Aizupīšu vactāvam, kai vīneigam plašā apkōrtnē, beja bites. Tōs montōja jō divi dāli:  Pīters un Alekss, tai kļyudami par bitinīkim. Jim tāvs atstōja na tikai kaidas pīcas bišu saimes opolūs egļu blučūs, bet ari leidzīpašnīkus nu tyvōkōs sādžas: Odumu un Bārtuli. [..] Svētneica, kurā mōjōja bites, beja augļu dōrzs, kas atsaroda uz reitim nu ustobom, par tū beja saulainōkō vīta Aizupīšu mōjā. Bišu svētneica gryma apkōrtejūs līpu, ūzulu, kļovu, kaštanu u.c. kūku zaļajā klēpī. Pa tūs zorim aizšaļce pōri vysi nyknī vēji, un Aizupīšu augļu dōrzs vīnmār beja mīra, syltuma un smaržas apdvasts. Storp ōbeļneicom auga ari cyti augļu kūki – vīšņas, šlivas, dažaidi ūgulōji: tur beja ari krōšņuma kūki – beseni, īvas; kaidā styurī storp lozdu kryumim pret dabasim slējōs apeiņu maikstis ar zali-dzaltonim kekarim. Vysvairōk dōrzā pīsavairōja sovvaļas puču un nazōļu. Tōs auga kuplas, suleigas un zīdēja bez sova gola skaisti un smaržeigi. Pa šūs zīdu un smōrdu viļnim saules dīnōs leigōjōs tyukstūš raibi taurini un kamanes. Bišu kūzulus dōrzā nūvītōja gulyns – kōjgaļus zamōk uz akminim, galvgaļus augšōk uz opolu kūku krystim. Blučus apklōja ar dēļu jumtu. Tai kūzuli izavēre kai dīvlyudzējas sīvītes bazneicā ar lelajim lokotim.”^[7]

Stepona Seiļa Kļuovu sāta ir Liužonkys (Liuzenis) krostā. Kopi i škola beja upis ūtrā pusē. Drūši viņ itamā apleicīnē dzeivojūšī cylvāki lītuoja jiedzīņu aizupīši, ari vīns nu Stepona Seiļa pseidonimim ir Juoņs Aizupīts^[8].

Sovus dzejūļus jis publicēja ar pseidonimu Īvāns.

Jis vysu myužu raksteja dīnysgruomotu. Apmāram dasmytuo daļa, puorlykta latvīšu volūdā, publicāta 2016. godā izdūtā gruomotā. Tamā dīnysgruomotā ir daudz nūzeimeigys, pyrmreizejis informacejis, maņ pruotā dikti palyka itei – teju natycama, datāta ar 1968. godu: “Kaimiņš Aleksandrs Tumans mani palūdza būt tik laipnam un izlasīt viņam atsūtītās vēstules no meitas Veronikas un viņa Teklas (Tumana otrā sieva) pļemeneicas Rīgā. “Čivliski uzrakstīts, nevar izlasīt,” teica kaimiņš. Tā šodien tūkstošiem vecāku mokās, nevarēdami izlasīt bērnu atsūtītās vēstules tāpēc, ka tās nav rakstītas savā dzimtajā valodā.”^[9]

Tiuļa radineica Steponam^[10] beja Valereja Seile.

20. g. s. 60.–70. godūs pi Stepona iz juo Kļuovim brauce tī, kurus interesēja latgalīšu raksteitais vuords. Ka pi Andreja Paulāna i Ontona Šmulāna brauce kai pi latgalīšu, kuri dora sovom rūkom Latgolai rakstureigus amatnīceibys breinumus, to pi Stepona Seiļa kai vīneiguo, kurs beja – vuorda eistā nūzeimē – storp latgalīšu tekstim. Brauce kai pi nūslāpumaina burva, kurs labi zyna agruokūs laikus, kod vyrmuoja latgalīšu sabīdryskuo rūseiba. Kai pi cylvāka, kurs vysod pasadola, ir vysim atvārts i cīši vīsmīleigs.

Pasasmeļt latgaliskumu pi Stepona Seiļa beja atbraucs Jezups Laganovskis. I ni vīnu reizi viņ. Kļuovūs beja Viktors Līvzemnīks, Juoņs Soms, Jezups Trasuns, Bernhards Borgs, Jeronims Stulpāns, Vitolds Svirskis, Alberts Ločmeļs, Andris Vējāns, Valerians Viļčuks, Lileja Limane, Juoņs Pujats, Ontons Kūkuojs, Regina Hahele, ari Ontons Slišāns.

Tys ir 1969. gods. “Antons Slišāns vēl dienē armijā. Atvaļinājuma laikā vasarā viņš mani apmeklēja Kļavos. Karstas latgalieša sirds dzīts, viņš bija mani meklējis. Viņam ir ne tikai dzejnieka spējas, bet arī valodnieka.”^[11]

1979. godā – pīci godi piec tom liktineigojom 1.–3. juļa dīnom, kod prokuratura Kļuovūs konfiscēja Stepona Seiļa myuža vuokumu – Ontons Slišāns saraksteja dzejūli „Atvodu vuordi”.

“Patīšam, Stepon Seiļ,
Tik tādīņ, ka Teve jov nava,
Ka nadzērd Tova bolsa
I najyut Tova namīra gora,
Mes saprūtam,
Ka tovi „Kļuovi”
Ir bejušs – pats Latgolas centrys,
Pats Latgolas pruots,
Poša Latgolas sirds,
Kur saguoja,
Satecēja,
Kur sasakruoja
Vysu vyss namīrs i suopes,
Vysa prīca
I vysi nūdūmi lobī
Dēļ Latgolas.” ^[12]

^[1] Atvārta Stepona Seiļa dzimšonys godā – 1909. Slāgta 1968. godā.

^[2] Seļs S. Dienasgrāmatas. 1924–1979 – Daugavpils: Saule, 2016., 101. lpp.

^[3] Seļs S. Dienasgrāmatas. 1924–1979 – Daugavpils: Saule, 2016., 61. lpp.

^[4] Studejis jis napabeidze, tok zynuošonys dzeivē nūderēja. Kod naļuove struoduot par školuotuoju, jis maizeiti peļnēja kai gruomatveds i nūlyktovu puorziņs.

^[5] 1937. i 1938. godā tei izguoja gruomotuos „Jaunī deigli”.

^[6] Īsaukts par Latgolys Misiņu.

^[7] Seiļs S. Bites // „Katōļu Dzeive”, 1999., Nr. 6.

^[8] Ūtrys bīžuok lītuotais juo pseidonims ir Juoņs Mežmaļs. Beja jam ari pseidonimi Kļovu cysa, Okūts i c.

^[9] Seļs S. Dienasgrāmatas. 1924–1979 – Daugavpils: Saule, 2016., 166.–167. lpp.

^[10] Ir redzāts, ka roksta ari Stepuons.

^[11] Seļs S. Dienasgrāmatas. 1924–1979 – Daugavpils: Saule, 2016., 178. lpp.

^[12] Slišāns O. Ar myužeibu sasarunoj – Daugovpiļs: SAB, 1997., 41. lpp.