Valentins Lukaševičs. Iz škierbom
Stuosta autors: Valentins Lukaševičs
Ar Vaļsts Kulturkapitala fonda daškiertu stipendeju Valentins Lukaševičs 2025. godā struoduoja pi stuostu kruojuma “Aizyn”. Kruojumā byus 15 stuosti, vīnu nu tūs – “Iz škierbom” – jis pīduovoj puorskaiteit portalā lakuga.lv.
Iz škierbom
Gondreiž nūkavieju. I na partū, ka sajauču laikus, aizagulieju ci vēļ kas škodeigs gadejuos. Atguoju aiz laika, pastaiguoju pa zalu, īguoju bufetā, nūpierku beletu i izguoju pi platformys. Pi sastuos platformys. Nazyn parkū leluos autoūstuos tai sauc autobusu nūstuošonys vītys. Speidēja sauleite, vierūs iz cylvākim, beju prīceigs i mundrys.
Dabrauce autobuss, vysi jimā jau sakuope, tys jau gribēja braukt paceli, i tikai tod es saprotu, ka tys ir muns autobuss. O, vjāpla! Daskrieju, attaiseja, īlaide, apsasiežu.
Maņ nav i nikod navā bejs šofera tīseibu. Es ceļoju ar sabīdryskū transportu i sovom kuojom.
Maņ pateik izdūmuot maršrutus, kur varu puorkuojuot nu vīnys lelys šosejis iz ūtru.
Izkuopt nu Rēzeknis autobusa Uordovā i piec ostonim kilometrim byut iz Preiļu šosejis. Braukt nu Maltys, izkuopt Cyskodūs i piec četrim kilometrim byut iz Reigys magistralis.
Pa itū graņts ceļu īšu pyrmū reizi. Cylvāks videji stuņdē nūīt seši kilometri. Tik daudz maņ i vajadzēs.
Dzeivoju sastajā stuovā. Balkons iz vokoru pusi. Kod aizlāc saule, acs pošys daleipst pi dabasim. Dzeivūkli nūpierku, a piec kaida laiceņa tys nūtyka. Ilguoku laiku nabeju iz vītys. Dūmuoju, ka vyss. Bet spraunejūs. Nūpierku furgonu, suoču voduot mebelis, maisus ar ļupotom, vīnu reiz i škirnis kozys. Lai vysim tai byutu! Vakar saule rītēja iļgi, beja sarkanis. Saprotu, ka reit atīs styprys viejs. Jis vysod ir styprys, tikai na vysod jam tū vajag. Vīnu reiz brauču ar sovu furgoneņu, plykā vītā tai paruove, ka beju gruovī. Nivīns i naticēja, dūmuoja, ka es aizarunuoju ci īmygu. Taišņs, plots ceļš, apleik vyss plyks. Ka byutu sleideigs ceļš, tū vysi radzātu, a viejs te beja, te juo i nav.
Kai i dūmuoju, viejains. Šudi ar vīglū, tyvuokī pasyutejumi tik aizpareit. Tān daudzi sapierkuši furgonus, palīk gryušuok i gryušuok.
Nu reita švaki pīlēce. I akumuļators jauns, i soltums mozeņš, bet nu tai. Cīši nagribeigi. Ka i reit tai byus, byus juodūmoj.
Izkuopu es vīns, tī četri aizbrauce tuoļuok. Laiks to taids, to itaids. Dūmoju, dreiži byus gaišuoks. Te pagrīzīņs nu golvonuo, ot es i iz eistuo. Stuņde prīškā. Var i iļguok, autobusu nanūvāluošu. Ka viņ nabyušu vjāpla. Ka viņ pa ceļam nasalauzšu kuoju. Ptu ptu ptu. Te sleideigai, daudz vystys ūlys leluma akmiņu. Ka brauks mašyna, taids nu zam skrytuļa var lēkt i truopeit. Suonā vai pat deneņūs. Labi, ka pa itū celu mašynys praktiski nabraukoj.
Ka izīt apguoļs, tod nu gon. Kai braukt pa taidu ceļu? Lopsa puorskrēja puori. Te pa labi sāta, ar jaunu jumtu. Dzeive laikūs nav ni vīgla, ni lāta. O, ite ceļš ar smiļtim pakaiseits. Jam nu tiulejuo karjera, kurs tī, aiz kopim. Jauneibā te bīži ir staiguots. Karjera tod vēļ nabeja. Tī pa klusū vītejī jēme. Ari dzeda bruoļs, jis prota myurēt i sātā tū dareja. Cepli sataiseja lelu, vaira kai vajadzēja. A ka daīs pošim maizi cept, jis vysu laiku saceja.
