Autore: Laine Giluče, Priekuļu pamatskola, 9. klase

Jis ir kai saule, kas uzaust i tyuleņ jau nūrīt. Jis ir kai viejs, kas īsalauž caur baļķu spraugom munā syltajā nūstyurī. Jis ir kai gaisma, kas sleid pa mīzaitis teirumu i īsasprauc munā ustobā caur lūga pusatvārtū aizkoru.

Munā dzeivē reizem tik daudz kuo pītryukst. Bet kū gon es, bārns byudams, zynu par dzeivi? Pylnai laimei vajag tik daudz dažaidu seikumu. Seikumu, kas paleidz maņ sovu mierki, pīnuokumu vadeit bezbaileigi, ar puorlīceibys i laimis sajiutu. Reizem vyss ir kai borščs bez bītem voi mada torte bez mada. Tryukst golvonū sastuovdaļu. I tod es poša sovuos acīs verūs, lyudzu tam – nikam – paleidzi maņ atrast energiskū sevi. Paleidzi munai muokslineicys vīnkuorši jautrajai i bohemiskajai dzeivei sameklēt myužeigū dorba sporu. Lai jis ir maņ sūpluok, napamat nūvuortā pošūs svareiguokajūs momentūs. Lai jis uzarūn ninukurīnis, kai snīgs vosorā voi leits tuksnesī. Lai jis vad mani pa saulis taceņom, navys pa dubļu grovom. Tikai jū, tikai jū sev sūpluok…

Iz mirkļa apsastuoju. Jis īspeidēja munuos bryunajuos ocu zeileitēs, pavēre plaši plaksteņu, atraiseja skrūpstys iz uorpusi i otkon jau nūsavērse. Grybysspāks. Aizbāga.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums