Roksta autors: Valentins Lukaševičs

2026. gods pavasarī gaidoma literata i literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča gruomotys “Latgalīšu literati. Mozs īsavierīņs” izīšona, pi kuo niu teik struoduots ar Vaļsts kulturkapitala fonda atspaidu. Ar daļu latgalīšu literatu Lukaševičs jau īpazeistynuojs ari portala lakuga.lv skaiteituojus. Itūreiz stuosts par Stanislavu Gendeli (1914–1996).

Pīdzyma jis 1914. goda 17. aprelī Zareku sādžā. Tod tys beja Drysys apriņkis. Dzymdynuotuojus sauce Nikolajs un Francyska, Stasikam beja bruoli Mečislavs i Petruss, muosa Ludmila^[1]. Zareki ir apmāram kilometru pyrma Patarnīku.                 

Vuicejuos Pīdrujis sešklaseigajā pamatškolā^[2]. 1933. godā Stanislavs Gendeļs pabeidze Kruoslovys Vaļsts gimnazeju^[3]. Tys beja ituos školys ostoitais izlaidums.

Tod jis īsastuoja katuoļu goreigajā seminarā, pabeidze tū i 1938. goda 3. aprelī tyka īsvieteits par prīsteri. Pyrmū sovu dīvakolpuojumu aba primiceju jis nūturēja Pīdrujis bazneicā. “Jōdūmoj, ka vyslaimeigōks jutōs Pīdrujas draudzes pravests Bronislavs Stefanovičs. Jys jaunū prīsteri mozeņu kristeja, jys pi šō pat oltora pasnēdze jam pyrmū s. Komuniju un tagad, kai archidiakons, svineigi vede jū pi oltora, asisteja jō pyrmajai s. Misē. Tys rats gadejums. [..] Nōkušā dīnā, svātdīn 8. majā jaunais prīsters īsaroda Balbinovas draudzes dīvnomā, kur nūturēja sekundiciju, tys ir ūtrū s. Misi un izdaleja svēteibu.”^[4]

Stanislavs Gendeļs beja Reigā vikars Svātuo Ontona bazneicā, vairuokuos školuos vuiceja ticeibys muoceibu. Tuoļuok juo dzeive ir metamorfožu pylna, precizu ziņu ir cīši moz.

Pyrmuos juo publikacejis ir 30. godūs, i tuos ir latgaliski. Cik var nūprast, tī ir informativi roksti i apceris. Deļ pīvaduma, 1934. godā žurnalā “Katōļu Dzeive” ir juo roksts “Kārdynōšonas pret Ticeibu”, 1938. godā žurnalā “Zīdūnis” roksti par rakstnīkim Sigridu Undsetu i Rene Bazinu, a tymā pat žurnalā 1940. godā par sporta viesturi i nūzeimi cylvāku dzeivē.

Stanislava Gendeļa prozaika darbeiba ir Ūtruo pasauļa kara godūs i nailgi piečuok emigracejā. Roksta jis kūpnacionalā volūdā, pasaroksta ar pseidonimu Stanislavs Rāzna. Tekstūs var pamaneit dzymtuos pusis īzeimis leksikā, sintaksē.

Stanislavs Rāzna sovu pyrmū aizsuoktū romanu “Gaidītāja” publicēja laikrokstā “Daugavas Vēstnesis” 1943. godā.              

Vīns nu ituo romana golvonajim personažim ir Ludzys pusē izaugušais, Reigā izgleiteibu īgivušais jaunais uorsts Alfreds Kroičs.

Romana darbeiba nūteik izdūmuotūs pogostūs i vītuos, bet piec dažim realim orienterim var nūprast, ka tei ir Pīdrujis apleicīne, autora dzymtuo puse.

Teksts plyust raiti, dinamiski. Autors naaizaraun ar garu, dažaidim izteiksmis leidzeklim pīsuotynuotu teikumu konstruiešonu. Aproksts veiksmeigi miksejās ar dialogim, golvonuo nūzeime tekstā ir dažaida leidzīņa idejom – suocūt ar šauri kasdīneigom i beidzūt ar myužeigi filozofiskom.

Ka cyti literati idealizej latgalīšu sabīdreibu, to Stanislavs Rāzna ir pyrmais, kurs roksta naizskaistynojūt, gona skorbi.

Iz uorsta Alfreda Kroiča mīrynuojumu, ka vysi tok te apleik dzeivoj kai vīna lela saime, Anna – puortykušys lauku sātys saimineica – atsoka: “Bet kur lielākas nesaskaņas, ķildas un varas darbi, ja ne ģimenes locekļu starpā? Mēs varam saskūpstīties ar ubagu, kuru sastapsim pirmo reizi uz ceļa, varam viņu atvest savā mājā, nomazgāt tam kājas, paēdināt, iepriecināt un bagātīgi apdāvināt [..]. Un es teikšu vēl vairāk: es šeit nebiju redzējusi nevienu ģimeni, kas saticības un savstarpējās mīlestības apliecināšanā pārspētu pilnīgi svešas, gadījuma vienotas personas. Lūk, tāda ir mūsu dzīves īstenība, un es jautāju un prasu, kāpēc tas tā notiek? Mēs plēšamies par zemi, par darbu un par visu ko, kas nepieder mums, un turklāt plēšamies niknāk par suņiem viena apgrauzta kaula dēļ. Aizpagājušā gadā te mūsu apvidū dēls noslepkavoja savu tēvu, kas negribēja tam norakstīt saimniecību. Vai tas nav šausmīgi? Tagad viņš sēž cietumā, un vecā māte mirst bada nāvē.”^[5]

Itymā romanā – bez īrostuos sprostuos didaktikys – teik apraksteitys i nūsūdeitys skaudeiba, līkuleiba, cytu dareituo lobuo aizmiersšona, kiutreiba i nūsadzeršona.

Stanislavs Rāzna tymūs 40. godūs raksteja daudz – apceris i recenzejis, stuostus i novelis i tt. 1946. godā izīt četri juo dorbi: romans “Likteņu joņos”, noveļu kruojums “Aglonas Dievmāte svešumā”, romans “Himna brīvībai” i romans “Deus ex machina”. Trymdys literarī kritiki itū gruomotu byrumu viertej na vysai cyldoni.

Myuža ūtrū pusi Stanislavs Gendeļs klusi dzeivuoja Australejā. Nūmyra 1996. godā Adelaidā, tī i paglobuots.

^[1] Lukaševičs V. Dīnvydlatgolys stuosti – Rēzekne: Cymuss, 2023., 86. pl.

^[2] Pyrmais teologijas kandidats L. Ū. Rom.–Kat. teol. fakultatē // „Latgolas Vōrds”, 15.06.1939.

^[3] Gekiša J. Skola, tevī ieausts rīta spožums – Krāslava: [B. izd.], 2008., 31. pl.

^[4] Bk. Stanislavs Gendeļs // „Katōļu Dzeive”, 1938., Nr. 10.

^[5] Rāzna S. Gaidītāja // „Daugavas Vēstnesis”, 26.08.1943.