Ka īmi, labi dūmojās. Par tū i itū.
Ir cylvāki, kuri spielej cytu cylvāku acīs. Leluokuo daļa nu jim, kod ir vīni, palīk taidi, kaidi jī ir sovā byuteibā. Bet ir cīši nadaudz cylvāku, kuri spieļoj teatri kūkim, leitam, azarim, muokūnim. A sātā zviļnim pi golda, mušai pi grīstu. Dažus taidus es zynu i, lai cik daudz par tū asmu dūmuojs, navaru pasaceit – nu kurīnis taida reiceiba, kaidi lobumi ci švakumi nu tuos īt.
Bociki čeikst i šveikst, grants šņorhojās, leits tiktik bubnej.
Ūzulā var īspert zibiņs. Var kūks nazyn nu kuo kaļst godus desmit. Tys zibiņs var īspert, kod tevis nav tiuļumā. Vakar tys kūks beja stolts i zaļš, šudiņ jau apskrubs, apdedzs stumbyns. I pat nasatic, ka tys vyss nūtyka kaidu desmit sekuņžu laikā. A ka kūks godim iļgi kolst, acs pi tuo pīrūn i eisti tu i napamoni tū izčāksteišonu. Tu jau pyrma divim godim dūmuoji, ka itūgod nūkaļss, a vēļ i tān dzonoj zam myzys sulys. Tys nūteik tik lānai, ka vyss jau seņ izsuopāts. Lopys bryunej, bet sirdī nikas naīsačeikst, nasasaraun.
Asmu mašynā ari guliejs. I nivīnu viņ reizi. Piec pyrmuos nakts pret taidu mašynu jau ir cyta attīksme. Bīžuok jū mozgoj, gryušuok puordūt. Lobuok iz cytu piļsātu, lai nasaredz.
Lai kaidys tī membranys, bociki laiž iudini. Lai kai raugi, saīt īkuopt ari peļčē. Dažvīt trepeite. Tūtīs mašynys nabrauc. Ka byutu lobs asfaļts, byutu jūs pylns. Zam vacumu tuos mašynys napateik vaira i vaira. Vacums… Rūnās īgnums, kaškeigums. Gribīs ni nu tuo, ni nu šuo ceļa molā mozu bierzeņu salauzt. Ar kuoji īspert tai stykla butylkai gruovī. Pīzvaneit iz veikalu i pasaceit, kū es dūmoju par jūs bocikim.
A kuojuos vēļ ir spāks. Bezgaleigi dzert nasagrib. Taidūs puorguojīņūs iedīni leidza najamu.
Maņ tei braukuošona vaira pa piļsātu. Puorsvorā pa vīnu. Nav pi myusu leļpiļsātu. Tī es navarātu. Ite varu.
Zynu, kur ir piļsātys plauškys, acs, golva i sirds. Kur mute. Kas jai garšoj, kai kuosej. Kaids juos mugorkauļs. Kaids ir juos dybyns. Cik gari jai ir nogi.
Nā, na iz ceļa. Molā! Paspieju. I nu kuo tys? Guoja uorā vyss. I vakardīnys salati, i šūreita bīzpīns. Bryunais drūsi viņ kopeja, a tī zalī ir zierneiši. Beju pīsalīcs, bet vāmakli beja paškeisti, nu zemis atšļakstinēja, tyka iz botom i iuzom. Tod otkon. Plēse uoryn vysu nu muogys, bareibys vods i reikle na vysai saprota, kas ar jim nūteik. A te jau vacuoki sluoni, vyss vīnuotā masā, bez kunkuleišim, gabalenim. Ēēēē, varieju skali guorgt. Cik labi, ka nav nivīna cylvāka. Vēļreiz pīsalīcu, lai vyss iztak. Pādejais izguoja jau ar pyulem, pat spāku. Mudri paliks vīgļuok.
Nabeja nikas cīši švaki ari pyrma, bet gon jau ka atsateireišona beja vajadzeiga. Izberžu sakauliejušā zuolē sovys botys, ar plauksti nūteiru iuzys. Var īt tuoļuok.
Te dzeivuoja muna dzeda bruoļs. Kotrys pi juo varēja atīt ar portveinu i kiļku banceni, a piec divejom dīnom aizīt ar pleistūšu golvu i regularom atryugom. Jis nivīnu naaicynuoja, nivīnu nadzyna paceli. Jis nasavasaluoja, jis nasasirdēja.
Kod juo vairs nabeja, sāta godi desmit stuovēja tukša. Kod viers kuknis īkryta jumts, rodi saceja, ka tei tān muna, lai lobuokū, kas tī palics, jamu.
Labi pīmiņu tū juni.
Īmu iz kukni. Vosora, cīši korsts, varātu i nakurynuot, bet reizi nedeļā kas ta sylts ir juoapād.
Gāzis balonu aiznese febralī. Nasagrib saceit, ka nūzoga. Pamastu sātu pylns, tū pat var skaiteit par lobu dzelu – savuokt, kas mātojās, a to taipoš sapyus.
Kas ta saryusēs, a kas ta i nūdegs. Ka sātai vēļ ir jumts, tuos pamateigi izdag, a ka jumts jau ir īkrits, tod nikuo daudz.
Tymā bufetā aiz stykla peļu māsli. Taids bufets beja i munā sātā, tikai gruomotys beja cytys.
Kaids ar zylu zeimuli iz duraveņu īškejuos pusis treis ryndys pīrakstejs. Izdiļs, finers atsalūbiejs, nazkas teciejs. Navar saprast, tys 0 ir burts voi cypars.
Sāta ir munā reiceibā.
Es labi zynu, kū es nagrybu.
Ka šudi, reit i aizpareit nagribiešu nivīnu redzēt. Tys te vīglai.
Svešs ceplis ir kai sveša sīva. Pyrmū nedeli i šīberus rausteju, i lūgus ustobā taiseju vaļā i cīt. Palnus izteireju, gazetys lyku vīnu aiz ūtrys – a dyumi tik pasagrīž, īskrīn ustobā i nūkreit.
Jau pyrmajā vokorā, kod beju ite, izleidu iz čardaka. Kuo tik tī navā! Pi reizis i skūrstini apsavieru. Ščukaturka kai vaca veča byuds, bet lelu škierbu naredzieju.
Nūsaprīcuoju storp kartona kastem īraugūt svaigus syudus. Nabeja sakoltuši, oi, cik labi! Es nivīna naredzieju, bet zynu, ka te nazkur ir dzeiva byutne! Voi nu bolūds, voi kačs.
Vakar nu reita par tū dūmuoju. A mož iz čardaka kaida zebīkste dzeivoj?
Svešs ceplis ir kai svešs dators. Tei poša firma i modeļs, tikai vysu laiku bremzejās. Restartej i restartej, a nikuo. Līc papeirus, lej atrostū škiunī acetonu – a nikuo. Nagrib itei sāta maņ īdūt līsmi. Daīs otkon slēgt spirali, likt litra burceņā ar iudini!
Taidu puslitra, litra i treis litru burku škiunī vasals kokts. Ļoļa, juo muosa, augustā taiseja vysaidus lečo, marinātus tomatus i vīšņu kompotus? Jei struoduoja vītejā iedneicā i tuos tukšuos burcenis nese iz sātu – gon jau nūderēs!
Eu, zvona. Skrīnu iz ūtru ustobu, verūs, kas. Bruolāns, ir juorunoj.
– I kū vēļ atvest?
– Maizis dieleiti! – iz dullū pasoku. Maņ jis na vysai pateik. Eistineibā tai navar, jis tak rodņa.
– I vēļ. Īej bibliotekā, pajem gruomotu “Drazas & Dvinga”!
Es laikam runoju tik nūsvārtai, taidā tembrā i intonacejā, ka jis nikuo navaicoj.
– I šņabi. Divys butylkys.
Es apsasiežņu pi golda, pajamu rūkuos rūteņu lopu. Suocu nasteidzeigi, pa mozim gabalenim plēst. Līku tūs gabaleņus skaudzeitē. Lieneišom pliešu i līku. Tod pīlācu, pajamu stuņdinīku i nu vysa spāka pret sīnu.
Kai maņ izakuļt? Kū dareit?
Pīīmu pi lūga, pajamu vazaniku, izpliešu ploskonūs lokstus, a zemi izkrotu zam televizora gaļdeņa. Tai ūtru vazaniku i trešū. Zeme sakoltuse, nagrib krist uorā! Šudi gona padareits, var liktīs mīrā.
Maņ vysu nakti dag bluova nakts lampeņa. Lobuok laikam tymsā, partū ka beistūs, ka lampa var aizadegt, partū i navaru aizmigt.
Vakar pliešu uorā lūgus. Ar lauzneiti, storp bolkom syunys. Vēļ smuordoj. Vata storp ramom sabuozeleita.
A naktī prosamūdu. Dzierdieju, kai aiz kruosņs, nazkur malnūs ceglūs dzīd ciercineits. Es nikod nabeju dzierdiejs, kai jis dzīd. Bet es zynu, ka tys beja jis.
Es jau nu tuolīnis redzieju, ka nazkas ceļa molā ir. Redzieju, bet navarieju saprast. Ceļš beja taisnys, varēja redzēt tuoli. Saule vīneigi acīs.
Nu suona nasaprotu, bet kod nūsastuoju pretī… Itaidūs ceļa molu kryumūs parosti mātojās vysaidi klami – saryusiejušys druots, televizors ar izsystu ekranu ci kaste ar saduzušim traukim. Asmu redziejs vacus kažukus, apkvāpušus kotlus, plastmasys spaneišus i vēļ vysu kū.
Ūtrymā pusē, nadaudz nu ceļa, ceriņu kryumūs vaca sāta. Bez lūgu. Ar oku pogolmā.
Viejs jēme iz ceļa mīgojūšuos lopys i dzonuoja pa graņti, lūceja pluonūs kuorkla zorus ceļa molā, bet vysu sovu spāku īlyka, lai nūraut maņ nu golvys capuri. Tys jam ari izadeve.
Es stuovieju i vierūs. Sirds rytmys pasamaineja. Gaiss palyka dzierkstūšs. Zamyn kuoju tyka cītuoks, viersyn ocu gaišuoks. Sirds tuktinēja vīnšaļt cīši dreiži, to otkon dyžan lāni.
Ir viersyn, ir zamyn, vēļ ir aizyn.
Apleik sastateiti kryumi, tūs molā beņčeiši. Vydā augsts pīna golds. Pa vydu storp kuojeņom skruogs, i na vīnkuorši dasysts, bet obejuos pusēs ītaiseits grūpēs. Golds redzīs, ka jau vacs, bet kūks vēl styprys, skaiški saveciejs.
Iz golda bidons. Ar spūzmi apleik. Stuovieju. Najutu granti zam kuoju. Tod pādus, ceļgolus.
Vacs, bet vēļ dereigs pīna golds, iz kura viersā nadaudz apskrombuots aluminejs bidons.
Lyupys pošys suoce skaiteit.
Bidons stuov iz atstotu sasystym dielim, var saceit, ka iz škierbom. Dieli pluoni, bet stypri, teiri matematiski vairuok ir škierbu.
Suoce krist reša, seika krusa, koč ari vysu apspeidēja sleipa saule. Pi dabasim aiz muokūņa izleida atspaiti, bet pats speideklis nasteidzeigi i pa taisnū vērēs iz mani.
Iz vysim itim naveiklim, kuri rauga izasist. Iz vysim, kuri te rauga dzeivuot.
Bruolāns pajēme, kū vēļ varēja pajimt. Sāta jau puordūta, tyvuokajuos nedeļuos jū nūdadzynuos. Jaunais saiminīks jau sazvaneja dīnestus, jī breidynuoti. Na vysim tai atļaun, bet jam ir lobi goli. Vysur rodņa. Da i boguots jis, jam te apleik jau kaidi 600 ha zemis. Audzej kukuruzu, rapsi, zīmys kvīšus. Kod pierka, sātys dieļ beja cena juonūlaiž – jis ilgi stuosteja, cik jam byus klopotu. Sarunuot ar guņsdziesiejim. Piečuok, kod līku ocu nabyus, ekskavators izraks nalelu dūbi, buļdozers vysus nūdaguļus tī sagryuzs. Bez buļdozera navar, ceplis i skūrstiņs vysod palīk. Tod vysu tū sakuortuot zemisgruomotā. Ka sāta byutu nadaudz cytur, jei varātu lieneišom brukt, a te jei kai osoka mēlē. Da i kūpā ar pogolmu, ar kūkim byus tiuli pi pushektara!
Pyrms nedelis es tī beju pādejū reizi. Lieneišom izbieru suoli nu trauceņa, tī boltumi pi greidys šaļtī dalypa, tai kai dieli beja gondreiz vysur satrupiejuši. Nazkai pa pādejim mienešim sāta galeigi, nu galeigi saluckuruojēs. Greidā jauni caurumi, slīksnis izkrits, styurs pi lūga plyks. A kas tys?
Īlīku bidonā. Tymā turējem iudini, a to byutu jau paceli. Bagažnīks jau pylns, salons ari. Nūlyku iz pīna golda, reit braukšu garum i pajimšu. Te pat gruobaļu vairs nav.
Ka īdli vīns, na aiz cytim, var ceļu tuoli redzēt. Natraucej mugorys, natraucej pakauši. Bet ka salauzsi kuoju, ka dačers sirdi, nabyus nivīna, kas pajims zam placa ci īdūs tabletku. Gribi īt vīns, tū juopatur pruotā.
Ar kotru godu es arviņ mozuok staigoju pa itaidim celim. Na naspāks, na puorsuotynuojums.
Pīktā stuovā dzeivoj… Nu, kaida atškireiba, kai jū sauc. Jis tuolbrauciejs, jam tys cīši pateik. Es paraudzeju, naizturieju pat mienesi. I mašynu īdūd, i olga loba, i iz syltajom zemem braukšona, bet… Nu nā. Brauču gar Vydsjiuru, mandarinu duorzi vysapleik. Redzieju, kai olivis sierpst. Dabasu kruosa tī maiguoka, da i nazkai jī na tik zemli. Nūsamauduoju jiurā, tīpat pi ceļa saškinu olivis, pa kabinis lūgu vierūs iz aizlācūšū sauli. Tuos olivis dreiži sapelēja, atpakaļceļā daguoja izsvīst. Tikai vītejī laikam zyna, kod juos juoplieš, kai juos juotur.
I kū te tei mašyna dora? Ceļš izdonguots, apleik viņ meži i teirumi. Izkuop veirīts. Sekuņdi pasaver iz mani, ni vairuok. Kai sovinīks pīīt pi pīna golda, pajam bidonu, attaisa bagažnīku īlīk īškā. Guliniski, taitod tī īškā nav nikas takūšs. Ar vīnu rūku, taitod tī īškā nav nikas smogs. A kas tī ir?
Piec drēbem sprīžūt, nu piļsātys. Ka laucinīkim vysod ir drēbis, ar kurom braukt iz piļsātu, to reši kuram piļsietnīkam, ar kaidom braukt iz laukim. Ir maškeriešonai, sieņuošonai, puorguojīnim voi piknikim, bet nivīnam navā tai – nu tān apviļkšu ituos štātis, jū vīnkuorši braucu iz laukim.
I kū jis ite? Itymā caurumā! Ka byutu cytuos drēbēs, tod skaidrys. I deļkam jis? Vīns pats, kuojom, nasasteidz.
Vēļ maņ īt kaidu pusstuņdi. Viejs pīaug. Ka leits nūmozgoj vysu, to viejs vysu apgluosta. O, peļčē var redzēt – mozi viļneiši iz nūmali. Nudi, iz tīni! Es laikam cīši jiuteigs. I osorys nu acim suoc maņ tecēt. Ka kaids vārtūs, jis padūmuotu, ka iz vaiga leita laseitis. Leits labi nūmaskej. A viejs gluosta maņ reizē obejus byudus. Kai jis tai var? Grib maņ osorys nūslauceit? Jam par mani kauns? Jam manis žāļ? Nūlaižņu kapuci, nūjemļu capuri. Vasals, leit! Vasals, viej!
Parosti tai nav, bet šudiņ mašynai sveist lūgi. Sveist i sveist! Es jau seņ ar jū braucu, zynu vysus juos niķus, a te nikuo. Grūzu klūķus, īslādzu tū i itū, pat suons lūgu attaiseju, bet jei sveist i sveist. Vysvaira prīškejais stykls.
Švaki redzēt ceļu, ir juobrauc lānuok. Nu kas tys ir? Sliedzeleju panelī tai i itai, buļteitis ruoda, kai mainuos gaisa plyusmys. Korstuok, soltuok, iz kuojom, gar lūgim.
Gondreiž sasakrieju ar pretim braucūšū bolkvedieju. Tuo tik vēļ tryuka!
Parosti autobusi kavejās, bet itys atbrauce pīci minoti agruok, pajēme mani i aizbrauce. Nu kurīnis jam taida puorlīceiba, ka nivīns vairs naatīs? Nazyn nu kurīnis maņ ir sajiuta, ka autobuss gribēja cik viņ dreizuok mani nu itīnis aizvest. Paceli nu tuo ceļa, pa kuru guoju pyrmū reizi dzeivē, bet sajiuta, ka asmu jau tī bejs. Voi byušu.






Komentari